Andris Grūtups filozofa skatījumā 0
Pie lasītājiem nonākusi filozofijas doktora Andra Vilka grāmata “Grūtupa fenomens”. Grāmatas prezentācijā piedalījās vien autors – pats grāmatas varonis nebija ieradies, jo, izrādās, abi sakašķējušies jau radošā darba sākumposmā.
Autors nav nekāds Grūtupa draugs vai tuvu stāvoša persona, bet tāls studiju biedrs. “Mēs esam pazīstami kopš 1968. gada, kad kopā mācījāmies Latvijas Universitātē filozofos. Andris izturēja tikai divus mēnešus un tad viņu atskaitīja. Pēc tam mēs tikāmies pēc kādiem 25 gadiem pie Brīvības pieminekļa, parunājām, un trešā reize bija tad, kad nolēmu par viņu rakstīt grāmatu. Piezvanīju un viņš piekrita. Mūsu pazīšanās ir relatīva, es drīzāk gribētu teikt, ka viņu nepazīstu,” stāsta Andris Vilks.
Pēc divām trim intervijām abi pārliecinājušies, ka nesaskan uzskati. “Andris ir liela personība, vārdu sakot, viņš man neuzticējās. Par viņu ir rakstīts daudz, arī pietiekami daudz slikta. Tad bija telefona zvans un mēs pārtraucām attiecības. Man bija tikai viens jautājums: vai es drīkstu turpināt? Andris atļāva, jo tās esot manas tiesības,” atceras autors.
Vilks neesot nolaidis rokas, jo viņu kaitinājusi sabiedrības nievājošā attieksme pret notikumiem juridiskajā un sociāli politiskajā sfērā. Viņš apstājies pie cilvēka, kas nebaidās atklāti analizēt un kritizēt procesus, par kuriem daudzi vai nu negrib, vai baidās runāt. Turklāt neesot jau daudz tādu cilvēku, par kuriem gribētos uzrakstīt.
A. Vilks: “Grūtups ir jurists, rakstnieks, sabiedriskā viedokļa veidotājs. Es nemēģinu nekādā gadījumā viņam pielipināt kaut kādas birkas – labs vai slikts. Esmu filozofs un tie ir mazliet aizmākoņu domājoši ļaudis, tāpēc esmu centies meklēt cēloņus, kāpēc Andris rīkojies tā, nevis citādi.
Pirmkārt, viņa rīcību lielā mērā noteic viņa krieviskās asinis, temperaments un, otrkārt, krievu pašlepnums, uz ko viņš aicina arī mūs – nebūt kalpiem, bet pilnu krūti iet dzīvē.”
Par ko atšķīrās abu uzskati? “Viņš ir ļoti aizdomīgs. Grāmatā ir epizode, kā Andris vērtē savu māti. Viņš stāsta, ka mamma viņu, trīsgadīgu puiku, vainojusi pie tā, ka tēvs aizgāja. Nu, ziniet, tā nenotiek. Jāatzīst, ka Andris ir viltīgs – viņš ievilina slazdā, aizver to ciet un uzreiz brūk virsū par nevainīgiem jautājumiem. Lai Andris man piedod, bet es atklāšu vienu epizodi. Andrim nevainīgi pajautāju, kas viņu ieteica par biedru Rakstnieku savienībā. “Ak tad tu domā, ka es tos darbus pats neuzrakstīju?” tāda bija atbilde. Grūti uzrakstīt grāmatu šādā gaisotnē. Tomēr es pieļauju, ka Andris to izlasīs. Es ļoti vēlētos, lai mūsu attiecības uzlabotos. Ja neuzlabosies, tāds liktenis,” secina grāmatas autors.
Tas, ka Andrim Grūtupam ne visai patīk filozofisks piegājiens viņa personības aprakstam, pārliecinājos sarunā ar grāmatas varoni. Grāmatas tapšanas laikā, izlasot tās ievadu, licies, ka tai pietrūks dziļuma, ka tā būs par daudz virspusēja un vienpusēja. Lai tvertu Grūtupu pilnībā, viņš ir labi jāpazīst un ne katram tas ir lemts.
