Andris Gailītis: Dzīve piespiež e-izglītoties 0
Par netveramāko un izzūdošāko, ko ikdienā lietojam, – digitāliem datiem. Par to, ko no papīra pārnesam virtuālā pasaulē un ko ar to darām. Saruna ar Baltijā lielāko virtuālās pasaules bagātību glabātāju – SIA “Digitālās ekonomikas attīstības centrs” (DEAC) valdes priekšsēdētāju Andri Gailīti.
– Ja uzdodu sev jautājumu, kur Latvijā noglabāts visvairāk naudas, tad zinu – Latvijas Bankas pagrabos Vanšu tilta galā Pārdaugavā. Kur visvairāk noglabāti dati? Zinu, DEAC datu centros. Bet kur?
A. Gailītis: – Datu centrs pēc būtības ir neredzamais kareivis – kad ikdienā lietojam e-pastu, skatāmies portālus, uzglabājam datnes. Mēs ieraugām ārējo veidolu tad, kad tas tiek nokopēts uz katra atsevišķā datora. Patiesībā nezinām, kur tas viss glabājas.
– Kur?
– Datu centrs pēc savas būtības ir specializētas telpas ar speciālu infrastruktūru, lai datu glabāšanai nodrošinātu optimālus apstākļus. Tas ir, serveriem, dažādiem speciāliem cietiem diskiem. Tā ir tā čaula, kurai jānodrošina, lai dati plūstu nepārtrauktā režīmā. Sava veida datu seifs, kas visu laiku ir atvērts un nodrošina kontrolētu piekļuvi tā saturam.
– Jūs tikai glabājat vai arī sargājat? Tas ir, uzglabājat klienta datus ar visiem datorvīrusiem?
– Atkarībā no klienta vēlmes. Protams, mēs nodrošinām datu fizisko drošību. Ja klienti vēlas, lai mēs administrējam un arī uzturam, tad arī aizsargājam pret visiem vīrusiem un iebrukumiem. Mūsu serviss ir kā lego, ko pēc klienta vēlmes saliekam viņam vēlamā kombinācijā.
– Salīdzinājumam: ja jūs man izīrējat savā mājā istabu, tad jūs atbildat, lai mājā neiet grauzēji, bet putekļus lai slauku es pats?
– Tieši tā. Mēs neļaujam māju dedzināt un demolēt, to apsargājam, bet, ja jūs savā istabā laižat 17 cilvēkus minūtē, tā jau ir jūsu atbildība.
– Kad man vaicā, kāpēc privātajam e-pastam izmantoju inbox.lv, es parasti atsmeju, ka pat tad, ja Rīgā atgadītos kāda dabas vai terorista uzsūtīta katastrofa, manas e-pasta vēstules saglabāsies, jo glabājas Grīziņkalna pazemes bunkurā.
– Tas ir pirmais un vecākais, bet vairs ne lielākais datu centrs. Tajā glabājam to klientu datus ar paaugstinātām drošības vajadzībām. Piemēram, banku un apdrošinātāju dati. Vēsturiski arī inbox.lv dati glabājas tur. Jaunākais ir datu centrs “Rīga” Maskavas ielā.
– Ko jūs glabājat?
– Pie mums datus glabā vairāk nekā divi tūkstoši klientu no 20 pasaules valstīm. Daudzi lieli uzņēmumi. Lielākā daļa valsts iestāžu gan pa vecam savu informāciju glabā pie sevis, arī bankas (savu drošības apsvērumu dēļ), taču banku un apdrošinātāju datu rezerves kopijas glabā pie mums.
Turklāt mēs apkalpojam ārzemju klientus, kuri datus glabā šeit, Latvijā. No Krievijas, no Eiropas. Pēdējo divu gadu apgrozījuma pieaugums – tikai uz eksporta rēķina. Iepriekšējos gadus – virs miljona eiro, šogad būs vēl vairāk.
– Labs eksports, neko neizvedat, gluži otrādi, datus pat importējat…
– … eksportējam pakalpojumus. Mēs piedāvājam, pirmkārt, izvietot aparatūru Rīgā. Otrkārt, īrēt un apkalpot to. Treškārt, mākoņpakalpojumus, tas ir, programmatūru, kas ļauj dažādiem lietotājiem no dažādām vietām vienlaikus izmantot infrastruktūru, tādējādi palielinot efektivitāti. Mūsu stiprā puse ir IT serviss.
– Vai varat pateikt, cik liels ir glabāto datu apjoms?
– To ir tikpat grūti pateikt kā, piemēram, cik elektrības ir vados. Tas ir neizmērāmi.
– Kā varat apgalvot, ka esat lielākie?
– Pēc datu nesēju statņu skaita (smejas).
Datus jau šajos statņos glabā klienti, tai skaitā arī “Lauku Avīze” – mēs taču nezinām, ko un cik daudz jūs pie mums glabājat. Tie ir jūsu dati. Cipars nav nosaucams. Katrā datu centrā ir 100 līdz 200 skapju. Vienā skapī var ielikt 42 iekārtas. Vienā iekārtā var būt desmitiem terabaitu. Tūkstošiem terabaitu kopā.
– Kaut kur lasīju, ka viena cilvēka atmiņa vidēji uzglabā datus trīs terabaitu apjomā. Tātad viena cilvēka mūža zināšanas, atmiņas (cik daudz foto un videofilmu!!!) var uzglabāt cietajā diskā, ko veikalā šobrīd var nopirkt par 45 latiem.
– Jā, tas ir viena diska atmiņas apjoms mūsu glabātavā. Hm, cilvēka dzīve ietilpst vienā cietajā diskā!? Mums tādu disku ir tūkstošiem.
– Kāda ir jūsu darbības jēga? Mākonī?
– Par mākoni parasti sauc programmatūru, kas ļauj vienu IT infrastruktūru dalīt starp dažādiem lietotājiem. Ar digitalizāciju var ekonomēt laiku un naudu. Piemēram, mēs to pašu darbu, ko paveic uzņēmuma IT speciālisti, varam izdarīt ar mazākiem resursiem un lētāk.
Atmaksājas taču caur internetu “ielogoties” savā apkures katlā, apskatīties, vai palielināt temperatūru tā vietā, lai brauktu un to pašu paveiktu ar rokām. E-pasts telefonā ekonomē laiku.
Arī izglītību šādi var apgūt efektīvāk, ja pieļaujam mācību līdzekļu un grāmatu digitalizāciju. Ir taču vērts mācību materiālu iegūt trīs minūtēs un apgūt jebkur, ja pieejams ir planšetdators.
– Uz ko balstās jūsu izveidotās e-klases izdevīgums? Jūs taču paši nekādus materiālus neražojat.
– E-klasi sākām ļoti sen un saviem spēkiem, bez valsts naudas. Nav tas izstrādāts pēc kāda pasūtījuma. Mēs uztveram to kā mūsu spēka apliecinājumu.
Mēs kā godīgi komersanti pasakām: serviss maksā naudu. Mums šis projekts izmaksā vairāk nekā desmit tūkstošus latu mēnesī. Ja kāds ko sola bez maksas, tās ir pilnīgākās muļķības. Piemēram, “Mykoob” sola par velti, bet vecākiem analītika izmaksās vairākus latus mēnesī, kas gadā kopā būs n reizes vairāk nekā e-klase.
Visi lietotāji – skolas, skolotāji un vecāki – pievienojušies labprātīgi. Septiņi lati mācību gadā ir maksimālā summa. Apmēram tik, cik mēnesī maksājam par mobilo tālruni. Par internetu pat maksājam vairāk. Mēs uzskatām, e-klase ir instruments, ar ko taupa laiku un naudu, nevis tērē.
Sākumā DEAC vajadzēja ieguldīt 300 līdz 400 tūkstošus latu, lai tā darbotos. Izskatās, ka šogad tā sevi nosegs.
– Kāda tad bija sākotnējā ideja?
– Pirmā ideja bija banāla. SMS laikmetā gribējām tikai uzprogrammēt mazu formiņu, no kuras vecākiem atnāk īsziņa, kādu atzīmi bērns skolā saņēmis. No tā ir izaudzis viss e-klases kopums, kam ārzemēs analogu nav.
Kāpēc e-klasi lieto? Tāpēc, ka vispirms aizgājām pie skolotājiem, pēc tam pie vecākiem un prasījām: ko tu vēlies saņemt?
Panākumu atslēga ir prasīt gala lietotājam, ko viņš grib saņemt. Tūkstošiem stundu ir “iztērētas”, pilnveidojot to. Bet mūsu valsts projektu pierastā kārtība ir uzprojektēt megasistēmu un nolikt priekšā lietotājam, kurš plēš matus, nesaprazdams, kā to izmantot.
– Kad skolas pievienojas, tad jau vecākiem labprātību vairs neprasa.
– Neviens nav atcēlis papīra dokumentus. Vecāki var prasīt, lai viņiem izdrukā atzīmju izrakstus.
– Kur te digitālās ekonomikas ekonomija? Uz papīra un e-vidē vienlaikus!
– Vairākums lieto tikai elektronisko versiju. 670 skolas no 810 un 150 000 reālu lietotāju. Teorētiski e-klasi varētu lietot 160 000 skolēnu plus viņu vecāki. Lietotāji nāk klāt, kas liecina, ka sistēma ir vajadzīga. Aizejiet uz banku – gandrīz visur būs rinda.
Manā sapratnē, rinda tiek kultivēta, lai piespiestu strādāt e-vidē. Bet, ja cilvēks ieradināts lietot internetbanku, tad viņš sāk lietot e-parakstu, iepirkties internetā un… arī izmantot e-klasi. Varētu pateikt īsāk: dzīve piespiež e-izglītoties.
– Bet kur tad raksta skolotājs: papīra žurnālā vai datorā? Vai abos?
– Datorā, precīzāk, sistēmā. Un no tās var dabūt jebkādas izdrukas. Uz skolu vecākiem vairs nav jāiet. Es pats uz skolu vairs neeju, jo telefonā redzu, kas dienā ir noticis. Pats par septiņiem latiem gadā esmu pieslēdzis maksimālo komplektu – saņemu gan īsziņas, gan e-pastus. Dienas beigās saņemu pārskatu par to, kā skolā gājis. Esmu nodefinējis ziņot tikai tad, ja atzīme ir zemāk par “tik un tik” vai ja saņemta piezīme. Bet ārkārtas gadījumos ar īsziņu no datora var apziņot visus vecākus, protams, ja viņu tālruņu numuri sistēmā ir ievadīti. Atgādināšu, ka visi dati ir skolas īpašums un atbildība, mēs kā sistēmas administrētāji ar tiem nemanipulējam.
– Tātad par e-klasi ir jāmaksā.
– Tas ir mīts, ka obligāti jāmaksā. Internetā standarta funkcionalitāte (apskatīties atzīmes) gan pašiem skolēniem, gan vecākiem ir par velti. Bērni bezmaksas versijā redz vairāk nekā vecāki – viņiem jāzina par sevi vairāk (tāpēc ir vecāki, kas izmanto bērnu paroles).
Bet, ja tēvs grib redzēt, kurā vietā matemātikas kontroldarbā salīdzinājumā ar klasesbiedriem ir viņa bērns, tad tas kā analītiskais instruments ir par maksu. E-klase jau ir daudzvalodu, un mēs domājam par eksportu. Mūsu e-klases analītiskums pārsteidz arī tajās valstīs, kur līdzīga sistēma darbojas.
– Piemēram, e-attīstītajā Igaunijā?
– Igaunijā bija “eKool” – ES projekts. Beidzās Eiropas nauda, beidzās projekts, respektīvi, veģetē tai pašā līmenī. Arī IT nozarē Latvijā lielā masa veģetē uz valsts un ES pasūtījumiem. Ja ES, valsts un pašvaldība nedos naudu, tad vesela rinda t. s. lielo izstrādātāju vienkārši nomirs. Naudu apgūst apgūšanas dēļ. Bez rezultāta.
– Šovasar līdz tiesībsargam nonāca vecāku sūdzības, ka arī e-klase nav gluži solītā bezmaksas izglītība… Arī “Mykoob” un uzdevumi.lv bija izsaukti.
– Mums nekādu problēmu ar šo jautājumu nav bijis – mūsu darba vērtējums ir skolu atsauksmes. Tās ir pilnīgākās muļķības, ka e-klase spiestu maksāt. Neviens nav liedzis vecākiem iet uz skolu un pieprasīt izdrukas. Varbūt skolas šur tur nepareizi komunicē.
– Varbūt skolotāji tieši labi strādā – iestāsta vecākiem, lai par maksu ņem jūsu sistēmu. Jūs pat varētu viņiem maksāt komisijas procentu…
– Nē, mēs to nekad neesam darījuši un nedarīsim. Tā būtu korupcija. Mēs tikai rādām produkta funkcionalitāti, lietotāji paši izvēlas.
– Katrs no savas bērnības atceramies vēlmi izlabot žurnālā ieliktu divnieku. Vai e-žurnālā to var?
– Sistēma ir veidota tā, ka katrs lietotājs tajā atstāj pēdas.
Kā jebkuru internetbanku var uzlauzt – tas ir tikai laika un naudas jautājums, tā teorētiski arī šo sistēmu var uzlauzt. Taču jebkuram labojumam ir vajadzīgs apstiprinājums. To var redzēt arī tad, ja, piemēram, skolotājam nozog paroli.
– Kā aug jaunā hakeru paaudze?
– Ir palaikam kāds. Pēdējie bija ne uzlaušana, bet mēģinājums e-klasi nobrucināt ar daudziem pieslēgumiem no ārzemēm. Nekas viņam nesanāca. Mēs visas šīs lietas automātiski nododam policijai. Trīs incidentos policija dabūja rokās tos skolniekus, kuri mēģināja bojāt sistēmu.
