Andrejs Tarkovskis. Cilvēks, kas redzēja eņģeli 0
Viņš piedzima ciešanu laikā, neilgi pirms Kristus augšāmcelšanās svētkiem, valstī, kas bija pasludinājusi, ka Dieva nav. Katra no viņa septiņām filmām ir ne tikai meistardarbs, kas ietekmējis pasaules kino valodu, bet arī notikums Krievijas garīguma vēsturē.
Nomira viņš svešumā, varas izraidīts un nīsts; pēc nāves tā pati vara kanonizēja viņu ģēniju kārtā. Viņa vārds ir ANDREJS TARKOVSKIS. 4. aprīlī viņam apritētu 80 gadu.
Bērnība
Bērnība ir brīnumu laiks, kad viss šķiet iespējams un nekas nav neticams. Varbūt tāpēc bērnības iespaidi tik ļoti ietekmē cilvēka dzīvi, bet māksliniekam arī visu viņa daiļradi. Savu bērnību Andrejs Tarkovskis raksturo īsi: “Vairāk par visu man pietrūka tēva. Kad tēvs no mums aizgāja, man bija trīs gadi. Dzīve bija grūta visādā ziņā. Un tomēr es daudz ko esmu ieguvis. Par visu labāko, kas ar mani noticis, arī par to, ka esmu kļuvis par režisoru, esmu pateicīgs mātei.”
Andreja tēvs Arsēnijs Tarkovskis – izcils krievu dzejnieks un tulkotājs, Austrumu valodu speciālists, māte Marija Višņakova – dzejniece un prozaiķe. Vājuma brīdī viņa sadedzināja visus savus manuskriptus, vēlāk dienasgrāmatā to motivējot ar talanta trūkumu.
Neilgi pirms kara Andrejs kopā ar māti un jaunāko māsiņu pārceļas uz Maskavu, taču, karam sākoties, atgriežas dzimtajā Jurjevecā. Tēvs, brīvprātīgi devies uz fronti, jau kara sākumā tiek ievainots un zaudē kāju. Māte viena sitas ar diviem bērniem.
1943. gadā viņi atgriežas Maskavā. Andrejs nevar iejusties galvaspilsētas dzīvē, skumst pēc vecās koka mājas un mazpilsētas plašajām debesīm. Viņam patīk mūzika un zīmēšana, taču nav nekādu nākotnes plānu.
Pabeidzis vidusskolu, Tarkovskis iestājas Maskavas Austrumu institūtā, drīz vien sporta nodarbībā dabū smadzeņu satricinājumu, pamet mācības un sapinas ar nelāgu ielu sabiedrību.
“Būdams jauns un dumjš, nokļuvu sliktā kompānijā. Mani izglāba māte – iekārtoja darbā ģeologu ekspedīcijā. Strādāju tur gandrīz vai par melnstrādnieku, taigā, Sibīrijā. Tomēr atmiņā tas laiks ir palicis kā pats labākais. Man toreiz bija 20 gadu…” Tā lūzuma brīdi vēlāk dienasgrāmatā komentē Andrejs.
Atgriezies no ekspedīcijas, 1954. gada vasarā viņš iesniedz dokumentus Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā, kur tiek uzņemts Mihaila Romma meistardarbnīcā kopā ar Vasiliju Šukšinu, Aleksandru Gordonu, Mariku Beiku un Irmu Raušu.
Andrejs aizgūtnēm skatās filmas, visvairāk Kurosavas, Dovženko, Bunuela un Bergmaņa. Taču īpašas attiecības viņam veidojas ar Robēra Bresona darbiem – 1951. gadā uzņemtā “Lauku mācītāja dienasgrāmata” ir jauna lappuse kino vēsturē: klusēšana te ir ietilpīgāka par vārdiem, nekustīgums – izteiksmīgāks par darbību, bet varoņa iekšējais stāvoklis – svarīgāks par sižetu. Kāds kritiķis Bresona darbus salīdzina ar svētgleznām, kas nevis atstaro, bet pašas izstaro gaismu. Andrejam tas šķiet būtiski: “Māksla ir reliģioza. Savā augstākajā izpausmē tā dod spēku, sēj cerību mūsdienu pasaulē, kas ir cietsirdīga un savā bezjēdzībā nogājusi līdz absurdam. Īstai mūsdienu mākslai ir nepieciešama katarse, ar ko tā attīrītu cilvēkus pirms tuvajām katastrofām vai katastrofas. Cerība dod iespēju dzīvot un mīlēt skaisto. Bez cerības nav cilvēka.” Tā vēlāk viņš rakstīs dienasgrāmatā.
1957. gadā Tarkovskis apprecas ar Irmu Raušu un iepazīstas ar 1. kursa studentu Andronu Končalovski.
“Mums ar Tarkovski šķita, ka mēs zinām, kā jātaisa īsts kino. Patiesība atklājas faktūrā, tāpēc visam ir jābūt īstam – akmenim, smiltīm, sviedriem, plaisām sienā. Grims ir lieks. Kostīmiem jābūt negludinātiem un nemazgātiem. Mēs neatzinām ne Holivudas, ne Staļina ēras estētiku. Mums bija sajūta, ka pasaule ir pie mūsu kājām un nav tādu šķēršļu, ko mēs nespētu pārvarēt.” Tā šo sadarbību raksturo Androns Končalovskis. Kopā viņi raksta scenāriju Andreja diplomdarbam “Veltnis un vijole”. Tas ir nedaudz sentimentāls stāsts par savdabīgu attiecību trijstūri – jauna vijolnieka draudzību ar asfalta veltņa šoferi, ko pa logu vēro maza meitenīte. 1961. gadā Andreja diplomdarbs iegūst pirmo godalgu Ņujorkas studentu filmu festivālā.
1962. gads Tarkovskim ir dāsns un atbildīgs. Piedzimst dēls Arsēnijs, bet studijā “Mosfiļm” top viņa pirmā pilnmetrāžas filma “Ivana bērnība” – stāsts par divpadsmitgadīgu zēnu, izlūku Ivanu, kam karš ir nolaupījis bērnību, kuru viņš atgūst vienīgi sapņos. Sapņi kļūst par īpašu brīvības pasauli gan filmas varonim, gan tās autoram. “Ivana bērnība” iegūst galveno balvu Venēcijas festivālā un kļūst par pagrieziena punktu poētiskā jeb metaforu kino vēsturē. Izcilais armēņu režisors Sergejs Paradžanovs pēc noskatīšanās esot iesaucies: “Tagad es zinu, kā jātaisa filmas!” Bet izcilais zviedru režisors Ingmars Bergmanis vēlāk rakstīs: “Tarkovskis ir lielākais no visiem mūsdienu režisoriem, viņš ir atklājis jaunu kino valodu, atbilstošu filmas būtībai – dzīvi tā tver kā atspīdumu, kā sapni.”
Spogulis
1964. gadā Tarkovskis sāk darbu pie projekta “Andreja pasija”, kurā ar Andreja Rubļova tēlu vēlas atklāt radošā procesa būtību un mākslas misiju, ievijot stāstā arī dziļi personiskus, autobiogrāfiskus motīvus. Katra no astoņām novelēm vēsta par kādu laikposmu svētgleznu mākslinieka dzīvē. Titullomai Andrejs izvēlas Anatoliju Soloņicinu, bet tēlot vientiesīti, kas uzticami seko māksliniekam, uztic savai sievai Irmai Raušai.
Divas stundas garā filma ir skaudri melnbalta, un tikai finālā, kad tiek rādītas svētgleznas, ataust krāsas.
Vispirms kino ierēdņi liek mainīt filmas nosaukumu, pēc tam liek īsināt, īsināt, īsināt.
Tā sākas Andreja Tarkovska Golgātas ceļš.
1966. gadā filma “Andrejs Rubļovs” iznāk uz ekrāniem dramatiski saīsinātā versijā. 1969. gadā Kannu festivālā tā iegūst FIPRESCI (starptautiskās kino preses) balvu.
Taču šis darbs Tarkovska dzīvē ir nozīmīgs ar vēl kādu notikumu – filmas uzņemšanas laikā režisors iepazīstas ar Larisu Kizilovu, savu nākamo sievu. Jau būdama atraitne, Lara rakstīs: “Neesmu redzējusi otru tik laipnu, vienkāršu un vienlaikus tik sarežģītu, smalku un noslēpumainu cilvēku kā viņš. Ticiet man, Andrejs katru nakti atnāk un noglauž man matus, skūpsta mani. Mistika? Nebūt ne. Viņš ar savu enerģiju ir piestrāvojis šo māju. Mēs kopā nodzīvojām 25 gadus, es atceros katru dienu. Kāds palicis atmiņā? Cēls, elegants, skaists kā Dievs. Kad iepazināmies, uzreiz sajutu – tas ir mans liktenis.”
Pēc “Andreja Rubļova” Tarkovskis strādā uzreiz pie diviem scenārijiem – “Solaris” un “Grēksūdze”. Pirmais top pēc Staņislava Lema romāna, to Andrejs raksta kopā ar Fridrihu Gorenšteinu, bet “Grēksūdze” ir dziļi personisks un autobiogrāfisks stāsts, to režisors raksta viens. Apsteidzot notikumus, varu piebilst, ka vēlāk projektā iesaistīsies dramaturgs Aleksandrs Mišarins un filmas nosaukums būs “Spogulis”.
1972. gadā Tarkovskis pabeidz darbu pie filmas “Solaris”. Viņu interesē ētiski un reliģiski aspekti cilvēka attiecībās ar citplanētu civilizācijām. Mākslas padome pieprasa 35 labojumus, starp tiem: izņemt Dieva koncepciju, izņemt kristietības koncepciju, izņemt ainu ar māti. Pamatojums: skatītāji nesapratīs.
Skatītāji saprot, turklāt daudz vairāk nekā mākslas padomes locekļi. Saprot arī kino profesionāļi – 1972. gadā filma iegūst FIPRESCI balvu Karlovi Varu festivālā. Tomēr dienasgrāmatā Andrejs raksta: “Tu nevienam neesi vajadzīgs, tu esi svešs savai kultūrai, tu tai neko neesi devis, tu esi niecība…”
Pa tam projekts “Grēksūdze” jau ir pārtapis filmā “Spogulis”. Tā ir vispersoniskākā no visām tik ļoti personiskajām Tarkovska filmām. Notikumu gaita tiek vērota galvenā varoņa acīm, tādēļ pašu varoni mēs neredzam. Atmiņas un priekšnojautas, sapņi un īstenība veido veselumu, kurā kā spogulī atspīd un atklājas autora dvēseles realitāte. Mātes lomu režisors uztic Margaritai Terehovai, kas ir apbrīnojami līdzīga Marijai Višņakovai. Īpašu vietu filmas audumā ieņem Arsēnija Tarkovska dzejolis paša autora lasījumā.
Tajā laikā Andrejs jau ir izšķīries no Irmas, laulībā ar Larisu ir piedzimis dēls Andrejs, un savam vecākajam dēlam Arsēnijam viņš nu ir kļuvis par to, kas savulaik Andrejam pašam ir bijis viņa tēvs Arsēnijs.
Nostalģija
Nākamais projekts ir filma “Stalkers” pēc brāļu Strugacku romāna motīviem. Rakstnieks (Aleksandrs Soloņicins) un Profesors (Nikolajs Griņko) dodas uz Zonu – vietu, kas pēc mīklainas katastrofas ir kļuvusi dīvaina un bīstama, taču vilina. Viņus pavada Stalkers (Aleksandrs Kaidanovskis). Nostāsti vēstī, ka Zonā esot kāda neparasta istaba, kurā piepildās vēlēšanās. Taču, kad varoņi tur nonāk, izrādās, ka viņi vairs nevēlas to, kā dēļ šurp nākuši…
Mīklaina un bīstama izrādās ne tikai Zona. Tarkovska filmu piemeklē katastrofa, kas režisoram tobrīd šķiet līdzvērtīga pasaules galam: viss jau gatavās filmas negatīvs neizprotamā veidā tiek nomazgāts. Tarkovskis piedzīvo infarktu.
“Dievs! Jūtu Tavu tuvošanos! Jūtu Tavu roku uz mana skausta. Gribu redzēt Tavu pasauli, kādu Tu to esi radījis, un cilvēkus, kādus Tu tos mēģini veidot! Mīlu Tevi, Kungs, un neko vairāk negribu no Tevis!”
Atlabis Tarkovskis atgriežas darbā un visu filmu – no pirmā līdz pēdējam kadram – uzņem no jauna.
“Mājās nav ne kapeikas naudas. Vakar bija atnākusi sieviete no “Mosenergo” un pieprasīja, lai tiktu samaksāts parāds par elektrību,” Andrejs raksta 1981. gada 3. aprīlī. Nākamais ieraksts: “Atnāca no “Mosenergo” un atslēdza elektrību.”
1982. gadā filma “Stalkers” Kannu festivālā saņem Ekumēniskās žūrijas balvu.
Andrejam Tarkovskim aprit 50 gadi. Jubileju nesvin nekur – ne Kino namā, ne studijā “Mosfiļm”. Par to klusē prese un televīzija. It kā tāda režisora vispār nebūtu. Viņa darba lūgumus kā allaž ignorē. “Es varētu katru gadu uzņemt vienu pilnmetrāžas filmu! Kā es ilgojos pēc darba! Strādāt! Bet kas man ļaus?”
Festivāli Andrejam atnes ne vien pasaules slavu, bet arī jaunus draugus. 1980. gadā kopā ar itāliešu dramaturgu Tonino Guerru viņš ir sācis strādāt pie projekta “Nostalģija”. Braukājot pa Itāliju, apskatot iespējamās filmēšanas vietas, top dokumentālā filma “Ceļojums laikā”. Vienlaikus izkristalizējas arī “Nostalģijas” ideja: rakstnieks Gorčakovs (Oļegs Jankovskis) Itālijā meklē krievu dzimtļaužu komponista Sosnovska pēdas.
Arī Tarkovskis meklē Itālijā kaut ko īpašu, tādu, kā tur nav. Varbūt zudušo Krieviju, ko padomju vara nozagusi režisoram, tāpat kā Ivanam karš nozaga bērnību?
1983. gadā “Nostalģija” tiek demonstrēta Kannu festivālā. Tur Tarkovskis beidzot satiekas ar 82 gadus veco Bresonu, kas uz Kannām atvedis savu jaunāko darbu – filmu “Nauda”. Žūrijas īpašo balvu – Grand Prix Spécial du Jury – saņem divi režisori: Robērs Bresons un Andrejs Tarkovskis, mākslinieki, kas spējuši parādīt pasauli tādu, kādu to redz visi – un neviens.
Taču Kannās Tarkovskis piedzīvo ne tikai slavas mirkļus vien. Padomju delegācijas naidīgums ir acīmredzams. Režisors jūtas izbrīnīts, satriekts, aizvainots: “Es veidoju filmu par cilvēku, kas nespēj dzīvot bez dzimtenes, bet “Goskino” cenšas darīt visu, lai mani sakompromitētu Rietumu kinematogrāfistu, publikas un preses acīs. Tagad ir skaidrs, ka Maskavā mani neviens ne tikai nepaslavēs par filmu, bet uz visiem laikiem atstās bez darba…”
Upurēšana
1984. gadā Andrejs Tarkovskis paziņo, ka neatgriezīsies Padomju Savienībā. Viņš dodas uz Zviedriju, kur vienojas par filmas “Upurēšana” uzņemšanu.
Tas ir stāsts par kādu ģimeni atomkara priekšvakarā. Aleksandrs, ģimenes galva, pārliecināts ateists, vēlas noskaidrot, kas viņam būtu jādara, lai glābtu savu bērnu dzīvību. “Upurēšana ir tas, kas katrai paaudzei jāveic savu pēcnācēju labā. Katram mums ir jāspēj upurēt sevi.” Tā dienasgrāmatā raksta Andrejs Tarkovskis.
“Vai mani biedē nāve? Manuprāt, nāves vispār nav. Kad domāju par nāvi, es domāju par fiziskām ciešanām, bet ne par nāvi kā tādu.
Reiz sapņoju, ka esmu miris, un tas bija tik ticami. Es jutos brīvs, sajutu neparastu vieglumu, var jau būt, ka tieši šī viegluma un brīvības sajūta lika man domāt, ka esmu miris, atbrīvojies no visām saitēm ar šo pasauli. Es neticu nāvei.
Cilvēki nereti jauc nāvi ar sāpēm un ciešanām. Nezinu. Var jau būt, ka tad, kad ar to saskaršos tieši, man kļūs bail un es spriedīšu citādi. Grūti teikt…”
Strādājot pie “Upurēšanas”, Tarkovskis uzzina, ka viņam ir plaušu vēzis.
1985. gada Ziemassvētkos Florences mērija piešķir Tarkovskim goda pilsoņa titulu un sešistabu dzīvokli Sv. Nikolaja ielas 91. nama ceturtajā stāvā.
Viesojoties Tarkovska mājā, Sofija Lorēna un Karlo Ponti ir izbrīnīti, ieraugot visur saliktus traukus ar ūdeni – bļodas, burkas un kastroļus. “Vai jūs vācat svēto ūdeni?” jautā Sofija. Viņai pat prātā neienāk, ka mājai ir caurs jumts un lietus laikā tas tek.
Marčello Mastrojani jeb vienkārši Mastro ir sajūsmā par to, ka viesiem Andrejs piedāvā sēdēt uz grīdas. “Tas ir tik oriģināli, tik vienkārši un ērti!” To, ka mājā nav krēslu, Mastro nevar iedomāties.
Federiko Fellīni, kādu laiku vērojis, kā Tarkovskis bāž somā vai kabatās un pēc tam meklē neskaitāmas piezīmju grāmatiņas, iesaka nopirkt diktofonu. “Bet ja es to pazaudēšu? Pat bloknotiņa ir žēl. Turklāt, ja paskaita, cik bloknotus var nopirkt par to naudu…”
“Dīvainis,” nosmej Fellīni. “Pretpadomju elements,” atjoko Tarkovskis.
Ģimenei kā allaž ir sarežģīti materiālie apstākļi. Honorārs par “Upurēšanu” vēl nav saņemts, veselības apdrošināšanas polises nav, bet ārstēšanās maksā 40 tūkstošus franku. Naudu iedod Marina Vladi. Vēlāk viņas vīrs profesors Leons Švarcenbergs kļūst par Andreja ārstu.
1986. gadā Tarkovskis par filmu “Upurēšana” Kannās saņem Grand Prix Spécial du Jury, FIPRESCI balvu un Ekumēniskās žūrijas balvu.
Ieraksts dienasgrāmatā: “Kungs! Paldies Tev! Vajadzēja nedziedināmi saslimt, lai visu pārdomātu un saprastu. Uz nāves cisām paziņoju: es neesmu darījis neko nekrietnu, negodīgu. Es vēršos pie pasaules: cilvēki, atjēdzieties! Jūs tik bieži esat bijuši netaisni pret mani! Ja Dievs man ir devis talantu, tad tas man ir jāatdod cilvēkiem – viss līdz pēdējam graudiņam. Pasaulei jāatdod.”
Novembra beigās viņš raksta testamentu.
“Pēdējā laikā, acīmredzot saistībā ar baumām par drīzo nāvi, Savienībā sākuši rādīt manas filmas. Visticamāk, gatavojas manai pēcnāves kanonizācijai. Kad vairs nevarēšu iebilst, kļūšu tīkams varai, tiem, kas 17 gadus man nedeva iespēju strādāt, kas piespieda mani palikt Rietumos, kas uz pieciem gadiem vardarbīgi šķīra mani un sievu no mūsu desmitgadīgā dēla.
Ar šo vēstuli vēlos pasargāt Laru, manu uzticamo draugu un palīdzi, no jebkādiem uzbrukumiem. Pēc manas nāves es lūdzu mani apglabāt Parīzē krievu kapsētā. Ne dzīvs, ne miris es nevēlos atgriezties valstī, kas man un man tuviem cilvēkiem ir sagādājusi tik daudz ciešanu, sāpju un pazemojuma. Es esmu krievu cilvēks, bet padomju cilvēks gan ne.”
1986. gada 29. decembrī Andrejs Tarkovskis mirst no plaušu vēža Parīzes klīnikā.
Viņu apglabā 1987. gada 3. janvārī Parīzes krievu kapsētā. Uz kapa pieminekļa lasāmi vārdi “Cilvēkam, kas ieraudzīja eņģeli”.
Andrejs Tarkovskis • Kinorežisors, scenārists, kino teorētiķis. • Dzimis 1932. gada 4. aprīlī Zavražjes ciematā netālu no Jurjevecas Ivanovas apgabalā Krievijā. Miris 1986. gada 29. decembrī Parīzē Francijā. Apglabāts Parīzes krievu kapsētā. • Filmogrāfija: · “Ivana bērnība”, 1962 (“Zelta lauva” Venēcijas filmu festivālā) · “Andrejs Rubļovs”, 1966 (FIPRESCI balva Kannu festivālā) · “Solaris”, 1972 (FIPRESCI balva Karlovi Varu filmu festivālā) · “Spogulis”, 1974 (Ekumēniskās žūrijas balva Kannu festivālā) · “Stalkers”, 1979 (Ekumēniskās žūrijas balva Kannu festivālā) · “Nostalģija”, 1983 (Ekumēniskās žūrijas balva un balva par mūža ieguldījumu Kannu festivālā) · “Upurēšana”, 1986 (Grand Prix, Ekumēniskās žūrijas balva un FIPRESCI balva Kannu festivālā) |
