Andris Ērglis: Ģimene ir manas debesis 0
Esam norunājuši tikties neilgi pirms pasaules gala kinoteātrī “Splendid Palace”, kur vakarā paredzēta Jāņa Lūsēna un Ineses Zanderes izrāde “Sniega karaliene”. ANDRIS ĒRGLIS ierodas norunātajā laikā, kā allaž smaidīgs, tikai… ar kruķiem. Tas ievieš nelielas korekcijas sarunas dramaturģijā, taču nemaina tās būtību. Un – kā izrādās – arī Andra plānus ne.
– Ērglis lido augstu, redz tālu. Bet šoreiz, tā vien šķiet, tu esi ripojis kā akmens lejā no kalna…
– Tagad man vēl tikai jāsaprot, ko no tā varu mācīties. Vakar pamodos ar nelielu temperatūru, teicu sievai, ka būs jāpaguļ mierā, bet tad pēkšņi nolēmu iet un sakraut malku. Aizķērās kāja, paslīdēju. Dieviņš pakratīja ar pirkstu…
– … lai citreiz tomēr ieklausies klusajā balsī, kas priekšā pasaka?
– Tieši tā! Pamācīja mani kā tēvs.
– Jaunā gada sākums tev saplānots blīvi. Kas tagad notiks?
– Viss notiks, kā iecerēts. Kur esmu apsolījis būt, būšu. Izrādes un janvāra lielie svētki, ko saucu par savu dzimumdienu, netiek atcelti. Varu vienus nomierināt, citus apbēdināt – nemiršu, nē! (Smejas.)
– Brīnišķīga lieta – dzimumdienā klausītājiem dāvināt savu koncertu. Nevis gaidīt dāvanas, bet dot.
– Pēdējā laikā daudzi tā dara, tiesa, ar apaļākām jubilejām. Kaut gan 30 – vismaz vizuāli – arī ir visnotaļ apaļš cipars. Tāpēc ar vai bez kruķiem, bet 19. janvārī Liepājā būšu uz skatuves – kā apsolīts.
– Vai, kāpjot uz skatuves, joprojām izjūti satraukumu?
– Noteikti jā. Tas, kurš apgalvo, ka nesatraucas, ir miris. Kaut vai mazliet, bet pirms jebkura pasākuma, pat pirms banketa, satraucos. Un tas ir labi, satraukums atraisa enerģiju, rada adrenalīnu, uzlādē, palīdz. Bet, kad esi uz skatuves, kad redzi publikas acis, satraukums pazūd. Tad sākas cits process – tu dod skatītājiem savu enerģiju un uzlādējies ar viņu enerģiju. Cilvēkam, kas to nejūt, nav ko uz skatuves darīt.
– Un kādas sajūtas ir pēc koncerta? Gandarījums? Nogurums?
– Kad mēs ar sievu bijām jaunāki un laulībā mazāk pieredzējuši, viņa nesaprata, kā tas nākas: pēc koncerta ir sarīkots bankets, iespēja padejot, paballēties, bet es jūtos pilnīgi izšauts. Agrāk viņa bēdājās – jā, uz skatuves tu varēji dejot, bet tagad vairs neesot spēka. Bet es esmu atdevis enerģiju – emocionāli un fiziski. Pēc koncerta gribu mieru. Nogurums ir pat tad, ja esmu uzstājies nevis kā solists, bet pie sitaminstrumentiem, piemēram, kopā ar Robertu Velsu Zviedrijā. Tur publikā bija 82 tūkstoši, tā ir neaprakstāma sajūta: atveras priekškars, bet aiz tā – skatītāju jūra. Tu redzi vien pirmās rindas, bet neredzi ne galu, ne malu. Zibsnī fotoaparāti, visi gaida brīnumu. Vārdos grūti to izstāstīt.
Taču, protams, ir ne vien nogurums, bet arī gandarījums. Un to jau nenosaka publikas daudzums. Reiz bija pasākums, kurā es muzicēju diviem cilvēkiem. Un, zini, pēc tā es jutos neparasti labi, pat labāk nekā citreiz pēc koncerta pilnai zālei.
– Jāņa Petera jaunās dzejas grāmatas prezentācijā tu dziedāji brīnišķīgas Jāņa Strazda dziesmas ar Petera dzeju – gan solo, gan duetā ar Anci Krauzi. Nezinu, cik mēs tur bijām, varbūt 30 vai 40 klausītāji, bet sajūta bija absolūti magnētiska.
– Tas bija īpašs brīdis. Tur bija sapulcējusies Latvijas elite – prāta, emociju un sirds ziņā. Muzicēt šādiem cilvēkiem ir liela atbildība, prieks un pagodinājums. Bieži tā negadās.
– Kur Strazds ar Ērgli sadziedājās? Pie trešā putna – pie Melngaiļa?
– Jā, jā! (Smejas.) Sadziedājušies esam kopš mūzikas koledžas laikiem, nu jau 15 gadus. Abi esam lauku puikas, abi no Saldus rajona – es no Jaunlutriņiem, Jānis no Zīriņiem. Abi esam mācījušies Saldus mūzikas skolā, taču tad gan vēl nebijām pazīstami, jo Jānis ir trīs gadus vecāks. Iepazināmies, kad aizgāju uz Liepāju mācīties. Bija mums iesvētības, kur Jānis ar savu grupiņu uzstājās. Man tolaik jau arī bija pieredze, es ar tēvu no vienpadsmit gadiem spēlēju saviesīgos pasākumiņos. Skatos, džeki baigi labi mauc, nevaru nosēdēt, metu kaunu pie malas, eju klāt un jautāju, vai es arī nevaru ar viņiem uzspēlēt. Visi ar mieru, tikai Jānis, kā jau vadītājs, tā nicīgi sarauc degunu – ko tas sīkais te nāk. Tomēr atļāva pamēģināt. Tā arī nospēlējām visu to ballīti.
Pēc nedēļas zvans – Jānis prasa, vai es nevarētu ar viņiem vēl vienu ballīti nospēlēt. Jautāju tēvam, vai mums pašiem nav kāda haltūra sarunāta uz to vakaru. Nav vis! Labs ir, braucu ar viņiem. Pēc tam vēl un vēl. Un tad reiz ieminējos: ja vajag, varu arī piedziedāt…
Šajos piecpadsmit gados kaudzi sāls esam apēduši, strīdējušies līdz nāvei un pēc tam izlīguši. Tas arī jāmāk, vajag prast atvainoties un izlīgt. Toties tagad zinu, ka Jānim varu kaut naktī zvanīt, vilksim viens otru no jebkuriem sūdiem ārā. Jānis ir mans komponists. Protams, viņš raksta arī citiem, tomēr es viņu saucu par savu.
– Jānis zina tavas balss iespējas, krāsas un nianses – tas komponistam ir svarīgi.
– Protams! Es jau dziedu arī Paula, Pūces, Lūsēna, Marhilēviča dziesmas, tomēr Jāņa dziesmas ir mans pamatu pamats. Un dziesmas ar Petera tekstiem – tas mums abiem ir liels notikums. Tur viss ir tik nopietni un spēcīgi. Nesen ierakstījām pirmo singlu no šā cikla – “Grēcinieka lūgšanu pie Lielā Kristapa Daugavmalā”. Prieks, ka cilvēki pieņem, saprot un novērtē.
Vispār jau tagad tāds dīvains laiks, katrs, kam ienāk prātā, var saukties dzejnieks, komponists, dziedonis… Bet man ir svarīgi, lai teksts un mūzika būtu spēcīgi, dziļi, talantīgi un profesionāli. Esmu mūziku mācījies četrpadsmit gadus, tāpēc reizēm derdzas, ka visapkārt daudz tādu, kas pat notis nepazīst, bet pilnas zāles salasa.
– Agresīvo diletantu ziedu laikmets – talanti tiek ražoti fabrikās, zvaigznes dzimst televīzijas šovos. Publiku pieradina pie ākstībām un lētuma. Bet gan jau laiks saliks visu pa vietām. Labāk izstāsti, kā tur īsti bija – tu piedzimi ar bundziņām vai ar mikrofonu rokās?
– Ar bundziņām! Jau no agras bērnības biju nevaldāms: visādi citādi mierīgs, bet pie pusdienu, vakariņu vai brokastu galda situ ritmu – ar pirkstiem, plaukstām, kājām, karotēm. Taču, lai cik dīvaini tas būtu, vienīgais profesionālais mūziķis plašajā radu saimē ir mans vectēvs. Pārējie muzicēja vien priekam.
– Arī tavs tēvs?
– Pašdarbnieks amatieris – klavieres pašmācībā apgramstījis, akordeonu, ģitāru, bungas, ja vajag, arī dzied. Jaunībā 80. gadu beigās Liepājas rajonā tēvs kā solists izkonkurēja Ivo Fominu. Žūrija bija nopietna – Rezņiks un citi.
– Kas tev šūpuļdziesmas dziedāja?
– Māmiņa. Man abi vecāki muzikāli, vecaistēvs akordeonists ir māmiņas tētis.
– Un kuras puses nāk tā ceturtdaļa čigānu asiņu?
– No mātesmātes. Jauktās asinis jau esot pašas stiprākās. Kaut gan – kurš Latvijā varētu būt tīrs latvietis?
– Čigāniem smeldze un dabiska muzikalitāte ir asinīs.
– Te nu vairāk jūtos kā latvietis, tam, kā čigāni dzied, es ne tuvu līdzās nestāvu. Viņu dabīgie vibrato…
– To nevar iemācīties. Tāpat kā tu nevari dziedāt kā nēģeris, ja esi baltais.
– Noteikti ne! Melnos jau vispār nav iespējams pārsist.
– Un noskriet…
– Melnais cilvēks ir talantīgāks visādā ziņā.
– Tā gluži neteikšu vis, Bahs un Stings šo apgalvojumu apgāž. Tās man ir divas virsotnes.
– Jā! (Smejas.) Tā gan. Tās ir arī manas autoritātes. Uz visiem Stinga koncertiem, kas te Latvijā notikuši, esmu bijis. Viņa “Police” esmu vēl pusaudža gados aizgūtnēm klausījies. Vispār daudz mūzikas esmu klausījies, arī mūsējos – Igo, “Remix”, Niku Matvejevu – tās ir virsotnes. Tagad man ir gandarījums un prieks, ka es ar saviem bērnības elkiem esmu jau kāpis uz vienas skatuves un ka viņi mani ir pieņēmuši. Un vēl man prieks, ka neesmu no lētajiem, kas izsitušies ar “OKarti” un “fabriku”. Man tolaik daudzi jautāja, kāpēc tu neej uz “fabriku”, kāpēc dziedi ballītēs.
– Jā, kāpēc dziedāji ballītēs?
– Ballītēs es iemācījos kontaktēties ar publiku. Ne jau vienā brīdī tas notiek. Atceros savu pirmo radio interviju – kaut ko tik stīvu un sasaistītu es savu mūžu nebiju dzirdējis. Ārprāts. Taču pamazām atraisījos.
Turklāt vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka visu, kas man jāsasniedz, sasniegšu, kad īstais laiks tam būs pienācis. Kad pirmo reizi satikos ar Maestro, man bija angīna… Ar visu to nodziedāju, kaut gan bija jāņem augšā si bemols. Paņēmu. Pēc koncerta Maestro pienāca klāt: žēl, ka tu esi aizrāvies ar to poproku, žēl. Ance man saka – tas kaut ko nozīmē, nav svarīgi, ko viņš pateica, galvenais, ka pienāca klāt, tā ir laba zīme. Toreiz daudzi domāja, ka es Paula dēļ pametīšu “Berm” un simfonisko orķestri. Bet nekā – paliku gan ar grupu, gan ar orķestri.
– Ko tev nozīmē šis salikums – simfoniskais orķestris un mikrofons?
– Ļoti daudz. Tu jau nogursti no viena. Popmūzika un klasika ir savstarpēji saistītas, pat ļoti. Kur visi lielie komponisti ir smēlušies iedvesmu? Tikai no klasikas. Bērnībā man šķita – kam man tā mūzikas skola, labāk eju futeni spēlēt. Bet tad nāca konkursiņi, panākumi, tas stimulēja. Tagad lielais paldies skolotājiem. Tiesa, reizēm daži kolēģi pārmet, ka man esot pārāk dzirdīgas ausis.
– Bet mūzikā taču viena no svarīgākajām prasmēm ir spēja klausīties.
– Katrā ziņā! Tikai tā var muzicēt ansamblī. Tas man ir ļoti palīdzējis. Žēl, ka vairs neesmu simfoniskajā orķestrī, vienpadsmit gadi, kas tajā pavadīti, ir ilgs laiks.
– Grūti bija apvienot?
– Arī tas. Vadībai stress, man pašam arī. Visus plānus vienmēr nācās pakļaut darbam simfoniskajā orķestrī. Taču esmu pārliecināts – ja Resnis joprojām būtu galvenais diriģents, tā nebūtu noticis. Es biju koncertmeistars, grupas vadītājs. Tagad diriģents zvana man un jautā, ko darīt, viņam neesot ar ko strādāt. Tikko bija konkurss uz sitaminstrumentālista vietu, bet es negāju vairs. Savā ziņā rūgtumiņš, nenoliegšu.
– Manīsim tematu! Kur un kā tu satikies ar Kristīni?
– Mūzikas skolā, tajos pašos Melngaiļos. Iepazināmies, kad es jau mācījos trešajā kursā. Pirms tam redzēju, ka staigā pa skolu tāda glīta flautiste, vienu gadu, otru gadu staigā, viņa bija kursu virs manis. Bet es biju kursa vecākais, skolas prezidents, pārstāvēju skolu visādos konkursos, turklāt jautrs, dzīvespriecīgs. Pēc tam viņa atzinās, ka tieši tas, ka jautrs un dzīvespriecīgs, viņai paticis visvairāk. Un tā vienu dienu viņa pienāk pie manis un saka, ka gribot pamācīties pie manis bungas spēlēt. Kāpēc gan ne? Kādu pusgadu mēs jokojāmies, bungojāmies, bet tad vienā mirklī kaut kas mainījās. Tagad jau divpadsmit gadus esam kopā, bet janvārī būs astoņi, kopš laulībā.
– Vai Kristīne joprojām spēlē flautu?
– Vairs ne. Viņa ir friziere.
– Viņa tev matus griež?
– Nē, nē, nē! Ar Kristīni es nenovaldīšos, sākšu komandēt un izrīkot viņu, bet, ja aizeju pie cita meistara, turu muti. Visi ir ieguvēji.
– Kurš no jums bērniem šūpuļdziesmas dziedāja?
– Kristīne, tikai viņa. Es izdziedos ārpus mājas, mājās gribu mieru.
– Estere un Valters – kā viņi ir ietekmējuši vai varbūt pat pārmainījuši tavu dzīvi?
– Noteikti gan ietekmējuši, gan pārmainījuši – katrs pa savam. Kad piedzima Estere, man bija divdesmit divi gadi. Kas ir vīrietis divdesmit divos gados? Vīrietis sākas no divdesmit septiņiem. Protams, ir arī tādi, kas no trīsdesmit pieciem. Tolaik es vēl nesapratu, kas īsti notiek. Tu pērc zābaciņus, ved uz bērnudārzu, bet īsti tēvišķīgā tevī vēl nav. Taču, kad mums piedzima Valters, sāku apzināties, ko nozīmē bērni. Īpaši, ja vēl nākas iet cauri grūtībām. Dieviņš mums bija devis pārbaudījumu – Valteram bija veselības problēmas. Tas lika man izvērtēt savu dzīvesveidu, sākt domāt vairāk par ģimeni, nevis par sevi, karjeru, panākumiem. Bērni mums ar Kristīni ir lielākā dāvana, kāda vien var būt. Un, ja vēl visi ir veseli, nekas nevar būt labāks un vērtīgāks par to.
– Tev tūlīt būs trīsdesmit gadi – tāds Kristus vecums.
– Jā, tāpēc es netaisīju koncertu, kad man bija divdesmit, nejutos gatavs. Un negāju uz “Jauno vilni”. Aizgāju, kad man jau bija divdesmit četri, Estere jau bija nākusi pasaulē. Divdesmit četri arī ir labs skaitlis, esmu piedzimis Cūkas gadā, 2007. gads arī bija Cūkas, divreiz divpadsmit gadu cikls. Bet nāca tas negaidīti, piezvanīja Pauls, pajautāja, vai nevēlos. Pirmajā brīdī apmulsu, taču biju pārliecināts, ka esmu gatavs. Daudziem gan bija izbrīns – kaut kāds sestais “bonaparts”, kas nodziedājis vienu frāzi, pēkšņi uzstāsies “Jaunajā vilnī”. Paldies Dievam, izgaisināju skeptiķu bažas. Protams, bija arī veiksme, kur nu bez tās. Un nenoliedzami, pareizā dziesmu izvēle. Maestro gribēja, lai pirmajā dienā dziedu “My Way”, bet es pateicu – uzticieties, viss būs kārtībā. Bija jau risks, “Ripoja akmens” taču ir latviešu valodā, turklāt tā bija dziesmas pirmā parādīšanās. Bet viņš neiebilda. Kad nodziedāju, uzreiz pienāca pie manis, pateica, ka viss tik tiešām ir kārtībā. Viņa atbalsts man bija ļoti svarīgs. Pēc tam piezvanīja arī Igo, Muktupāvels, Jakušonoks un visi pārējie “bonaparti”. Tādos brīžos ir svarīgi sajust, ka tik izcili cilvēki spēj priecāties tev līdzi, tas palīdz, dara stiprāku.
– Tā jau ir – mēs pārtiekam no honorāriem, bet dzīvojam no emocijām.
– Bez šaubām! Emocijas uzlādē, un uz skatuves tu šo enerģiju liec lietā. Īstenībā arī sāpes padara tevi emocionāli bagātāku, liek garīgi pieaugt…
– Kas vēl tevi iedvesmo, dod spēku, piešķir dzīvei smaržu, krāsas?
– Makšķerēšana. Nevaru teikt, ka esmu kaislīgs makšķernieks, tomēr man patīk, pagājušajā gadā pat uz ledus izgāju. Ir labi, ja kaut kas pieķeras viņā galā, rausta, taču galvenais – miers un klusums.
Vēl arī sports, līdz piecpadsmit gadiem taču gāju arī sporta skolā, basketbols un vieglatlētika bija manas disciplīnas. Sporta zālē es izlādējos, lai pēc tam nav jāķērc uz sievu un bērniem. Tāpat jau reizēm gadās ieķērkties, taču, par laimi, ne pārāk bieži. Arī Kristīne ir atradusi vietu, kur izlādēties, viņa dejo tautas dejas, lai vakarā, kad satiekamies mājās, būtu miers.
Vēl man patīk aizbraukt uz laukiem. Nekur citur tādu mieru nevaru atrast kā laukos pie savas vecāsmātes Jaunlutriņu pagasta Ķesteros, kur visapkārt mežs, pļavas, putniņi čivina, viss san un dūc… Īstenībā tur ir labi jebkurā gadalaikā. Visu agro bērnību Ķesteros esmu nodzīvojis. Prieks, ka arī Esterei un Valteram tur patīk. Jā, laukos kopā ar Kristīni un bērniem – tas ir pats labākais. Tur ir manas debesis.
Andris Ērglis Mūziķis perkusionists un vokālists. Piedzimis 1983. gada 16. janvārī Aizputē. Absolvējis Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas koledžas sitamo instrumentu klasi. Liepājas simfoniskā orķestra sitaminstrumentālists un grupas koncertmeistars (1999 – 2010). Ar Jāni Strazdu izveidojis poproka grupu “Berm”, kopā ar grupu ieguvis 1. vietu festivālā “Liepājas dzintars”; ar Jāni Strazdu, Aivaru Meijeru, Tomasu Kleinu izveidojis grupu “Cacao”, kur bijis gan solists, gan bundzinieks. Kopā ar vēl pieciem tenoriem – Normundu Jakušonoku, Kasparu Tīmani, Andri Ābelīti, Zigfrīdu Muktupāvelu un Roberto Meloni – apvienībā “Bonaparti.lv” pārstāvējis Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā (2007). Ieguvis 2. vietu starptautiskajā vokālistu konkursā “Jaunais vilnis” (2007). Iedziedājis solodiskus “Ripoja akmens” (2007), “Sirdspuksti” (2008), “Caur rozā brillēm” (2011). Precējies, sieva Kristīne, bērni Estere (7) un Valters (4). |
