Andrejs Ždans: “Dzīvot kļūst labāk, bet biedējošāk” 4
Autore: Jeļena Smehova
Uzņēmēji Latvijā piedzīvo ne tos labākos laikus. Kā veidojas attiecības starp uzņēmējiem un valsti? Kas šajās attiecībās nav kārtībā? Uz šiem jautājumiem atbild Andrejs Ždans, gaļas pārstrādes uzņēmuma “Forevers” vadītājs. Uzņēmums ietilpst Latvijas lielāko ražotāju trijotnē un ir viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem valstī.
Pasaulē valda muļķība
– Droši vien Latvijā šodien nav neviena biznesmeņa, kurš būtu apmierināts ar valsts attieksmi pret uzņēmējiem. Tā vietā, lai cienītu viņu darbu, uzņēmēji no valsts saņem tikai “spieķus riteņos” neskaitāmu pārbaužu, nesaudzīgas kontroles, nesamērīgi lielu sodu, neadekvātu nodokļu un jaunu likumu veidā, kas tiek pieņemti nevis, lai palīdzētu uzņēmējdarbībai, bet gan it kā lai tai iespītētu un nožņaugtu. Vai tas nav temats sazvērestības teoriju piekritējiem?
– Šeit nav nekādas sazvērestības. Vienkārši pasaulē valda muļķība. Filozofijā ir tāds termins “bārdas nazis”, kas balstās uz atziņu – secinājumi, par kuriem ir maza varbūtība, ka tie ir pareizi, ir izslēdzami. Piemēram, Hanlona “bārdas naža” atziņa pauž: “Nekad nepiedēvējiet ļaunprātībai to, ko var pienācīgi izskaidrot ar muļķību”.
Par stulbumu un nevēlēšanos izprast realitāti tiek runāts jau Platona darbā “Valsts”, kura viena no daļām ir mīts par alu. Īsumā sižets ir šāds: alā dzīvo gūstekņi, kuri ir piesieti ķēdēm tā, ka neredz izeju no alas. Ārā dzīve kūsā, kaut kur deg uguns. Pateicoties tai, gūstekņi var redzēt, kas notiek ārpus alas. Taču viņi redz tikai ēnas. To, ka ēnas ir tikai ārā notiekošā atspoguļojums, gūstekņi nezina. Tāpēc viņiem nav ne jausmas, cik tālu viņu minējumi ir no realitātes.
Postpadomju valstīs, tostarp Latvijā, muļķība transformējās muļķībā un alkatībā, bet tie, savukārt, kalpībā, korupcijā un nepotismā. Kompetenti cilvēki tiek izstumti – paliek ērtie. Kompetenci nomaina lojalitāte, un tas noved pie negatīvas atlases – paliek nevis gudri, bet ērti cilvēki. Tas viss noved pie pilnīgas nekompetences.
– No kurienes tādas transformācijas?
– Visa bēda tā, ka padomju režīms nogrieza saknes, mums nav paaudžu pēctecības. Nav “vecās naudas”, nav ģimenes kapitāla, piesaistes iepriekšējo paaudžu mantojumam/kapitālam un nav atbildības pret nākamajām paaudzēm.
Sabiedrības bez saknēm, cilvēki, kas neidentificējas ar savu zemi un savu nākotni, ir nolemti ekspluatācijai un svešas gribas izpildei. Un mēs turpinām dzīvot pēc tiem pašiem likumiem, jo domāšanas veids palicis iepriekšējais: indivīds nav nekas, sistēma – viss. Visuzskatāmākais piemērs padomju domāšanas paliekām ir ierēdņu attieksme pret uzņēmējiem. Viss, ko rada uzņēmējs, tiek uzskatīts par pašsaprotamu. It kā tas būtu radies no gaisa.
Labi, uzņēmēji nav obligāti jāmīl. Bet ir svarīgi apzināties, ka tie ir cilvēki, kas nodrošina jūs ar maizi, pienu, cīsiņiem utt. Valsts jums to nodrošināt nevar. Ja tā piepeši uzsāks -cīsiņu ražošanu, jums tie noteikti nepatiks. Atcerieties padomju servisu. Vai vēlaties saņemt tādu pašu?
Uzņēmēji ir pelnījuši cieņu kaut vai tāpēc, ka ar viņu rokām tiek radīti produkti un pakalpojumi, nodrošinātas darba vietas, maksāti nodokļi un virzīts progress.
Nauda no naktsskapīša
– Iespējams, politiķiem un ierēdņiem Latvijā ne īpaši rūp uzņēmējdarbības vides attīstība, jo viņi domā, ka nauda valsts kasē rodas pati no sevis un to vienmēr var paņemt no “naktsskapīša” nodokļu veidā?
– Valsts loma ekonomikā palielinās pieaugot konfiscēto ieņēmumu apjomam tiešo un netiešo nodokļu veidā. Pie kam nav svarīgi, cik daudz nodokļu cilvēks maksā. Svarīgi ir atbildēt uz trim jautājumiem:
Pirmais: kas ar tevi notiks, ja tu nemaksāsi nodokļus?
Otrais: ko tu saņemsi par saviem nodokļiem?
Un trešais jautājums: kas tev paliks pēc nodokļu nomaksas?
Ja atbilde uz visiem trim jautājumiem ir “nekas”, tad kurš gan maksās nodokļus?
Līdz ar Valsts ieņēmumu dienesta soda funkcijas nostiprināšanos atbilde uz pirmo jautājumu ir: būs problēmas. Pagaidām tas ne tuvu neskar visus, bet var cerēt, ka tuvākajā nākotnē visi būsim vienādos apstākļos. Taču, lai saglabātu un attīstītu nodokļu bāzi, valstij ir pietiekami skaidri jāatbild investoriem un nodokļu maksātājiem uz abiem atlikušajiem jautājumiem.
Ādams Smits teica: “Nācijas nekad nekļūst nabadzīgas privātpersonu izšķērdības un neapdomības dēļ, bet tās bieži kļūst nabadzīgas valsts varas izšķērdības un neapdomības dēļ,” un viņam bija taisnība.
– Tātad izrādās, ka uzņēmēji un birokrāti ir dažādu kastu cilvēki?
– Jā, mēs esam dažādi un diez vai sapratīsim cits citu. Uzņēmējs ir neatkarīga un pašpietiekama būtne, kas pieradusi uzņemties atbildību, pieņemt lēmumus un paļauties uz sevi – izrādīt subjektivitāti.
Ierēdnis lielākoties ir bara būtne, kas izvairās no atbildības un lēmumu pieņemšanas. Bars ir droša vide tiem, kas izvairās no riska un sarežģītu lēmumu pieņemšanas. Tā ir objektīvisma izpausme – ir vajadzīgs imperators, cars, ģenerālsekretārs, līderis, kas pieņem lēmumus, un, apmaiņā pret atteikšanos no brīvības un tiesībām, nodrošina aizsardzību.
No šejienes arī rodas “cilvēks ir nekas – sistēma viss”, tā ir arhaiskā aktualizācija: bara intereses ir svarīgākas par indivīda interesēm.
Paleolīta laikos tas bija aktuāli. Cilvēks bez bara nevarēja izdzīvot. Taču alu paleolīts jau sen ir beidzies, bet lielākā daļa cilvēku turpina dzīvot kā alā. No tā arī izriet nepieciešamība pakļauties tradicionālajiem vadoņiem un šamaņiem.
Ir pēdējais laiks atteikties no alu/kungu/sovietiskās/totalitārās domāšanas. Pienācis arī laiks beigt samierināties ar ērtu viduvēju nekompetenci.
Lūdzu, saprotiet mani pareizi: es neesmu pret birokrātiem, tā ir nepieciešama valsts pārvaldes sastāvdaļa.
Bet…
Ir svarīgi, lai aste neluncinātu suni.
Valdošai šķirai vajadzētu būt tiem, kas patiešām rada sabiedrisko labumu. Svarīgi, lai mums būtu subjektīvi kompetenti ierēdņi, kas spēj risināt sarežģītus nestandarta uzdevumus, kuru mērķis ir sabiedrības labklājības pieaugums un kuri par savu darbu saņem pienācīgu atalgojumu.
Aplūkosim Singapūras pieredzi.
Tur augsta līmeņa ierēdņi pelna vairākus miljonus gadā.
Tas ir normāli!
Un godīgi.
Lai viņi labāk pelna pienācīgus legālus ienākumus un no sirds strādā kopā ar uzņēmējiem sabiedriskā labuma radīšanā, nevis grauj valsti ar savu nekompetenci.
Patīk tas mums vai nē, bet visi esam vienā laivā. Jo esam atkarīgi viens no otra un dzīvojam vienā valstī. Mums ir brīnišķīga valsts: maigs klimats, nav dabas katastrofu, laba ekoloģija, lielisks ģeogrāfiskais stāvoklis, talantīgi cilvēki…
Ir svarīgi nejaukt cēloni ar sekām. Ierēdniecība un birokrātija nav pašmērķis, bet gan līdzeklis sabiedriskā labuma radīšanai. Sabiedrības labklājība ir sekas, cēlonis ir augsts darba ražīgums, uzņēmēju spēja radīt daudz produktu ar augstu kopējo pievienoto vērtību, respektīvi, ģenerēt peļņu. Priekšnosacījumi un nosacījumi tam ir: zināšanas (kvalitatīva izglītība, kvalitatīvs cilvēkkapitāls, tehnoloģijas), uzņēmējdarbība (spēja pārvērst idejas un zināšanas naudā) un kapitāls (pieejama lēta nauda).
Bizness gaida pārmaiņas
– Kādas prognozes jūs varētu sniegt tuvākajai nākotnei, ja nekas nemainīsies?
– Uzņēmējdarbība un brīva konkurence ir valsts un sabiedrības labklājības pamats. Taču, visticamāk, tuvākajā nākotnē konkurence mazināsies. Uzņēmēju rindas sāks sašaurināsies un saruks. Tiem uzņēmējiem, kuri tirgū darbojas jau ilgu laiku un ir nostiprinājušies, būs vieglāk strādāt. Es bieži domāju: kas ieņems mūsu vietu, kad mana paaudze būs aizgājusi? Ārvalstu uzņēmumi? Var teikt “Dzīvot kļūst arvien labāk, bet biedējošāk.”
– Kādu ceļu, jūsuprāt, valstij vajadzētu iet, lai izskaustu lietas, kas traucē virzīties uz priekšu?
– Es sāku šo interviju ar līdzību un ar līdzību arī beigšu. Reiz pie Budas atnāca kāda militāra klana vadonis un jautāja: kā sakaut kaimiņu klanu? Buda atbildēja: “Pārtrauciet karot savā starpā. Pārtrauciet izdot likumus un noteikumus. Neceļiet vadošos amatos tos, kas alkst varas.”
Bizness Latvijā dzīvo pārmaiņu gaidās, un es gribētu, lai šīs cerības piepildās.
