Andris Bačkurs: Garantētais minimālais ienākums un cilvēka cienīga iztika 5
Autors: bijušais Rīgas domes deputāts Andris Bačkurs
Satversmes tiesa 2020. gada 25. jūnijā pasludināja skarbo spriedumu par garantēto minimālo ienākumu līmeni. Valstī esošā sociālās palīdzības sistēma nespēj apmierināt trūcīga cilvēka pamattiesības un pamatvajadzības.
Pieteikumu Satversmes tiesā iesniedza Latvijas Tiesībsargs Juris Jansons. Viņš pamatoja savu pieteikumu ar to, ka garantētais minimālais ienākums (GMI) 64 eiro mēnesī ir pārāk mazs, lai nodrošinātu iedzīvotāju pamatvajadzības un neatbilst nekādiem cilvēka cienīgas izdzīvošanas kritērijiem. Pēc faktu un apstākļu izvērtēšanas Satversmes tiesa atzina, ka GMI šobrīd valstī noteiktais neatbilst Latvijas Satversmei un uzdeva Saeimai un valdībai pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.
Par trūkumā un uz nabadzības sliekšņa nonākušu personu tiesību ignorēšanu Tiesībsargs Juris Jansons norādīja jau vairākkārt.
Satversmes tiesa, izvērtējot lietas materiālus, neguva pamatojumu tam, kādēļ GMI līmenis ir noteikts tieši 64 euro apmērā
un secināja, ka minētās normas pieņemšanai Ministru kabineta rīcībā nav bijusi pamatota un argumentēta metode GMI līmeņa noteikšanai un līdz ar to nebija iespējams pārliecināties, vai GMI līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir tāds, lai nodrošinātu trūcīgām personām iespēju apmierināt savas pamatvajadzības.
GMI līmenis – 64 eiro apjomā tika noteikts, politiski vienojoties Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību savienībai bez jebkādas konkrētas, ar ekonomiskiem apsvērumiem pamatotas metodoloģijas. Tā nav bijusi pierādījumos balstīta politika.Diemžēl ir jāatzīst, ka politiskā griba nabadzības novēršanai bija vienlīdzīga nullei, vai, pareizāk sakot, politiķiem līdz šim nav pietiekami rūpējis minimālais cilvēka cienīgas eksistences priekšnoteikums.
Kāpēc tas GMI ir tik svarīgs? Kāpēc speciālisti vērš uz to mūsu uzmanību? Atbilde ir vienkārša: tā kā GMI līmenis ir zemākais tiesību aktos noteiktais minimālo ienākumu, kas ļauj personai, kura atzīta par trūcīgu, pretendēt uz noteikta veida sociālo palīdzību, tas uzskatāms par zemāko atskaites punktu, kas Latvijā tiek izmantots, paredzot sociālā atbalsta pasākumus nabadzības un sociālās nevienlīdzības mazināšanai.
To, ka GMI zemais līmenis ir nepietiekams un ir cieši saistīts ar nabadzību, pierāda arī Rīgas domes Labklājības departamenta 2019. gadā veiktais pētījums par Rīgas sociālās palīdzības ietekmi uz nabadzības mazināšanu.
Šo jautājumu pirms nedēļas aktualizēja Rīgas domes Labklājības departaments diskusijā “Ēnas cilvēki. Nabadzība 21. gadsimtā”, kurā tieši uzrunāja politiķus, aicinot beidzot reāli pievērsties sociālo jautājumu risināšanai ne tikai pirmsvēlēšanu saukļos, bet konkrētos darbos.
Labklājības jomas speciālisti vislabāk zina, kas cilvēkiem, kuru vajadzības redz ikdienā, ir nepieciešams. Speciālisti diskusijā aicināja politiķus arī palīdzēt veidot sabiedrībā cieņpilnu attieksmi pret trūkumā nonākušu cilvēku, neaizmirstot, ka
trūcīga persona ir pilntiesīgs sabiedrības loceklis, kas nonāca problēmu “apburtajā lokā”.
Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai var tikt izmaksāts no valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem, bet tas viennozīmīgi ir valsts sociālās politikas jautājums.Latvijas pašvaldībām ir tiesības maksāt lielāku pabalstu nekā šobrīd Latvijā noteikto GMI – 64 eiro, bet tas ačgārni nedrīkst būt lielāks par 128,06 eiro mēnesī, kas ir slieksnis trūcīgas personas statusa noteikšanai.
Jāatzīmē, ka Rīgas pilsētas pašvaldībā ilgstoši GMI pabalsta apmērs ir bijis ievērojami augstāks, nekā noteikts Ministru kabineta noteikumos, īpaši valsts pensiju saņēmējiem, jo GMI pensionāriem Rīgā ir 128 eiro. Lai arī Rīgas pašvaldības pabalsti palīdz trūcīgiem un maznodrošinātiem rīdziniekiem uzlabot savu finansiālo stāvokli, tomēr dati rāda, ka praktiski visi pašvaldības pabalstu saņēmēji arī pēc pabalstu saņemšanas dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa arī pēc sociālās palīdzības saņemšanas.
Grūtības nonākuši cilvēki ir apskaužamā situācijā, kuri saņem pabalstus tādā apjomā, kas neļauj iziet no problēmu “apburtā loka”, taču neapskaužamā situācijā ir arī labklājības nozares speciālisti – sociālie darbinieki, palīgi u.c., kuru atalgojums ir neadekvāts viņu darba apjomam un emocionālajam slogam. Tas ir pašvaldības resursu jautājums, kas jārisina pašvaldībai un valstij kopā.
Mēs redzam un jūtam, ka situācija ar nabadzību un nevienlīdzību Latvijā un Rīgā nav rožaina, bet kāda tā ir salīdzinājumā ar citām valstīm?
Valstu savstarpējai salīdzināšanai attiecībā uz ienākumu nevienlīdzības novērtēšanu izmanto Džini indeksu. Kopš 2007. gada Džini indekss Latvijā bijis diezgan nemainīgs. Krīzes laikā tas nedaudz pieauga, bet kopš 2011. gada līmenis stabilizējies ap 0.35, kas ir augstāks par Eiropas vidējo rādītāju (0.31).
Džini indekss variē no 0 līdz 1. Ja tas ir 0, tad pastāv absolūta vienlīdzība (t.i., visiem ir vienādi rīcībā esošie ienākumi), bet, jo vairāk tas tuvojas 1, jo lielāka ir ienākumu nevienlīdzība.
Salīdzinot sociālo pabalstu (bez pensijām) pārdales spēku Eiropas valstīs, ir svarīgi atzīmēt, ka šo pabalstu ietekme ir stiprāka tieši nabadzības mazināšanas jomā. Sociālo pabalstu ietekme uz ienākumu nevienlīdzību (Džini indeksu) ir vidēji divreiz mazāk (skat. 1. attēlu). Tas nozīmē, ka pabalstu sistēma Eiropā ir efektīvāka nabadzības apkarošanā. Piemēram, Zviedrijā ar sociālajiem pabalstiem samazina nabadzības riskam pakļauto īpatsvaru par 43%, Latvijā samazinājums ir tikai 19%, kas ir viens no zemākajiem Eiropā.
Pēc Rīgas domes Labklājības departamenta vērtējuma sociālās palīdzības pabalstu apmēru būtu pareizi pārskatīt atbilstoši to ietekmei arī uz relatīvās nabadzības (ko mēra Nabadzības riska indekss, bet faktiskos skaitļos apzīmē Nabadzības riska slieksnis) mazināšanu vismaz reizi piecos gados.
Nemainoties pabalstu lielumam, distance līdz nabadzības riska slieksnim katru gadu palielinās,
un, neskatoties uz Rīgas pašvaldības sociālās palīdzības nozīmīgumu, plaisa starp, piemēram, ģimeņu ar bērniem ienākumiem un nabadzības riska slieksni palielinās, un pēc būtības Rīgas iedzīvotāji pabalstu saņēmēji grimst aizvien dziļākā nabadzībā.
Pēc visa iepriekš minētā un Satversmes tiesas sprieduma, varu tikai pievienoties Tiesībsarga uzskatam un Rīgas domes Labklājības departamenta pozīcijai, ka steidzami nepieciešama diskusija valdības līmenī un jālabo sociālās aizsardzības sistēma.
Beidzot ir pienācis laiks sakārtot sadrumstaloto sociālo pabalstu politiku, lai tā funkcionētu taisnīgi un sniegtu palīdzību tiem, kuriem tā visvairāk nepieciešama, pabalstiem jābūt tādiem, lai cilvēks spētu normāli eksistēt, nodrošināt sev pārtiku, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi, iegūt izglītību, celt kvalifikāciju.
Bez valsts politikas maiņas pašvaldības ir ieliktas rāmjos, kuros pat tās pašvaldības, kuras spēj nodrošināt vairāk saviem iedzīvotājiem, faktiski ir spiestas atstāt grūtības nonākušo cilvēku zem nabadzības sliekšņa.
Mums nepieciešams radīt tādu palīdzības sistēmu Rīgā un Latvijā, kas nodrošinātu ikvienam cilvēkam atbilstošu dzīves līmeni un ļautu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā, lai mazinātu nabadzību un sociālo atstumtību. Sistēmai ir pienācīgi jāveicina grūtībās nonākušo cilvēku atgriešanas normālajā dzīvē – labklajīgā un cilvēka cienīgā.
Iespējams, ka garantēto minimālo ienākumu nepieciešams skatīt visas sociālās drošības kontekstā, lai tā apmēru noteiktu atbilstoši.
