Andrejsala – ar skaļāko balsi? Kad noskaidrosies Nacionālās koncertzāles intriga 5
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Arhitektu savienība (LAS) sadarbībā ar lietuviešu biroju “MASH Studio” kā piemērotākās vietas nacionālās koncertzāles būvniecībai ar vislielāko potenciālu attiecībā uz stratēģisko un pilsētvides attīstību, kā arī ietekmi uz nākotnes sabiedrību šobrīd ir izvirzījusi Andrejsalu, Rīgas Kongresu namu un rūpniecības preču tirgus teritoriju. Kultūras ministrija (KM) ir pasūtījusi izpēti par Kongresu nama piemērotību koncertzāles programmas īstenošanai, tomēr jau publiski izskanējis, ka ar šo, tāpat ar pārējām divām vietām saistās grūti risināmas problēmas. Lēmumprojektu apstiprināšanai valdībā KM plānojot iesniegt novembra beigās.
Vai ir jau skaidrs, kura no šīm vietām varētu būt dominējoša? Kādi zemūdens akmeņi iespaido lēmuma pieņemšanu? Lai diskutētu par šiem un citiem jautājumiem, attālinātā zūma diskusijā satikās Latvijas Arhitektu savienības prezidents, arhitekts JURIS POGA, arhitekte DINA SUHANOVA, pilsētplānotājs NEILS BALGALIS (“G93”), Rīgas domes deputāte, Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētāja INESE ANDERSONE (“Vienotība”), Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) direktore INDRA LŪKINA, arhitekti ULDIS LUKŠEVICS (“NRJA”) un JĀNIS DRIPE. Kultūras ministrs Nauris Puntulis diskusijā diemžēl nevarēja piedalīties, jo bija jārisina jautājums par atbalsta sniegšanu kultūras nozarei lokdauna laikā.
Katrai vietai – savas problēmas
Anita Bormane: – Jūnijā LAS nāca ar informāciju par trim potenciālajām nacionālās akustiskās koncertzāles novietnēm – Andrejsalā, Rīgas Kongresu namā vai rūpniecības preču tirgus teritorijā. Kādā pozīcijā pašlaik atrodas šis piedāvājums, ņemot vērā, ka Rīgas dome 7. jūnija vēstulē KM raksta, ka “rūpniecības preču tirgus teritorija atrodas izstrādes stadijā esošajā “Rail Baltica” trases teritorijas lokālplānojuma teritorijā” un par Kongresu namu pašlaik tiek veikts pētījums?
Juris Poga: – Runa ir par “TOP 3” un “TOP 6” vietas izvēlēm, un šajās dienās (mūsu saruna noritēja 14. oktobrī. – A. B.) vajadzētu būt gatavam ziņojumam par Kongresu namu, jo tur ir vērtīga analīze par to, vai koncertzāles programma ietilpinās šajā būvē. Jābūt arī ziņojumam par Andrejsalas īpašuma tiesībām, kā arī ir tapis ziņojums par bijušā rūpniecības preču tirgus zonu.
– Zināms, ka Neila Balgaļa vadītā fokusgrupa kā par koncertzāles vietu spēja vienoties vienīgi par AB dambi. Kāpēc šī vieta nav lietuviešu kompānijas “MASH Studio” nominēto vidū? Kultūras ministrs Nauris Puntulis gan ir teicis, ka šai vietai nav politiska atbalsta.
Dina Suhanova: – Gribu nedaudz atkāpties atpakaļ laikā – Arhitektu savienība koncertzāles vietas izvēles procesu sāka, vienojoties ar Kultūras ministriju par nepieciešamību pārskatāmā veidā nonākt pie kādiem secinājumiem un konsolidēta arhitektu kopienas viedokļa. Aicinu nenovienkāršot šo procesu tik tālu, ka mums bija lietuvieši, kas izvēlējās trīs vietas.
Viņu pētījums bija diezgan apjomīgs – vairāk nekā 100 lapu rakstiskā un grafiskā veidā, un kopā ar Neila vadīto fokusgrupu šajā procesā notika daudz dažādu diskusiju, ieinteresēto personu un profesionālo organizāciju, piemēram, Ainavu arhitektu asociācijas, iesaiste. Jautājām viedokļus pašiem LAS biedriem, aicinājām sniegt prezentāciju arī AB dambja līdzšinējā projekta autoram Andim Sīlim, satikāmies arī ar “Riga Port City” attīstītājiem, bija iesaistīti arī Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta speciālisti.
Iepazīstoties ar šo plašo un komplicēto pētījumu, secinājumi un rekomendācijas izrādās ļoti kompleksi un nav tik viennnozīmīgi. Tieši to autori arī uzsver: katra šī vieta paredz savu koncertzāles risinājumu un katrai no tām ir sava problemātika. Mēs nerunājam tikai par trim vietām – Kongresu nams, bijusī rūpniecības preču tirgus teritorija un Andrejsala –, tas ir visaptverošs pētījums, kas izgaismo arī visas pretrunas, kas radās, to veicot – gan no sarunām, gan ļoti lielā mērā – arī no pretrunīgas informācijas un uzstādījumiem, kā arī no fokusgrupā notikušajām diskusijām.
Neils Balgalis: – Šā pētījuma materiāli dod priekšstatu, kā kāds sabiedrības kopums skatās uz koncertzāli – no mūziķa, arhitekta, pilsētplānotāja, apkaimju līderu, attīstītāju pozīcijām; arī fokusgrupas darba apraksts ir uzmanības vērts lēmumu pieņēmējiem. Bet, skaidrojot šo situāciju ar izvēlētajām vietām, pie kurām drīz atgriezīšos, fokusgrupā saruna bija būvēta tā, ka no vispārējas sarunas – par to, kāda būtu koncertzāles vieta, ēka, teritorija, – mēs nonācām līdz secinājumam, ka tā ir vieta, par ko bija iespējams panākt vienošanos grupas dalībnieku starpā.
Vieta, kas ir vismazāk atkarīga no citiem faktoriem; vieta, kas trīs reizes ir likta pirmajā vietā (salīdzinot ar citām koncertzāles novietnēm). AB dambja projektā, veicot salīdzinoši nelielas izmaiņas atbilstoši šodienas vajadzībām, projektu varētu ātri īstenot. Visas pārējās trīs piedāvātās vietas – un tā ir labā un pareizā pieeja – piedāvā trīs dažādas teritorijas ar trim dažādām iespējām. Sarunas vadītājas sākumā pieminētā Rīgas domes iesaiste ir kritiski svarīga, un prieks, ka tā notika jau aprīlī (Rīgas dome 2021. gada aprīlī vēstulē lūdza iekļaut Rīgas Kongresu namu iespējamo novietņu sarakstā). Mēs iezīmējām šos uzdevumus, kas Kultūras ministrijai ir jāveic, – izpēte, saistīta ar katru no šīm vietām, jo katra no tām ir unikāla un dod ļoti labas iespējas.
– Iepriekšējā Rīgas domes vadība nekad nepieļāva jēgpilnu diskusiju par koncertzāli Kongresu namā, uzskatot to par finansiāli nelietderīgu un praktiski neiespējamu. Kāds jums, Andersones kundze, kā Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājai ir redzējums par to?
Inese Andersone: – Jaunais Rīgas domes sastāvs noteikti vēlas, lai Rīgā būtu akustiskā koncertzāle. Tāpēc arī joprojām esam gatavi nodot Kongresu namu Kultūras ministrijai tās izbūvei.
Kā jau Neils teica, katrai no trim šobrīd izvirzītajām vietām ir savi plusi un mīnusi, kas ir tālāk jāpēta. Protams, mēs arī respektējam to, kas ir nepieciešams mūziķiem, un, ja visu programmu Kongresu namā nav iespējams ietilpināt, arī veidojot paplašinātu piebūvi, tad ir jāskatās uz jaunbūvēm. Tādā ziņā Andrejsalas novietojums un tuvums centram viennozīmīgi Rīgai būs pievienota vērtība. Jautājums, vai mums kā valstij ir pietiekami daudz līdzekļu, lai to izbūvētu, un politiskā drosme, lai to darītu. Kongresu nams būtu šāda vieta, kur būtu gan pieejami līdzekļi, gan arī nevajadzētu pārvarēt citus šķēršļus. Akustiskā koncertzāle noteikti pievienos vērtību pilsētai.
– Tviterī esat rakstījusi, ka kompānija “Akukon” Kongresu nama lielajai zālei pielaikoja trīs – Stavangeras, Vīnes un Lahti – akustiskās koncertzāles. Lai panāktu akustiku, būtu jāpaceļ griestu konstrukcijas un jāizbūvē iekšējā siena. Kaut ko tādu jau piedāvājusi arī arhitekte Zaiga Gaile. Tātad – ir iespēja, lai risinātu dabīgās akustikas problēmu? Bet – kā tas ietekmētu projekta kopējās izmaksas un vai, lai nodrošinātu akustiku, nebūtu nepieciešama esošās ēkas pārbūve pilnībā? “Lielā dzintara” valdes loceklis Timurs Tomsons tviterī ir rakstījis: “Lai uzbūvētu akustisko koncertzāli Kongresu namā, tas faktiski ir jānojauc. Ar esošo kubatūru akustiskai zālei vienkārši nepietiek.”
– “Akukon” speciālisti, kas strādā ar akustisko koncertzāļu izbūvi galvenokārt Ziemeļeiropā, paskatījās Kongresu nama parametrus – pašlaik tā lielās zāles forma ir vairāk V-veida, bet tai vajadzētu būt vairāk taisnstūrveida. Tas nozīmē, ka būtu jāiebūvē vēl viena paralēla siena un par aptuveni diviem metriem jāpaceļ griestu augstums. Tas arī ir pieļaujams saskaņā ar Rīgas vēsturiskā centra apbūves noteikumiem.
Pavasarī mums bija arī diskusijas, vai Kongresu nams būtu jānojauc, lai tur uzbūvētu kaut ko citu. Ja tas būtu jādara, mēs nepiedāvātu Kongresu nama ēku kā akustiskās koncertzāles vietu, bet tas ir iespējams, veicot nelielu pārbūvi. Bet – no mūsu tikšanās ar kultūras ministru vasarā sapratu, ka stāsts jau ir ne tikai par pašu akustisko koncertzāli kā vietu, kur notiek koncerti, bet arī par visu programmu, kas tai ir apkārt. Par to ir jautājumi: vai Kongresu nama pārējās telpas un kvadratūru ir iespējams pielāgot, papildināt ar to, kas ir vajadzīgs mūziķiem.
Indra Lūkina: – Neesmu pilnvarota Kultūras ministrijas vārdā paust tās secinājumus, bet mums, mūzikas profesionāļiem, pirms nedēļas bija tikšanās ar arhitektu biroja “Nams” pārstāvjiem, kur tika prezentēti (koncertzāles novietnes Kongresu namā) izpētes provizoriskie rezultāti. Tagad paudīšu tikai mūziķu profesionāļu viedokli – tas, ko mēs sapratām – vieta ir ideāla, runājot kategorijās “patīk/nepatīk”, tā ļoti patīk, tomēr mēs sadzirdējām, ka koncertzāles programmu īstenot uz Kongresu nama zemes būtu ļoti, ļoti problemātiski.
Klāt bija arī Kultūras mantojuma pārvaldes direktors Juris Dambis, kurš teica, ka Kongresu nama ēkas kultūrvēsturiskā nozīmība ir augstāka nekā Elizabetes ielai 2. Līdz ar to arī no viņa puses bija vēstījums, ka tas ir ļoti problemātiski, jo koncertzāles projekta īstenošana nenozīmē tikai pacelt ēkas jumtu dažus metrus uz augšu, bet arī citas izmaiņas šīs ēkas fasādē, iespējams, radot nepieciešamību mainīt ēkas arhitektonisko ietvaru. Uz indikatīvo jautājumu: vai Kongresu nama pārbūve akustiskās koncertāles vajadzībām būtu ievērojami lētāka nekā jaunas koncertzāles būve, kas ir izskanējis kā pluss par labu šim projektam, no arhitektu puses atbilde bija – nē, pārbūve indikatīvi vienmēr ir dārgāka izmaksu ziņā nekā jaunas būves celtniecība. Mēs, mūzikas profesionāļi, uzskatām par savu misiju un uzdevumu rūpēties, lai telpas būtu atbilstošas funkcijām, kurām pamatā tās profesionāli būs domātas; lai netiktu atstāti novārtā kādi aspekti, kas ir ļoti svarīgi koncertzāles tālākai funkcionēšanai un darbībai.
J. Poga: – Ir jāņem vērā, ka nacionālā koncertzāle ir mājasvieta simfoniskajam orķestrim, kuram tur glabājas viss inventārs un īpašums, un tam ir regulāri jāaizbrauc no Kongresu nama un jāatved atpakaļ sevi un savas mantas, bet tai vietai ir ļoti grūti piebraukt. Tad rodas jautājums: vietas bez problēmām un vietas ar problēmām. Atgriežoties pie sākumā teiktā, nav nevienas vietas, kur nebūtu problēmu. Jautājums tikai par to, vai tās risina vai ne.
Arhitektu savienība padziļināti vērtēja un analizēja 11 novietnes (12 kopā ar Kongresu namu), no kurām izvirzīja “TOP 3”, bet ir arī “TOP 6”. Runa ir par skatpunktu. Es to saku, lai virzītu procesu uz priekšu, lai mēs neaizietu kādā riņķadancī, atkal meklējot kaut ko no jauna. Domāju, ka tagad ir pienācis brīdis, kad padziļināti jāizvērtē “TOP 3” vērtības un jāskatās tālāk. Šodienas situācijā ir viena nelaime, un tas mani sarūgtina: ka ik pa brīdim saklausu neizpratni, kāpēc vispār koncertzāle ir vajadzīga. Tas mani biedē. Vienreiz man jautāja: kāpēc akustiskā koncertzāle?
Tad vismaz mēģinu skaidrot cilvēkiem, ka nav runa par mikrofona, bet dabīgās skaņas pasākumiem; ka tā ir vērtība. Jūtu, ka šis fons pastāv; ka pārliecība līdz galam nav radusies. Visi saka – mums vajag koncertzāli, bet, kad aiziet līdz politiskam lēmumam – piešķirt naudu, paredzēt finansējumu –, uzreiz nāk atrunas. Tiekoties ar Kultūras ministriju, mēs no Arhitektu savienības puses rekomendējām izveidot biroju, kas ar koncertzāles projektu strādātu konstanti.
Ļoti laba ziņa, ka aktīva ir kļuvusi Rīgas dome, – tas ir tikai loģiski, jo tāds objekts kā koncertzāle dos lielu spēku pilsētas attīstībai. Ir jānotiek dialogam nākamajā līmenī starp Kultūras ministriju un Rīgas domi, kādai koncertzālei jābūt. Ir dažādu vietu priekšizpētes, un Rīgai ir savi attīstības plāni; šīs lietas ir jāsavieto un jāiesaista projektā. Ir daudzi projekti, kuru īpašnieks ir valsts, bet tos būvē pilsēta. Nezinu, kā attīstīsies nacionālās koncertzāles projekts, bet jebkurā gadījumā – kopdarbs starp valsti un pašvaldību tagad izšķirs, vai koncertzāle būs vai nebūs.
Andrejsala – reputācijas problēmas
– Arhitektu birojs “NRJA” bija tajā sabiedrības daļā, kas ļoti uzstājās pret Elizabetes 2 nojaukšanu. Tomēr, vai būs iespējams vienoties un sadarboties, par kādu no šīm trim vietām, no kurām divas jau it kā izkrīt?
Uldis Lukševics: – Es ceru, ka, runājot par Elizabetes 2, tas ir noiets etaps un ka tam mēs vairāk nepieskarsimies. Jēgpilnā izvēles procesā esam tikuši pie trijām koncertzāles novietnēm. Sapratu, ka viena no tām – Kongresu nams – ir problemātiska – gan visu līdz šim nosaukto iemeslu – kultūrvēstures pieminekļa statusa, piebraucamo ceļu trūkuma, saistībā ar atrašanās vietu parkā, tāpēc ka zemes gabala robeža iet pa ēkas robežu, – dēļ, gan arī tādēļ, ka aprēķini rāda, ka, nepārbūvējot māju, ja to grib atstāt kā pieminekli, gandrīz 20% no vajadzīgajām telpām pietrūkst. Arī tas, ka esošā māja jau sastāv no konkrētām daļām un projekta infrastruktūrai it kā pietiktu vietas, bet nepietiek vietas pašai zālei.
Tajā pašā laikā abas pārējās, manuprāt, ir izcilas vietas. Andrejsala – sasniedzams attālums, ūdensmala, rajona apbūve, vēsturiskā centra tuvums, Hanzas šķērsojuma tunelis vai zemais tilts arī netraucē. Vienīgā problēma, kas jāatrisina, – vai var par to politiski vienoties? Tas pats ar rūpniecības preču tirgu – ļoti spēcīga novietne, turklāt tāda, ko neviens nelobē. Šī vieta pašlaik transporta plānā ir paredzēta kā multimodālais transporta mezgls, un šī teritorija ir iekļauta arī “Rail Baltica” lokālplānā, bet valstiski lielos plānos tur multimodāla mezgla izbūve nav paredzēta. Kaut kādā ideālā pasaulē tas varētu tur būt, bet visdrīzāk tā tur nebūs. Ņemot vērā, ka visa šī teritorija aiz dzelzceļa uzbēruma visu laiku ir bijusi tādā kā pastarīša pozīcijā, brīdī, kad “Rail Baltica” nojauks dzelzceļa uzbērumu, cilvēki uz to pusi varēs mierīgi tikt. Blakus atrodas šobrīd pusmirušais Spīķeru rajons, tas varētu tāpēc atdzīvoties.
Šajā vietā arī atšķirībā no Andrejsalas netiktu turpināta sociālā segregācija. Andrejsalā jebkurā gadījumā no jauna tiks būvēts jauns, pietiekoši dārgs rajons. Rūpniecības preču tirgus rajonā ir jau esošā apbūve, tur nevar neko daudz klāt piebūvēt, un mēs izmantotu to, kas mums jau ir, iedvešot tam jaunu dzīvību un papildu vērtību. Man liekas, ka šis rajons pilsētas vidi revitalizētu daudz vairāk.
Uztveru, ka šīs abas vietas ir līdzvērtīgas. Vienīgi abām ir nepieciešams valstisks lēmums. Vienā – vai valsts var vienoties ar blakus esošajiem īpašniekiem; otrā – vai valsts var atzīt, ka multimodālo transporta mezglu var arī nebūvēt, šajā vietā attīstot kaut ko citu.
N. Balgalis: – Fokusgrupas dalībnieki, izņemot pāris cilvēku (ainavu arhitektus un arhitektus), rūpniecības preču tirgus vietu novērtēja ļoti zemu. Tieši tāpēc, ka šī vieta prasa Latvijā ko nebijušu – spēju sadarboties vairākiem lieliem spēlētājiem un megaprojektiem, tai skaitā arī “Rail Baltica” – lielākajam projektam Baltijā. Nenoliedzami, tā ir unikāla vieta koncertzālei un iespēja arī Rīgas Centrāltirgus attīstībai – apmeklētājiem, tūristiem, auto novietņu izbūvei. Un tas būtu papildu stimuls saņemties un tomēr ieguldīt šīs teritorijas infrastruktūrā nepieciešamos 130 miljonus eiro (lai nebūtu, kā turpat blakus Spīķeros – koncertzāle ir, bet ērtas pieejas nav). Pašlaik ir tikai 25 miljoni. Ir arī pasaules piemēri, kad vēsturiskajā apbūvē eleganti ieliek jaunu koncertzāli. Tomēr fokusgrupā neviens tā īsti neticēja, ka mēs spētu kaut ko tādu izdarīt – jo ātrums (nākamie pieci gadi) bija viens no nozīmīgajiem faktoriem.
I. Lūkina: – Protams, labi, ka arī iepriekš ir notikušas jēgpilnas diskusijas, tomēr tas, kas iepriekšējā posmā ir ļoti kaitējis koncertzāles prestižam, ir ārkārtēji pretrunīgie publiskie viedokļi, kas nākuši no arhitektu vides. Tik garš ceļš jau noiets, un tagad mēs visi esam punktā, kurā redzam, ka tomēr ir cerība. Mēs visi varētu vienoties par jēgpilnu risinājumu, kas būtu nepieciešams, skaidrojot arī sabiedrībai publiskajā retorikā, kas tas ir un kāpēc tas ir svarīgs – arī pilsētas attīstībai. LNSO līdzšinējais galvenais diriģents Andris Poga tagad ir Stavangeras simfoniskā orķestra galvenais diriģents. Stavangeras jaunā, modernā koncertzāle ir atzīta kā ļoti veiksmīgs projekts, un Andris šajā koncertzālē ir visu sīki un smalki izpētījis. Viņš var būt ļoti noderīgs kā “iekšpuses eksperts” mūsu projektam. Es aicinu beidzot visus sadoties rokās tā projekta virzībai, kurš tiks atzīts par labāko.
Jānis Dripe: – Mums ir godīgi jāpasaka visiem, ka esam jau 34 gadus koncertzāles pareizās vietas meklējumos. Kopš 1987. gada konkursa Citadeles rajonā. Un arhitekti nav bijuši konsekventi un vienoti šajā laikā. Esam nolieguši starptautiska konkursa rezultātus, lobējuši attīstītāju intereses, rakstījuši vēstules pašmāju un ES institūcijām…
Tāpēc jau arī ministrs vērsās pie Arhitektu savienības ar lūgumu dot konsolidētu viedokli par koncertzāles novietni. Šoreiz vietas izvēles process tika organizēts atbilstoši starptautiski pieņemtai praksei (tas arī bija starptautisks), profesionāli un demokrātiski. Ir šis konsolidētais viedoklis par trim un plašākā redzējumā par sešām novietnēm. Un pēc desmit gadus ilgas politiskas pretstāves pauzes Rīga ir partneris valdībai ceļā uz koncertzāles projekta īstenošanu. Tie ir reāli ieguvumi.
Ja padziļināta juridiskā, ekonomiskā, īpašuma tiesību, ekoloģiskā un kultūras mantojuma aspektu analīze parādīs, ka kāda no novietnēm nav iespējama, KM ir manevra iespējas. Un arguments, ka arhitektu viedoklis nav ievērtēts, vairs nederēs.
Tagad jākoncentrējas uz sabiedriskā labuma izvērtējumu, jaunu pienesumu Rīgas pilsēttelpai, uz procesa juridisko skaidrību, valstisku pieeju un institucionālu sadarbību ar skaidru nākotnes vīziju.
Un sešām fināla vietām kopā un atsevišķi ir liels potenciāls. Vietas ir interesantas ar to pilsētvides dažādību un iespējamiem attīstības scenārijiem.
Andrejsala, rūpniecības preču tirgus vai AB dambis dotu jaunu impulsu konkrētai pilsētas teritorijas attīstībai.
Kolēģi jau minēja “Rail Baltica” projekta ietekmi, Daugavas šķērsojuma vai multimodālā transporta mezgla projektus, Valsts ugunsdzēsības dienestu nākotnes novietni – tie arī ienesīs lielāku skaidrību galīgās vietas izvēlē.
No arhitektūras izteiksmes viedokļa saikne ar Daugavas ūdens telpu man liekas būtiska – Daugava ir pilsētas telpiskā kompozīcijas ass.
Lai arī Rīgas pilsēta Kongresu nama izvēli uzskata par labu, daudzos aspektos tā ir problemātiska – kultūrvēsturiskais mantojums, labi funkcionējoša un vajadzīga populārās mūzikas zāle ar izstrādātu sakārtošanas projektu un izsolītu būvniecību.
Man ir pietāte pret iepriekš darītiem darbiem un mūsu kopīgi tērēto laiku un naudu.
Es esmu AB dambja novietnes aizstāvis, jo cienu un apbrīnoju latviešu arhitektu uzvaru starptautiskā konkursā, kurā piedalījās pasaules mēroga zvaigznes, izstrādātu un publiski apspriestu detālplānu un no interesēm brīvu, bet nesakārtotu novietni pašā Rīgas centrā. Tas ir arī stāsts par tērēto laiku, naudu un pašcieņu. Arī par jaunā Rīgas centra attīstību Daugavas kreisajā krastā – RTU, LU, Nacionālā bibliotēka, Ķīpsalas dienvidu gala darījumu centra aizsāktā būvniecība un t. s. izglītības jūdze! Domāju, ka tas viss ir vērā ņemami.
– Līdz 2021. gada novembrim tiks izstrādāts Andrejsalas māsterplāns, kurā paredzēta vieta arī koncertzālei. Tomēr jau fokusgrupā izskanēja viedoklis, ka oligarhu klātbūtnes dēļ šis būtu sabiedrībai ļoti grūti sagremojams variants. Arī “MASH Studio” pētījumā atzīts, ka šai vietai ir reputācijas problēmas. Fokusgrupā tas bija viens no galvenajiem vietas kritērijiem.
N. Balgalis: – Runa ir par valstij piederošu Andrejsalas zemes gabalu, kas ir iznomāts ilgtermiņa nomā. Jautājums, kas radās arī fokusgrupā, – kādi ir spēles nosacījumi, lai tur varētu uzbūvēt koncertzāli? Šajos jautājumos grupas dalībnieki bija diezgan strikti, jo pārējie aspekti jau bija iespaidīgi – atrašanās vieta un koncertzāle kā enkurobjekts apkaimes attīstībai.
Man tomēr liekas: vajadzētu ļaut nacionālo koncertzāli būvēt Rīgas domei. Jo visas reģionālās zāles uzbūvējušas pašvaldības.
Mēs pieskārāmies Daugavas kreisajam krastam: tas ir svarīgi, jo Rīga ir ilgstoši tikai runājusi par šīm teritorijām, kas ir svarīgas attīstībai, bet nav neko mērķtiecīgi investējusi. Tur tas dārgakmens, ko iezīmēja 2008.–2009. gadā, joprojām ir. Pie tā mums vajadzētu atgriezties.
– Cik reāli, ja šie trīs varianti netiek pieņemti, ir atgriezties pie AB dambja projekta vai Elizabetes ielas 2? Cik tādā gadījumā reāls ir variants, kad, citējot fokusgrupu, – Elizabetes iela 2 ir diversija, lai sarakstā dabūtu Andrejsalu? Vai pie Elizabetes 2 varianta vairs neatgriezīsies?
– Es ceru, ka neatgriezīsies. Katrā ziņā fokusgrupas viedoklis bija diezgan strikts, ka Elizabetes iela 2 nav piemērota koncertzālei vairāku apsvērumu dēļ. Jā, ir koncertzāles novietņu plašais sešnieks, bet tad mēs atkal aizejam jaunā lidojumā. Elizabetes ielai 2 jābūt pagātnē, pie šā grābekļa mēs nedrīkstam atgriezties.
J. Dripe: – Lai arī mazā un korporatīvā valstī kā Latvija tas nav vienkārši, mums ir jāskatās uz iespējām sastrādāties ar investoriem. Bez jau pieminētās Andrejsalas bija arī Andrejostas piedāvājums. Ļoti laba novietne pie Daugavas. Bet privāta zeme, kuru attīstītāji piedāvāja valstij uzdāvināt tieši koncertzāles būvniecībai. Ja politiķi sadarbībā ar juridiskajiem dienestiem spētu radīt likumiski pamatotu un sabiedrībai akceptējamu veidu, kā privātās un sabiedriskās intereses viena otru papildina, var nonākt pie rezultāta arī šādā veidā.
Zemes īpašnieki piedāvāja arī būvkompāniju, kas varētu uzbūvēt koncertzāli, un mēs ilgtermiņā to izmaksātu. 2025. bija minēts kā koncertzāles uzbūvēšanas gads. Šīs sarunas notika pirms diviem gadiem.
Šādos gadījumos valstij ir jāspēj pragmatiski paskatīties uz procesiem un tos juridiski precīzi izvērtēt. Tas vairs nav arhitektu jautājums.
I. Lūkina: – Vēlos atgādināt, ka par publiskās–privātās partnerības modeli bija jau padziļināta izpēte, ko veica “Price Waterhouse Coopers”. Galvenais secinājums – valstij nav izdevīgi būvēt uz privātas zemes.
I. Andersone: – Šeit būtu runa par to, ka koncertzāle atrastos uz valsts zemes, bet tiktu būvēta par privātiem līdzekļiem, un valsts to pēc tam nomaksā.
I. Lūkina: – Mans komentārs bija tieši par Jāņa Dripes minēto – ja būvē uz privātas zemes.
I. Andersone: – Andrejsalas gadījumā būtiski ir ieviest precizitāti – runa ir par valsts zemi.
J. Poga: – Attiecībā pret Elizabetes ielu 2 Arhitektu savienības noskaņa jau parādījās 2020. gada sarunā, kad notika asas diskusijas. Arhitekti iebilda pret priekšlikumu būvēt tur koncertzāli.
Runājot par Andrejsalu, tur ir darbs Kultūras ministrijai un Rīgas domei. Ir jāatrod risinājumi, kā šis projekts Andrejsalā uz valsts zemes varētu attīstīties. To gaida ne vien mūziķi, bet arī salas attīstītāji. Tam vajadzētu pāriet jaunā sadarbības fāzē, projektu tiešam virzot uz realizāciju.
D. Suhanova: – Ieguvums no procesa kopumā ir tas, ka sākumā mēs atvērtā demokrātiskā pieejā identificējām 36 koncertzāles iespējamās vietas. Nākamajā solī atsijājām tās, kas kaut kādu iemeslu dēļ nederēja – zemesgabalu platības vai īpašumtiesību dēļ. Būtisks uzstādījums bija arī, ka koncertzāles vietai jāatrodas Rīgas vēsturiskā centra tuvumā. Man liekas, ka šis process, ejot loģiskiem soļiem, palīdz mums tikt uz priekšu; mums nav vairs jāatgriežas pie tā, ko vienreiz esam apskatījuši un izvērtējuši. Runājot par šīm trim vietām – visas tās ir līdzvērtīgas, tikai katrai ir priekšnosacījumi jeb problēmas. Lietuviešu arhitektu ieteikums bija iztēloties Rīgu 2030. gadā. Rīga mainās, attīstās un koncertzāles būvēšana varētu ietvert vēstījumu par to, kas tad ir tās mūsu vērtības valstiski kopumā un kāds ir uzstādījums, kā gribam darboties, skatoties uz nākotni. Tas, ka tiek risinātas pat ļoti apgrūtinātas, arī industriālo ostu, teritorijas, ir ļoti svarīgi. Tirgus gadījumā tas, kā jau minēts, pilsētai būtu ļoti liels pienesums. Ļoti svarīga ir Rīgas lielā vīzija par kultūru un savu attīstību.
Runājot par nākamajiem soļiem, ļoti liela nozīme ir komunikācijai ar sabiedrību, kura ir ļoti aktīva un reaģētspējīga. Tas bija liels mīnuss Elizabetes ielas 2 gadījumā. Tikko kaut kas tiek uzpiests, tā veidojas sabiedrības pretreakcija. Tāpēc arī pie koncertzāles novietnes Elizabetes ielā 2 vairs nevaram atgriezties. Domāju, ka ir vērts pārskatīt arī koncertzāles programmu, kā tā atbilst katrai no novietnēm, pavērtējot prasības, kas tajā patiešām ir nepieciešamas, kāds būs saturs. Tas lielā mērā iet kopā arī ar uzturēšanas izmaksām, jo nav noslēpums, ka šādām lielām kultūras būvēm izmaksas pieaug tieši būvniecības procesā un arī sarežģītām būvēm šīs izmaksas var būt ļoti augstas.
U. Lukševics: – Esam sagatavojuši iesniegumu Kultūras mantojuma pārvaldei par kultūrvēsturiskās vērtības atjaunošanu Elizabetes ielai 2 bijušajā līmenī. Kā zināms, 2020. gada jūnijā četri šīs institūcijas eksperti šīs kultūrvēsturiski vērtīgās ēkas statusu samazināja uz mazu kultūrvēsturisko vērtību. To izdarīja nedēļas laikā, bez arhitektoniski mākslinieciskās izpētes, bez tehniskās izpētes un bez oriģinālā būvprojekta apskatīšanas.
Tagad ir vajadzīgs valstiski nozīmīgs lēmums – būvējam koncertzāli vienā no tām divām vietām – rūpniecības preču tirgus teritorijā vai Andrejostā. Kādam ir jābūt ar pietiekami skaļu balsi.
Vai spēs salikt finanšu līdzekļus kopā?
– Vai ir skaidrs, kā koncertzālei funkcionēt laikā, kad Covid-19 ietekmē tik ļoti mainījušies patērētāju kultūras patēriņa ieradumi? Vai ir jau domāts, kāds būs koncertzāles biznesa plāns?
I. Lūkina: – Mēs nevaram teikt, ka kultūras produktu lietotāju paradumi šobrīd būtu radikāli mainījušies. To, ka epidemioloģiskā situācija dod ziņu cilvēkiem, kuri vairāk vai mazāk apmeklē kultūras pasākumus, esam jutuši tādā veidā, ka cilvēki pērk biļetes pēdējā brīdī, – pēdējā mēneša laikā esam novērojuši, ka Lielajā ģildē trešdaļa biļešu tiek nopirkta pēdējā nedēļā. Tomēr neesam novērojuši, ka cilvēki vispār negribētu nākt uz koncertiem.
Par biznesa plānu: kāda būtu koncertzāles pārvaldība, biznesa modelis – arī to esam gadu gaitā analizējuši. Padziļināti tas notika Skanstes projekta kontekstā, kur bija paredzēts gan konferenču centrs, gan koncertzāle. Modeļi ir analizēti, tomēr vispirms ir jānonāk pie tā, kāds būs nacionālās koncertzāles risinajums.
– Tagad mēs runājam par pilnīgi atsevišķu ēku, kurā atrodas tikai koncertzāle. Kas vēl tajā paredzēts?
– Lielā zāle tiek modelēta ar 1200–1400 vietām. Mazā zāle šajā modelī jāsaprot kā zāle, kur LNSO var pilnvērtīgi mēģināt; to var transformēt, piedāvājot publikai mazāka izmēra – kamermūzikas, deju u. c. – projektus.
– Un – mūzikas ierakstu studija, telpiskās skaņas zāle mūsu jauno komponistu vajadzībām, kuru kā vajadzīgu pieminējusi talantīgā latviešu komponiste Linda Leimane?
– Tas ir Mūzikas akadēmijas sadaļā – šī zāle būtu viņu vajadzībām.
– Kāds šobrīd ir plānotais nacionālās koncertzāles finansēšanas modelis? Vai valdības reiz apstiprinātā publiskā–privātā partnerība vēl ir spēkā?
J. Dripe: – Tas būs valsts lēmums kopā ar Rīgas domi. Vai tas ir valsts aizņēmums – gadījumā, ja Rīgas dome to realizē, vai abas puses sadala līdzekļus vai arī iesaista privāto partneri. Likumiskā bāze tam ir. Latvijai gan nav pieredzes privātās–publiskās partnerības projektos. Visi šie modeļi ir teorētiski iespējami. Valsts finansējums ir atvēlēts projekta sagatavošanai.
J. Poga: – Vēlos vēl pievērsties procesa jautājumiem: manī kā LAS prezidentā koncertzāles vietas izvēle raisīja lielu atbildību. Notikušais process piesaistīja jaunās paaudzes arhitektus, LAS rindas ir papildinājušās ar jaunu, spēcīgu arhitektu kopu, pat vairāki biroji ir iestājušies savienībā. Mūsu (arhitektu) viedoklis līdz ar to ir stiprinājies. Tātad šis process ir pamats, uz kā ir jāšķetina un jāsasniedz rezultāts.
Es uz šo tikšanos skatos ar lielu cerību, jo atceros, ka 2014. gadā “Latvijas Avīzes” redakcijā notika līdzīga diskusija par Mežaparka estrādi un Sandis Voldiņš, toreizejais Kultūras ministrijas valsts sekretārs, teica: “Projekts ir labs, bet, visticamāk, tas netaps.” Tomēr pēc tam šis projekts aizgāja. Es gribētu novēlēt, lai arī koncertzāle aizietu.
I. Andersone: – Rīgas domei pašlaik ir ļoti spiedīga finansiālā situācija ar brūkošiem tiltiem un bedrainām ielām. Mēs cenšamies saņemt valsts aizdevumu transporta infrastruktūras sakārtošanai, mums priekšā ir “Rail Baltica”. Mēs nevarēsim uzbūvēt centrālo staciju, nesakārtojot centrālo laukumu. Esam arī veikuši kultūras investīcijas Mežaparka estrādei 100 miljonu eiro apmērā. Tas viss būs jāapmaksā rīdziniekiem, nevis visiem valsts iedzīvotajiem. Es Juri negribu ar šo apbēdināt un nesaku, ka mēs nebūvēsim. Mēs tikai ļoti izvērtēsim.
– Fokusgrupa vienojās par to, ka koncertzāle būtu jāceļ pēc Rēzeknes koncertzāles “Gors” ekonomiskajām izmaksām un labā kvalitātē, bet atbilstoši nacionālās koncertzāles prasībām. Arī “Gora” projektu īstenojot, liela nozīme bija sadarbībai ar pašvaldību.
N. Balgalis: – “Gors” ir labākā apstākļu sakritība – pareizajā laikā, pareizajā vietā –, tur viss sakrita. Skaidrs, ka Rīgas pašvaldībai situācija ir smaga, un pēdējie desmit gadi – un varbūt vēl vairāk – ir pagājuši, mētājoties no viena grāvja otrā. Manuprāt, vienīgā izeja ir – spēt salikt finanšu līdzekļus kopā – valsts, pašvaldības, privātos – un tajā procesā vēl iesaistīt iedzīvotājus un profesionāļus. Lai Jura teiktais piepildās!
– Kāds tagad ir nākamais solis stāstā par nacionālo koncertzāli? Kurš izšķirsies par tās vietu – LAS, KM vai valdība?
J. Poga: – Tas būs partnerības rokas spiediens starp Kultūras ministriju un Rīgas domi, Arhitektu savienība, un LNSO tam būs kā liecinieki.
VIEDOKLIS
INGA OGA, Kultūras ministrijas Investīciju un projektu nodaļas projekta vadītāja:“SIA “Nams” šā gada septembrī veica padziļinātu Rīgas Kongresu nama izpēti, lai noteiktu, vai nacionālās koncertzāles telpu un funkcionālā programma ir savienojama ar ierobežojumiem Rīgas Kongresu nama pārbūvē.
Izpētes rezultātā tika secināts, ka kopējā koncertzālei nepieciešamā platība nav ietilpināma Rīgas Kongresu nama esošajās platībās. Kopējā izpētē aprēķinātā iegūstamā Rīgas Kongresu nama telpu platība ir 12 621 m2, bet koncertzālei nepieciešamā – 15 000 m2. Būtiskākais – Lielās zāles apjomā nevar nodrošināt 1300 vietu, nav iespējams pilnvērtīgi izvietot Mazās zāles telpu kompleksu, radot loģisku un funkcionāli saistītu Mazās zāles telpu savienojumu ar Lielo zāli un palīgtelpām, ir arī problēmas ar ārējo loģistiku.
Izpētē arī norādīts, ka koncertzāles ietilpināšana Rīgas Kongresu nama teritorijā varētu būt iespējama (bet – ar kompromisiem telpu daudzumā un specifikācijā, kā arī iekšējā un ārējā loģistikā), ja tiek pieļauta Rīgas Kongresu nama paplašināšana. Savukārt paplašināšanas jautājums nav viennozīmīgi vērtējams, ņemot vērā Rīgas Kongresu namam noteikto kultūrvēsturiski vērtīgas ēkas statusu, Rīgas Kongresu nama atrašanos pilsētas apstādījumu teritorijā ar būtisku ekoloģisko, telpisko un kultūrvēsturisko nozīmi, kā arī ņemot vērā nepieciešamību pārvietot zem Rīgas Kongresu mana teritorijas esošos maģistrālos elektroapgādes inženiertīklus.”
UZZIŅA
Koncertzāles projekta gaita 2021. gadā:
2021. gada 15. janvārī – Latvijas Arhitektu savienība apkopoja 36 priekšlikumus nacionālās koncertzāles atrašanās vietai.
Tālākai izpētei tika virzītas 12 novietnes: AB dambis, Andrejsala, Andrejostas iela 17, Elizabetes iela 2 un Kronvalda bulvāris 6, Ķīpsalas pludmale, Parka teritorija starp Raņķa dambi, Slokas ielu un Aleksandra Grīna bulvāri, rūpniecības preču tirgus teritorija starp Gaiziņa ielu, Prāgas ielu un Turgeņeva ielu, teritorija pie Spīķeriem un Kārļa baseina, teritorija Salu tilta ZA galā, Torņakalns, Skanstes iela 28 un Skanstes iela b/a, Zaķusala.
12 atlasīto novietņu salīdzinošo analīzi veica birojs “MASH Studio” (Lietuva).
Noslēguma posmā padziļināti analizēja sešas konkurētspējīgākās vietas – AB dambi, Andrejostas ielu 17 Andrejsalā, Elizabetes ielu 2 (kopā ar Kronvalda bulvāri 6), Uzvaras parka teritoriju starp Raņķa dambi, Slokas ielu un Aleksandra Grīna bulvāri, Rīgas Kongresu namu un rūpniecības preču tirgus teritoriju starp Gaiziņa ielu, Prāgas ielu un Turgeņeva ielu.
2021. gada 8. jūnijā, noslēdzot izvērtēšanas procesu, tika nosauktas trīs vietas – Andrejsala Andrejostas ielā 17, Rīgas Kongresu nams un rūpniecības preču tirgus teritorija starp Gaiziņa ielu, Prāgas ielu un Turgeņeva ielu.
