Andris Ameriks: Eiropas politika radikalizējas 38
Anita Daukšte, TV24, speciāli LA.lv
Par to, kā Eiropa sev izrakusi bedri ar liberālu migrācijas politiku, cik apdraudētas ir brīvas ceļošanas iespējas nākotnē, kā Eiropas projektus Latvijā ietekmē Eiropas Savienības paplašināšanās un palīdzība Ukrainai, par cik jāpabīda uz priekšu laikā “zaļā kursa” mērķi un vai Latvijā būs cīņa par eirokomisāra amatu – saruna ar Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas deputātu Andri Ameriku (Gods kalpot Rīgai).
Izraēlas un Hamās karš: vai jābīstas no globālas austrumu un rietumu vērtību sadursmes?
Situācija pasaulē kļūst aizvien neprognozējamāka, un bēgļu daudzums, kas no Tuvajiem Austrumiem ir ieplūdis Eiropā, ir padarījis situāciju arvien sarežģītāku. Tas ir mainījis gan daudzu Eiropas valstu kultūru, gan arī izpratni par nākotnes attīstības virzieniem. Karš Gazas joslā, attieksme pret to, parāda arī kultūru, reliģiju sadursmi. Viss notiekošais Izraēlas un Hamās starpā, karš – tas ietekmē Eiropas Savienību.
Līdzīgi, kā bija ar attiecībām ar Krieviju: Baltijas valstis ilgstoši runāja, ka Krievija ir drauds, tā vēlas gūt revanšu, atgriezties pie postpadomju impērijas, bet Eiropas demokrāti teica – jā, mēs jūs saprotam, tāda analīze var būt, bet 21.gadsimtā jau nevar notikt nekādu jaunu impēriju izveide.
Redz, ka tas var notikt – impēriskais noskaņojums Krievijā ir pacēlis galvu un nekāda paaudžu maiņa to nav ietekmējusi. Tagad jau Eiropā visi spiesti atzīt – jā, jums bija taisnība, Krievija ir drauds.
Līdzīga situācija šobrīd veidojas ar bēgļiem Eiropā – viņu kultūras, reliģiskās atšķirības, politisko noskaņojumu radikalizācija – izraisījusi pat tādu līdz šim nebijušu attieksmi no ES valstu puses, ka, piemēram, Vācijas kanclers Olafs Šolcs saka: daļu bēgļu vajadzētu sūtīt mājās. Itāļi, spāņi domā līdzīgi. Šobrīd situācija ir tāda, ka Eiropas drošības apdraudējumu veido ne tikai pie ES robežām notiekošais karš Ukrainā, bet arī radikalizētās kopienas ES valstīs, ko veido pēdējos gados ieplūdušās Tuvo Austrumu bēgļu masas. Nedod, Dievs, ja sāktos plašs terorisma vilnis, un grautu Eiropas mājas modeli ar attīstītu ekonomiku, demokrātijas institūciju prioritāti. Sarežģījumus izraisa arī tas, ka Eiropas politiku jau lielā mērā nosaka nevis Eiropas parlamenta deputāti, bet gan nacionālo valstu vēlēšanās ievēlētie parlamenti, valdību vadītāji – un mēs redzam, ka radikālisma pieaugums vērojams arī nacionālo vēlēšanu līmenī. Tas arī ir apdraudējums.
Mēs dzīvojam 21.gadsimta visneprognozējamākajā situācijā. Uzliesmojušie kari un konflikti – gan Ukraina, gan Kalnu Karabaha, gan Izraēla/ Palestīna – tie, un attieksme pret tiem var izjaukt, uzspridzināt pasaules kārtību. Jāpiekrīt ASV prezidentam Džo Baidenam, ka ANO vairs nespēj pildīt starptautiskās regulācijas funkciju. ANO Drošības padome ir nespējīga institūcija.
Jūs pēc būtības sakāt, ka Eiropa ar savu migrācijas politiku ir izrakusi sev bedri. Vai Eiropas spēkos ir vismaz ielikt bedrē trepes vai pārmest laipu pāri?
Es domāju, ka tas notiks – vai laipa būs no koka vai no betona, tēlaini runājot, bet tas būs. Vācijā, Francijā vietējie politiķi tagad saprot, ka tādos apjomos bēgļu uzņemšana nav pieļaujama. To tagad saprot arī zviedri, kuri bija demokrātiskākie migrācijas politikas jomā, gatavi uzņemt visus… Tagad Zviedrijā plosās migrantu bandas un viņi atzīst – jā, esam kļūdījušies. Nevar veidot dažādu kultūru, pasaules izpratnes miksli sabiedrībā, tas izraisa disproporciju; dzīves telpas tomēr ir jānodala. Latvijā pagaidām šādu risku nav- ja bēgļi šeit ienāk, viņi pārsvarā dodas prom, uz Vāciju, Franciju….
Tas viss mainīs Eiropas politiku, nacionālā līmenī tā kļūs radikālāka. Arī Eiropas parlamenta vēlēšanās nākamā gada pavasarī lielākas izredzes būs tiem politiķiem, kuri iestāsies pret līdzšinējo migrācijas politiku, būs stingri pret bēgļiem Eiropā.
Jūsuprāt, Eiropā pastiprināsies izolacionisma tendences?
Jau tagad pastiprinās. Austrija, Slovēnija, Ungārija atjauno robežkontroli, tiek mēģināts nacionālo valstu līmenī kontrolēt cilvēku pārvietošanos. Tas ir izaicinājums Šengenas zonas pastāvēšanai. Šengenas zona ar brīvu iedzīvotāju pārvietošanos Eiropā bija viens no ES ieguvumiem: eiro kā vienota valūta, Šengena – kā brīvas ceļošanas iespēja. Bet apdraudējumam pastiprinoties, būs jautājums, ko ar šo brīvās ceļošanas iespēju darīs lielie spēlētāji migrācijas politikā – Francija, Spānija, Itālija Vācija, Nīderlande…. Tas ir atkarīgs no tā, cik ilgi ievilksies Palestīnas konflikts, kam nevar paredzēt beigas, nav zināms, kad beigsies karš Ukrainā. Kopumā tas nozīmē, ka katrai ES valstij ir jābūt savai drošības politikai. Tā nav izolācija, mums tas pat nebūtu izdevīgi, gluži otrādi, mums šobrīd ir darba tirgus atvēršanas jautājums ir būtisks, valdībai būs drīzumā jālemj, ko darīt.
Tās ir lielas izšķiršanās, jo katra no šīm politikām prasa milzu līdzekļus no ES budžeta un no nacionālo valstu budžetiem. Milzīgi ES līdzekļi aiziet atbalstam Ukrainai, arī ES paplašināšanās plāni Balkānos, Moldova, Gruzija… tas prasītu vairāk kā 250 miljardus eiro. Jebkurā gadījumā tie ir izdevumi, ar kuriem jārēķinās, un Latvijai, kā valstij, kas joprojām vairāk saņem no ES budžeta nekā iemaksā, tas ir būtiski: iespējams, ka ES paplašinoties, varēsim nerēķināties ar iepriekšējo naudas daudzumu, jo tā aizies paplašināšanās izdevumiem. Latvijai būs jāsāk pelnīt pašai, ne vien paļauties uz ES.
Kā Eiropas nākotnes politikas ainā iederas ilgtermiņa atbalsts Ukrainai?
ES augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Borels ir teicis, ka šobrīd ES Ukrainai ir piešķīrusi 80 miljardus eiro dažādās atbalsta programmās. ES ikmēneša maksājums Ukrainas valstiskuma uzturēšanai ir 2,5 miljardi eiro. Nākošie gadi prasīs, lai ES palīdz ne tikai Ukrainas uzvarai, bet arī atjaunotnei. Tās ir pilnīgi kosmiskas summas. Ja kara nebūtu, 80 miljardi aizietu ES valstu iedzīvotāju labklājībai, ceļu būvei, vai citām atbalsta programmām, bet tagad esam spiesti palīdzēt Ukrainai un tas kļūs par regulāru un nepieciešamu maksājumu, kas noteikti turpināsies vēl vairākus gadus. Ja ASV runā par 65 miljardu atbalsta paketi Ukrainai, tad mums arī būs jādomā tāpat, un par to jāvienojas 27 ES dalībvalstīm.
Ņemot vērā vēlēšanu rezultātus Slovākijā, Ungārijas īpašo attieksmi, pieļauju, ka šāda vienošanās būs apgrūtināta.
Cik apgrūtināta? Vai līdz tādai pakāpei, ka kopīgais ES atbalsts Ukrainai vispār varētu beigties?
Jā. Kamēr nav mainīts Eiropas līgums, katrai valstij ir veto tiesības. Reformējot šo līgumu, tiktu noteikts vairākuma princips lēmumu pieņemšanā, kas dotu plašākas iespējas manevram.
Vienkāršoti ilustrējot lēmumu pieņemšanas kārtību ES – pirms diviem gadiem EP nobalsoja, ka vairs nebūs pulksteņa griešanas, pārejot uz ziemas/vasaras laiku. Bet vai tad mēs joprojām to nedarām? Darām. Tāpēc, ka Eiropas Padome, kurā ietilpst nacionālo valstu premjeri, nav vienojusies par to, un mēs turpinām pāreju no vasaras uz ziemas laiku. Līdzīgi var būt ar lēmumiem par atbalstu Ukrainai – Eiropas Padome var nespēt vienoties, pat, ja Eiropas Parlaments būs nobalsojis.
Laiki ir mainījušies. ES visi vairs nedzīvo saticīgi un draudzīgi kā līdz šim, un katrs domā par savas valsts maku. Lielbritānijas piemērs ar izstāšanos no ES ir parādījis, ka arī tā var. Un, ja ES 8 valstis ir budžeta donori, bet pārējie – saņēmēji, tad atbalstu ilgtermiņā noteiks iemaksātāju gatavība to turpināt.
Kuri ES lielie projekti, jūsuprāt, netiks realizēti finansiālu problēmu dēļ? Zināms, ka Rail Baltica sāk aptrūkties nauda…
Rail Baltica projekts ir liels izaicinājums ne tikai Latvijai, bet arī Lietuvai un Igaunijai, jo sākotnējās projekta izmaksas – 5.8 miljardi eiro, šobrīd ir jāreizina ar 3, ja ne ar 4. Kā EP Transporta un Tūrisma komitejas pārstāvis zinu, ka ES šobrīd ir 12 šādi puspabeigti transporta sistēmas projekti, līdzīgi kā Rail Baltica, kas apstājušies sadārdzinājuma dēļ. Eiropas Komisijas priekšlikums ir, ka lielo transporta koridoru izbūves projektos mainītos izmaksu sadalījums – proti, pusi nāktos segt nacionālo valstu valdībām, puse nāktu no ES fondu finansējuma.
Attiecīgi Latvijai jābūt gatavai Rail Baltica projekta pabeigšanā investēt 1 miljardu no valsts budžeta.
Tad EP Transporta komiteja saka – gribat pabeigt Rail Baltica – piemaksājiet?
Komiteja pēta Kohēzijas fondu un TNT projektu finansēšanas problēmas, bet pagaidām vēl nav nekādu lēmumu. Viss ir atkarīgs no tā, vai Latvija, Lietuva un Igaunija – ir gatavas pašas vairāk ieguldīt projektā.
Naudietilpīgs un ambiciozs plāns ir arī Eiropas Zaļais kurss. Vai, ņemot vērā, augošās citas vajadzības drošības politikas un citās jomās, netiek domāts par atkāpšanos no šī kursa prasībām?
Zaļais kurss tika pieņemts 2019.gadā, kad nebija ne Covid 19, ne kara Ukrainā. ES vēlējās būt pirmrindniece zaļo tehnoloģiju ieviešanā, klimatneitralitātē un ilgtermiņa labklājības nodrošināšanā. Principā – šie mērķi joprojām ir. Vēja, saules enerģijas izmantošana, elektroauto, fosilās degvielas izmantošanas mazināšana – tas viss ir pozitīvi. No otras puses ir industrija, kas pielāgojas zaļā kursa prasību izpildei, piemēram, smago mašīnu ražošanas jomā. Pie šodienas izmaksām, tas ir ļoti grūti, lai neteiktu, nereāli. Debates, par to, kurā nozarē zaļā kursa mērķi paliks nemainīgi, notiek. Lems par to, visticamāk, jau jaunais Eiropas parlaments. Lielbritānija atteikšanos no auto ar iekšdedzes dzinējiem jau ir atlikusi no 2030. līdz 2035.gadam. Visticamāk, ka ES sekos šim piemēram.
Izaicinājumi zaļā kursa jomā ir saistīti ne vien ar naudas ieguldīšanu jaunajās tehnoloģijās, bet arī ar darbavietu zaudēšanu ražotnēs, kur ražo automašīnas ar iekšdedzes dzinējiem.
Vai darbavietu zaudēšana būtu vienīgais iemesls pārbīdīt šos mērķus uz vēlāku laiku? Vai tad atsakoties un mazinot atkarību no Krievijas fosilajiem resursiem, ar zaļo kursu neveicināsim atkarību no Ķīnā ražotajām elektroauto uzlādes baterijām?
Jā, tāpēc Francija tagad mēģina attīstīt ūdeņraža tehnoloģijas, jo tās neveicina atkarību no Ķīnā ražotajiem akumulatoriem. Tas, ka zaļais kurss tiks inventarizēts atbilstoši mūsdienu realitātei, ir vairāk nekā skaidrs.
Vienkāršā valodā runājot – visi tie, kas tagad bīstas, cik ilgi vēl varēs braukt ar savu dīzelīti, var izpūst gaisu?
Es domāju, ka jā. Vienkāršoti runājot – tas, kad tehnoloģijas spēs piedāvāt ko reāli jaunu, ir kāds 2035.gads. Turklāt – kamēr nebūs izbūvēta attiecīga elektroauto uzlādes infrastruktūra, tikmēr mēs vispār nevaram ne par ko runāt. Kāda auto nomaiņa, ja nevar veikt kvalitatīvu un pieejamu uzlādi? Domāju, ka arī pēc 2035.gada vēl būs kāds 10 gadus ilgs pārejas periods.
Mūsu gatavību kļūt zaļākiem gan ietekmē arī finanšu nosacījumu maiņa – piemēram, Latvijā daudzi ar entuziasmu salika saules paneļus uz jumtiem, un tad -klaukt, Sadales tīkls paceļ tarifus un maina nosacījumus, padarot to visu krietni neizdevīgāku. Latvijas valdībai ir pietiekoša izpratne par to, kā realizēt zaļo kursu?
Latvijas valdība jau atkal ir nomainījusies, bet par stabilu ekonomikas politiku var runāt tad, ja ministrs strādā vairākus gadus.
Bet, runājot par saules un enerģijas izmantošanu, mums jau viss atduras pret vēl daļēji padomju laikā izbūvēto, novecojušo elektrības pārvades infrastruktūru. Kamēr infrastruktūras jauda būs nepietiekama, tikmēr var nerunāt par zaļo tehnoloģiju izmantošanu.
Manuprāt, ES Zaļā kursa nauda jāizmanto, lai pārbūvētu elektrības pārvades infrastruktūru Latvijā. Nevis jāņem nauda no iedzīvotājiem, palielinot ST tarifus, bet jāizmanto ES fondu līdzekļi. Nevajag naudu ieguldīt virtuālos pētījumos, bet saprātīgi izmantot infrastruktūras izveidei. Tad jau varēs domāt par saules un vēja parku plašu celtniecību un attīstību.
Gāzes drošības jautājums. Latvija rīkojas pareizi, atsakoties no Skultes LNG termināļa?
Situāciju ir sarežģījis tas, ka ļaunie spēki var zemūdens vai pazemes gāzes infrastruktūru sabojāt, kā to ir parādījis gadījums par Somijas – Igaunijas gāzes vadu. Un tas var radīt krīzi. Lielākās bažas ļoti aukstas ziemas gadījumā var būt par Somijas situāciju, jo tā trešdaļu savas gāzes rezervju glabā Inčukalna pazemes gāzes krātuvē. No otras puses – Latvijas valstij nav tik daudz naudas, lai celtu savu sašķidrinātās gāzes termināli, savukārt privātam projektam īsti nav biznesa perspektīvas. Manuprāt, svarīgākais ir infrastruktūras apsardzes un drošības jautājums, gāzes pietiekamība ir nodrošināta.
Pārejot pie politikas: kādu perspektīvu jūs saskatāt Gods kalpot Rīgai ( GKR) un Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) sadarbībā?
Reģionālām partijām nav izdzīvošanas perspektīvas, ja tās nesadarbojas ar nacionālā līmeņa partijām vai pašas par tādām nepārtop. Jaunā Vienotība ir plaši izvērtusi sadarbību ar reģionālajām partijām no Kuldīgas, Valmieras līdz Daugavpilij. ZZS ir līdzīga sadarbība ar reģionālajām partijām. Rīgas partijai, lai cik arī nebūtu liela pilsēta Rīga, ir jābūt nacionāla līmeņa sadarbības partnerim. GKR lēmums par sadarbību ar ZZS, ir pareizs solis. Kā tas turpmāk realizēsies praktiski vēlēšanās – redzēsim. ZZS nekad nav bijuši labi panākumi Rīgā, ja GKR spēs dot sav pienesumu, tad tas būs abpusējs ieguvums.
Kā Eiropas parlamenta vēlēšanas mainīs izkārtojumu uz politiskā šaha dēļa?
EP vēlēšanu iznākumu noteiks aktuālā politiskā situācija: kas notiks ar karu Ukrainā; kā tiks atrisināta bēgļu krīze; kas notiks ar Eiropas projektu finansējuma pietiekamību. Lielais jautājums ir arī vēlētāju aktivitāte. Iepriekšējās vēlēšanās Latvijā uz tām atnāca tikai 34% vēlētāju. Ja šis procents vēl samazināsies, tad visādus brīnumus var sagaidīt.
Kā var izvērsties iekšpolitiskā cīņa par nomināciju uz eirokomisāra amatu? Būs Kariņa – Dombrovska duelis, vai nē?
Domāju, ka brīdī, kad Latvijas valdības vadītājai būs jānominē eirokomisāra amata pretendents, cīņa jau būs izcīnīta, un kāds no minētajiem jau cīnīsies par stabilāku amata vietu Eiropā. Tādas pozīcijas ir vairākas, piemēram, Valdis Dombrovskis varētu pretendēt uz Eiropas Investīciju bankas prezidenta vietu. Kāpēc ne? Vaira Vīķe – Freiberga savulaik vēlējās būt par ANO ģenerālsekretāri. Ja no pieredzes viedokļa – neviens Eiropas komisārs nav strādājis trīs termiņus no vietas, bet Dombrovskim tā būtu tad jau trešā nominācija. Aizliegts gan tas nav. Šobrīd Dombrovskis kvalificējas ļoti augsta līmeņa amatiem Eiropas institūcijās, tas ir neapšaubāmi.
Intervija tapusi sadarbībā ar Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupu.
https://www.socialistsanddemocrats.eu/meps/ameriks-andris
