Andris Bulis: Mani salīdzina ar haizivi, – ja tā nepeld, tad noslīkst 1
Piektdien, 25. janvārī, Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvos Dž. Dž. Džilindžera izrāde “Hantele killeram”, kur vienā no galvenajām lomām iejuties ANDRIS BULIS. Savukārt 30. janvārī viņu būs iespējams redzēt monoizrādē “Facebook. Post Scriptum” kultūras pilī “Ziemeļblāzma”. Nebūdams piesaistīts nevienam teātrim kā štata darbinieks, Andris Bulis par darba trūkumu nesūdzas un apgalvo – ne katru projektu var novērtēt naudas izteiksmē.
Atgriežaties Daugavpils teātrī ne pirmo reizi, un vispār esat strādājis gandrīz visos Latvijas teātros. Vai ir atšķirības to gaisotnē?
Andris Bulis: Par Daugavpils teātri speciāli skaitīju, “Hantele killeram” man šeit ir piektais iestudējums, ar Džilindžeru otrais, turklāt otro gadu pēc kārtas. Jā, esmu strādājis Nacionālajā teātrī – tie bija mani pirmie divi darba gadi –, pēc tam nāca Teātra Observatorija ar Gaļinu (režisore Gaļina Poļiščuka. – L. K.-Š.), ir bijuši projekti Liepājas teātrī, pēdējā laikā vairāk darba Dailes teātrī, pēdējā izrāde bija Toma Treiņa “Kam no Vilka kundzes bail?”. Nav sanācis neko iestudēt Valmierā, arī Jaunajā Rīgas teātrī ne. Bet atmosfēra dažādos teātros tiešām ir ļoti, ļoti atšķirīga. Daugavpilī tā ir ļoti mājīga, silta, teātra gaisotni saturoša, Ziemassvētkos tiek pušķotas grimētavas, apsveiktas trupas sievietes 8. martā, līdz ar Leļļu teātri tas ir vienīgais Latvijā, kurā ir divas trupas.
Un skatītāji? Vai tie arī atšķiras?
Jā, protams – Rīgas skatītāju uzmanību iekarot ir grūtāk, bet viņi kā kopums ir jaudīgāki, skatīsies jebko – gan sarežģītu mākslu, gan izklaidi. Ārpus Rīgas ir grūtāk. Arī Daugavpilī jāņem vērā, ka latviešu skatītāju skaits ir ievērojami mazāks, pat mazāks nekā Liepājā. Varam nospēlēt piecas izrādes Lielajā zālē, un tā jāņem nost – nevis tāpēc, ka skatītājiem nepatiktu, bet tādēļ, ka visi, kas vispār iet uz teātri, arī krievu tautības cilvēki, kuri skatās latviešu izrādes, to jau noskatījušies.
Laiku pa laikam esmu domājusi, kādēļ Daugavpils teātrim nav izdevies pārvilināt vismaz daļu reģiona teātra skatītāju. Īpaši, ja salīdzina ar “Goru”, kas nostājās Rēzeknes vidū, un tagad visi no Balviem līdz Jēkabpilij brauc turp uz koncertiem…
“Gors” ir perfekti moderns. Ja man jāsalīdzina, jo esmu spēlējis izrādes arī Liepājas “Lielajā dzintarā” un Vidzemes koncertzālē “Cēsis”, tad “Gors” – gars, kā teic paši latgalieši, – pagaidām ir visiem priekšā gan arhitektūras, gan attieksmes ziņā, turklāt nosedz tik plašu piedāvājumu, ka teātrim grūti konkurēt. Arī Rīgā teātrim būs grūti sacensties ar koncertzāli, ja to uzcels. Teātris kā skatuve ir ļoti specifisks, tas var piedāvāt viesizrādes, kādu koncertu, bet, piemēram, simfoniskā orķestra koncerts tajā nav iespējams. Savukārt koncertzālē teātri spēlēt var. Man nereti jautā – kā vari izbraukāt uz Daugavpili?! Bet vilcienu satiksme ir perfekta – no Daugavpils Rīgā un no Rīgas Daugavpilī esi ātrāk nekā ar mašīnu, ar ekspresi tās ir tikai piecas pieturas, turklāt paspēj pa ceļam izgulēties vai palasīt. Latvijas mērogos – nekādu problēmu!
Kādu lomu tēlojat jaunajā izrādē? Taču ne vīru – filologu un slepkavu?
Es esmu pasūtītājs, kurš nolīgst filologu vīru. Slepkavība izrādē patiešām notiek, bet, lai saglabātu intrigu, atrisinājumu nestāstīšu. Man pašam ir pārsteigums, kā izrāde beidzas. Beidzot Džilindžeram izdevies atrast tādu mūsdienu dramaturģiju, kas nav ne pārgudra, ne tukša, ar ļoti lielu farsa devu – starp absurdu, komēdiju un reālpsiholoģiju –, un nevar īsti pateikt, kurā brīdī ir pārspīlējums un kurā tā tiešām dzīvē varētu notikt. Man tas šķiet ļoti interesanti, šādā žanrā nebiju nekad spēlējis, tikai “Spītnieces savaldīšanā” pie Gaļinas, bet tur no paša sākuma bija skaidrs, ka to taisīsim pārspīlētā delartiskās komēdijas garā. Bet šeit viss notiek realitātē, nelielā Krievijas pilsētiņā, kur vienā pusē ir ļoti ietekmīgs turīgs cilvēks, bet otrā – vīrs, kurš nonācis trūkumā. Viņa mērķis ir paņemt avansu un pazust, viņš negrasās nevienu nogalināt. Bet turīgajam tāāāda visvarenības sajūta… Man kādā brīdī izrādē ir teksts: “Es nezinu, vai Dievs ir, bet es jums esmu. Palūdzieties, un es izdarīšu.” Tikpat labi viss varētu notikt Latvijā. Kad atklājās oligarhu sarunas, es domāju: johaidī, cik līdzīgi! Un tad vēl notikumiem pa vidu ienāk sieviete, uzjundot dažādas ainas un situācijas, ģimenes dzīves sarežģījumus, kas Krievijā un Latvijā ir vienādi – cilvēki strīdas vai arī nepasaka ko svarīgu, un tad tas spriedzes brīžos nāk ārā ar spiedienu.
Sacījāt, ka pa ceļam vilcienā lasāt. Elektroniskā formātā?
Grāmatas – tikai papīra formātā. Scenāriju varu izlasīt elektroniski, bet, kad jāmācās loma, izprintēju un pa ceļam lasu papīrā. Man ir planšetdators un visādas citādas elektroniskas ierīces, taču patīk grāmatām atlocīt stūrīšus, pasvītrot, vienkārši nolikt un skatīties. Kopš strādāju raidījumā “Dzīvīte”, vairs darbu nevērtēju finansiāli, cik man par to samaksā, bet grāmatās. Laukos pasūtīju krietnu grāmatu skapi, un ceru, tas vēl ir tikai sākums.
Laikam esmu no cilvēkiem, kurš svešās mājās uzreiz skatās grāmatplauktā. Padomju laikā visiem plauktos bija enciklopēdijas zaļos vākos, bet tagad ļoti labi vari redzēt, ko cilvēki lasa. Un mani ļoti priecē, ka Ziemassvētkos, Jaunajā gadā dāvina grāmatas, pat stāv rindā. Es neesmu grāmatu tārps, man tam nepietiek laika, bet, kad paņemu jaunu grāmatu, es to atveru un pasmaržoju, man tā ir kā narkotika.
Darbojaties ļoti daudzveidīgās jomās – gan teātrī, kino, pasākumu vadīšanā, raidījumos, sūtat proves kinoprojektiem Krievijā. Daudziem Latvijā vēl joprojām ir problēma gan pateikt – es to protu –, gan pieprasīt adekvātu samaksu. Kā iemācījāties?
Es vēl joprojām neesmu iemācījies paprasīt adekvātu samaksu. Nezinu, kā būs jaunajai paaudzei, kas tagad ienāk teātrī, bet lasīju – ir problēma, ka, akadēmijā mācoties, netiek pasniegti kaut vai menedžmenta pamati, tas, kā sevi pārdot. Mūziķiem Latvijā ir ļoti labi producenti, bet aktieriem niša par šauru. Krievijā esmu aģentūrā, viņi ņem nelabprāt, jo esmu eiropietis, nezināms aktieris – jā, redzēts kādā teātra festivālā, bet tas ir kas cits nekā kino. Tādēļ ceļš ir lēns un ejams pacietīgi. Ja man atsūta lūgumu pēc proves, nefilmēju telefonā, meklēju operatoru un strādājam profesionāli, lai parādītu, ka Latvija nav nekāda province.
Pārdošana… Kā pasākumu vadītājs tu vari būt produkts un zīmols, jo producents zina, cik kas maksā. Bet teātrī, vismaz Latvijā, nevari aiziet un pateikt: “Es gribu tik!” Teātra direktors pateiks, ka tik daudz maksāt nevar, un tad man jāizdomā, vai esmu principiāls un atsakos, vai arī piekrītu par mazāku samaksu, nekā gribētos. Reizēm smejos, ka teātris un kino man ir dārgs hobijs. Bet man tur ir savtīga interese – apgūt kaut ko jaunu, iegūt pieredzi. Māra Martinsona “Oki – okeāna vidū” bija pilnīgs bezbudžeta projekts, pats gaismas nēsāju, pierakstīju, kāda cepure man kurā kadrā, bet kā pieredze tā bija izcila. Man patīk tāds autorkino, patīk viņa rokraksts. Un pretī – pieredze seriāla “Ded 005” (“Vectēvs 005”. – L. K.-Š.) filmēšanā Krievijā, kur bija liels budžets, aizveda no lidostas un uz lidostu, apkārt Krievijas seriālu zvaigznes, kuras es nepazīstu (smejas).
Mēdz teikt, ka aktieris ir ļoti nedroša profesija, un mēs jau redzam, kas šosezon notika vairākos teātros. Jūs turklāt neesat neviena teātra štatā, tātad divkārt nedrošā stāvoklī. Vai esat gatavs darboties šajā jomā visu mūžu?
Ļoti labs jautājums, jo man izteikts ļoti konkrēts piedāvājums par nākamo sezonu, un es par to domāju. Gados, kopš vairs nepastāv Teātra Observatorija, esmu ļoti labi sapratis kapitālisma noteikumus, zinu, ko nozīmē tirgus, konkurence, esmu pieradis, ka ar mani rēķinās, savukārt es atbildu par saviem solījumiem. Latvijā, ja grib strādāt, darbu var atrast, arī aktieris. Mūsu profesijas priekšrocība – kamēr vien tu vari atcerēties tekstu un esi gana labā formā, lai uzkāptu uz skatuves, arī pensijas vecumā vari būt pieprasīts un mīlēts. Kāds režisors mani meistarklasē salīdzināja ar haizivi – tai visu laiku jākustas, jo tad, ja haizivs apstājas, tā slīkst. Tā arī man. Ja nekustēšos, tad man būs viens dēlis augšā, viens apakšā. Jā, es gribētu būt aktieris visu mūžu, nevaru pat iedomāties, ko citu varētu darīt. Varbūt kādreiz gribētu būt režisors. Katrā ziņā jomai, kurā darbošos, jābūt radošai, klasisku darbu no astoņiem līdz pieciem darīt nevarētu. Sabeigtu dzīvi sev un citiem.
