Andris Bačkurs: Covid-19 izraisītā krīze asi iezīmē sociālās nevienlīdzības problēmu Rīgā 0
Autors: bijušais Rīgas domes deputāts Andris Bačkurs
Kopš Covid-19 izraisītāskrīzes sākuma bieži dzirdam par ievērojamiem finanšu līdzekļiem, ko Latvijas valdība plāno ieguldīt mūsu ekonomikā, lai palīdzētu uzņēmējiem un iedzīvotājiem.
Pagājušā mēnesī Ministru prezidents Krišjānis Kariņš paziņoja, ka divi miljardi tiks tērēti trīs blokos:modernizācijai, infrastruktūrai un pabalstiem.
Šie valdības solīti divi miljardi no marta pieauga līdz četrarpus miljardiem eiro.Diemžēl Kariņa kungs arī maldināja mūs par to cik īsti liela daļa atvēlēta no sīs summas pabalstiem.
Atvēlētais finansējums Latvijas ekonomikas glābšanaiir milzīga naudas summa un kopējas valsts budžets ir tikaidivreiz lielāks par tā apjomu, taču neizmisīsim par cilvēkiem!
Šie paziņojumi un plāni parādās smagas sociālās situācijas kontekstā. Neskatoties uz to, ka līdz šai Covid-19 izraisītai krīzei vairāku gadu garumā samazinājās nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits Latvijā, un gada laikā no nabadzības slazda izraujoties aptuveni 12 000 Latvijas iedzīvotājiem, šī brīža situācija nav spīdoša.
Diemžēl, nabadzībai aizvien ir pakļauts gandrīz katrs piektais valsts iedzīvotājs, par ko liecinajaunākie Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.
Patlaban nabadzības riska slieksnis vienas personas mājsaimniecībai audzis līdz 409 eiro mēnesī, bet mājsaimniecībai ar diviem bērniem – līdz 860 eiro.
Saņemot mazāk par šo summu, mājsaimniecība ir pakļauta nabadzības riskam un tādu mājsaimniecību, tādu ģimeņu ir daudz.
Jūnija sākumā Ministru kabinets lēma, kā pēc Covid-19 izraisītās krīzes tiks tērēta atvēlētā nauda, kur nepārprotami tiek pateikts, ka finansējums ir iezīmēts pabalstiem jeb sociālajai aizsardzībai.
Tomēr ir vērts papētīt vai šī nauda aizies tieši pabalstiem?
No “pabērniem” par izaugsmes centriem
Mani sarūgtina esošā situācija. 2018. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 434 tūkstoši jeb 22,9 % iedzīvotāju – par 0,4 procentpunktiem mazāk nekā 2017. gadā, liecina CCSP 2019. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati.
Taču tas ir primāri saistīts ar to, ka iedzīvotāju nabadzības riska mazināšanos sekmēja minimālās algas celšana (no 380 eiro 2017. gadā līdz 430 eiro 2018. gadā), izmaiņas sociālo pabalstu likumdošanā (atsevišķu pensiju pārrēķins, lielāks atbalsts audžuģimenēm un ģimenēm ar diviem un vairāk bērniem), kā arī izmaiņas iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemērošanā.
Ir jāatceras, runājot par šiem skaitļiem, ka 2018. gadā, palielinoties rīcībā esošajiem ienākumiem, pieauga arī nabadzības riska slieksnis – līdz 409 eiro mēnesī vienas personas mājsaimniecībai (2017. gadā – 367 eiro mēnesī).
Mājsaimniecībām ar diviem pieaugušajiem un diviem bērniem līdz 14 gadu vecumam nabadzības riska slieksnis 2018. gadā sasniedza 860 eiro mēnesī (2017. gadā – 770 eiro mēnesī).
Papētot sīkāk, kā mājsaimniecību sadalījums pēc nabadzības riska sašķeļ Latviju reģionos. Parādās drūms skats, jo vislielākais nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars 2018. gada bija Latgalē (40,4 %) un vismazākais – Pierīgā (14,4 %) un Rīgā (16,1 %).
Vidzemē nabadzības riskam bija pakļauti 34,6 % iedzīvotāju, Kurzemē – 27,0 % un Zemgalē – 21,7 % iedzīvotāju. Paredzu, ka mainoties procentiem, kopēja situācija Latvijas reģionos paliks tāda pati. Kuru pie tā varētu vainot?
Pastāv cerība, ka Administratīvi teritoriālā reforma tiks veiksmīgi realizēta un kopā ar citām ekonomikas zālēm uzlabos situāciju, “pabērnu” pašvaldības pārtaisot par izaugsmes centriem.
Taču jāpiebilst, ka salīdzinoši labāka situācija Rīga, nenozīmē, ka te nav problēmu vai ka problēmas ir sīkas. Tā nav.
Nabadzības riska grupa
Nabadzība ir arī sociālo, veselības, izglītības un kultūras resursu trūkums. Tā ir arī neveselības sabiedrības pazīme.Nabadzības risksir atkarīgs no piederības pie noteiktām sociālām grupām (jaunās māmiņas, cilvēki ir īpašajām vajadzībā, mazākumtautību pārstāvji u.c.piedzīvo augstāku nabadzības risku).
Tā ir intersekcionālā problēma par kuru cilvēki mēdz negribēt runāt.Salīdzinot iepriekšējo gadu radītājus pirms Covid-19 izraisītās krīzes, bija iepriecinoša tendence – ievērojami samazinājās nepilno un daudzbērnu ģimeņu nabadzības risks.
Saskaņā ar CS datiem nabadzības riskam 2018. gadā bija pakļautas 26,2 % ģimenes ar vienu pieaugušo un bērniem (2017. gadā – 32,6 %) un 16,7 % daudzbērnu ģimenes ar diviem pieaugušajiem un trim vai vairāk bērniem (2017. gadā – 20,7 %). Jau piekto gadu pēc kārtas samazinās nabadzības risks bērniem vecumā līdz 17 gadiem, 2018. gadā tas bija 14,5 % (2017. gadā – 17,5 %).
Joprojām Latvijā visvairāk nabadzības riskam bija pakļauti vientuļie seniori vecumā virs 65 gadiem. 2018. gadā tādu bija 74,9 % (2017. gadā – 74,0 %).
Otra lielākā nabadzības riskam pakļautā sabiedrības grupa bija 31,7 % vientuļo personu vecumā līdz 64 gadiem (2017. gadā – 31,0 %). Mūsu seniori ir pelnījuši labāko dzīvi!
Vismazāk nabadzības riskam pakļauto bija strādājošo iedzīvotāju vidū (8,5 % 2018. gadā un 8,1 % 2017. gadā). Savukārt ievērojami vairāk nabadzības riskam bija pakļauti bezdarbnieki (57,7 % 2018. gadā un 59,5 % 2017. gadā) un pensionāri (52,5 % 2018. gadā un 48,9 % 2017. gadā).
Šie rādītāji ļauj apzināt problēmu, bet izmērīt, nenozīmē atrisināts!
Apskatot aktuālākos pieejamos datus par 2018. gadu, nākas secināt, ka Covid-19izraisītākrīze ir šo sociālo nevienlīdzības plaisu nevis samazinājusi, bet palielinājusi.
Valdības pabalstiem atvēlēta nauda, kuras mērķis ir palīdzēt iedzīvotajiem pārvarētu šo krīzi, to acīmredzami nesasniedza – iespējams, nepietiekama apjoma dēļ vai, iespējams, drastisko pabalstu saņemšanas kritēriju dēļ, vai drīzāk – abi faktori saplūda kopā.
Diemžēl, mēs visi redzam, ka divu mēnešu laikā reģistrēto bezdarbnieku skaits Latvijā pieaudzis par gandrīz 15 tūkstošiem, sasniedzot 76,4 tūkstošus.Finanšu ministrs var redzēt vai neredzēt, bet problēma ir un problēma ir liela! Līdz ar to laikā lielai daļai cilvēku varētu iestāties viņu personīga finanšu krīze.
Kā samazināt sociālo nevienlīdzības plaisu straujāk
Rīgas domes Labklājības departamenta apkopotie dati liecina, ka tieši vislielākā ietekmeir dzīvokļa pabalsta, lai palīdzētu pensionāriem izkļūt no relatīvās nabadzības.
Tomēr nākas secināt, ka cilvēki pēc šīs sociālās palīdzības saņemšanas joprojām atrodas zem nabadzības riska sliekšņa. Vislielākie ieguvēji no dzīvokļa pabalsta ir pensionāru ģimenes, mazāk iegūst vientuļie pensionāri un ģimenes ar darbspējīgām personām.
Attiecīgi, ja esošā sistēma paliek spēkā, tad kritērijiem un palīdzības apjomam vismaz piecu gadu laikā ir jāmainās.
Līdz ar to neviens no iespējamiem risinājumiem nevarēs palīdzēt pilnīgi katram un uzlabot situāciju visās jomās, bet tāpēc nav jānolaiž rokas!Gan Latvijas valdībai gan pašvaldībām ir jāspēj radoši risināt sociālās problēmas.
Nedrīkst ierobežot palīdzības sniegšanu tikai un vienīgi uz eksportu orientētiem produktiem un pakalpojumiem, bet ir jāparūpējas, lai cilvēkiem, kas zaudējuši darbu, tiktu rādītas jaunas dara vietas jau rīt, nevis parīt.
Šajā jautājuma jāpieliek īpašas pūles pie mobilitātes veicināšanas valsts ietvaros, pie jaunu infrastruktūras objektu izveides, darbinieku pārkvalifikācijas, lai tie cilvēki, kas strādās šajās jomās varētu parūpēties paši par savu labklājību no darbā gūtiem ienākumiem, bet noteikti ir jāapzina arī vajadzības tiem cilvēkiem, kuriem nav šobrīd iespējas gūt ienākumus darbā – pirmspensijas vecuma bezdarbniekiem, pilna laika studentiem, jauniem vecākiem, cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām.
Valstij ir netikai jāatbalsta stiprie, bet arī jāglābj tie, kas paši nevar tik veiksmīgi par sevi parūpēties.
Rīga, kas ir un būs Latvijas galvaspilsēta un valsts lielākā pašvaldībā, nevar aprobežoties tikai ar valsts atbalstu. Lieli pašvaldības resursi tai ļauj izstrādāt tādus iedzīvotāju un biznesa atbalsta mehānismus daudz ātrāk, nekā valstij, kur valdībai ir jāņem vērā arī mazāko un vājāko pašvaldību iespējas un specifika.
Līdz ar to valdībai būtu ar Rīgas pašvaldību jāstrādā roku rokā, lai Rīga būtu tā vieta, kurā varētu realizētdaudzveidīgus, inovatīvus sociālā atbalsta pilotprojektus un pierādījumos balstītu politiku, kas skar par sociālo pakalpojumu īstenošanu dzīvē, kā arī pārbaudīt vai šos pakalpojumus būs iespējams ieviest dzīvē.
Diemžēl, ja sociālie pakalpojumi tiek testēti tikai mazās pašvaldībās, tos vēlāk ir grūtāk realizēt un pielāgot lielajās pašvaldībās.
