Andrejs Svilāns: “Lauku ceļotāja” pārmetumi ir bezkaunība vai vienkārši muļķība? 3
Viedokļa autors ir Andrejs Svilāns, Nacionālā botāniskā dārza direktors, Salaspils novada domes deputāts
“Latvijas Avīzes” 2019.gada 15.janvāra publikācija ir aktualizējusi diskusiju par valsts un pašvaldību iestāžu sniegto pakalpojumu ietekmi uz privāto uzņēmējdarbību tūrisma un rekreācijas sfērā.
Galvenais pārmetums valsts un pašvaldības iestādēm ir par to, ka “tāds pats pakalpojums tiek piedāvāts par krietni zemāku cenu”.
LASIET RAKSTU: Pašvaldība viesus priecē lētāk
Valsts institūcijas diezgan viennozīmīgi ir noliktas slikto puišu lomā. Savukārt privātie uzņēmēji – kā cietēji, kuru it kā identiskais tūrisma un rekreācijas produkts ciešot no valsts vai pašvaldības iestāžu lētākā piedāvājuma.
Protams, nedrīkst apgalvot, ka visi gadījumi visās pašvaldībās ir vienādi. Bet tā kā šī diskusija vistiešākajā veidā ir skārusi Salaspils novada teritorijā esošo Daugavas muzeju un Nacionālo botānisko dārzu (NBD), rūpīgāku situācijas analīzi balstīšu uz Daugavas lejteci un Salaspils novadu.
Vai “tādi paši” pakalpojumi ir tādi paši pakalpojumi?
Vai ir iespējami divi vienādi pakalpojumi divās dažādās vietās? Formāli – jā, teorētiski – varbūt, praktiski – maz iespējams. Pat ja tas tā būtu, cilvēka dabā ir tiekties pēc vietu un sajūtu dažādošanas. Tātad, ja kaut kur līdzās ir divi līdzīgi piedāvājumi, mēs nākamajā reizē nereti izvēlamies citu tikai tādēļ, ka zinām, kā ir pirmajā vietā, – un gribam zināt, kā ir citur.
Salaspils gadījumā Doles muižas parks ar senām zvejnieku sētām un Daugavas ainavu, botāniskais dārzs ar plašo augu kolekciju, viesu māja “Pie Kārļa” ar ezera ainavu un eksotisko augu dārzu, tieši tāpat kā atpūtas vieta “Ārpus laika” ar oriģinālu arhitektūru, Villa Dole un vēl daži objekti dažādām interešu grupām, dažādām gaumēm un noskaņojumiem.
Maksa par pakalpojumiem ir salīdzināma tad, ja tā ir zināma!
Otrā strīdīgā jautājuma komponente ir pakalpojumu cena. Diemžēl šeit atbildes meklējumi nereti atduras nekurienē. Ja valsts iestādēm cenrāži tiek vairumā gadījumu apstiprināti un publiski pieejami, privāto pakalpojumu sniedzēju interneta vietnēs cenrādis ir vai nu neesošs vai mazrunīgs. Pie šādas noslēpumainības ir grūti spriest, cik kurā gadījumā salīdzināms ir pakalpojums un cik un vai un kā salīdzināma ir cena.
Pārmetumi Daugavas muzejam un Nacionālajam botāniskajam dārzam nāk no uzņēmuma, kura nosaukums “Ārpus laika” un pašpasniegšanas forma ļoti skaidri sevi piesaka kā ekskluzīvu pakalpojumu sniedzēju ekskluzīvai publikai, droši vien, par godīgu un adekvātu maksu.
Daugavas muzejā vai Nacionālajā botāniskajā dārzā apmeklētājiem ekskluzivitāti piedāvāt nevar, ir jāsamierinās, ka labierīcības ir tik, tādas un tur, kur nu tās ir. Pieciest, ka kāzu ceremonijas vai fotografēšanās laikā līdzās atradīsies citi muzeja vai dārza apmeklētāji, tiks veikta apstādījumu kopšana.
Šajā ziņā gan Daugavas muzejs kā pašvaldības iestāde, gan botaniskais dārzs pilda arī sabiedrības integrācijas funkciju, mazinot trūcīgāko sabiedrības slāņu sociālo atstumtību.
Atgriežoties pie pakalpojumu salīdzinājuma – NBD speciālas kāzu atrakciju programmas netiek piedāvātas vispār. Doles muzejā un viesu namā “Ārpus laika” tiešām tiek piedāvāts līdzīgs pakalpojums – kāzu atrakcijas senatnīgā gaumē ar etnogrāfijas elementiem, tomēr jau pēc fotogrāfijām vien var spriest, ka tajās ir būtiskas atšķirības. Savukārt viesu namā tiek piedāvāta vesela tematisku pakalpojumu buķete, ko nespēj piedāvāt ne viena no valsts un pašvaldības iestādēm.
To, ka Daugavas muzejs un botāniskais dārzs ir nenozīmīgi konkurenti privātajam biznesam, apliecina arī kāzu statistika. Salaspils novadā 2018.gadā noslēgta 201 laulība, 20 minūšu brauciena attālumā esošajā Rīgā tie varētu būt vismaz 4-5 tūkstoši, pārējā Pierīgā vēl vismaz tūkstotis.
Uz šo tūkstošu fona, Daugavas muzejā 2018.gadā noslēgtas 8 laulības, botāniskajā dārzā, nerēķinot fotografēšanos, kāzu ceremonijas vai ar kāzu atrakcijām saistīti pasākumi skaitāmi dažos desmitos. Tas ir saprotams, jo ne vienā, ne otrā iestādē netiek piedāvātas pirtis un naktsmītnes – pēc ceremonijas vai kāzu pieturvietas kāzinieki tik un tā vairumā gadījumu dodas uz privātā biznesa uzturētām viesu mājām, kuras Pierīgā un pat krietni tālāk no Salaspils īpaši uz nedēļas nogalēm ir izķertas jau pusgadu un pat pusotru gadu uz priekšu.
Bez kāzām veselai Rīgai un Pierīgai ir apaļas un mazāk apaļas jubilejas, ir darba kolektīvu korporatīvie pasākumi. Ja pie šī pieprasījuma kāda Pierīgas viesu māja sūdzas par klientu trūkumu …, vai tiešām atkal vainīga ir valsts un pašvaldība?
Īpaši neapskaužamā situācijā ir tās pašvaldības, kuru rīcībā ir vecās muižas – kultūras pieminekļi, kuru rekonstrukcijas izdevumi nereti mērāmi miljonos. Mēs visi ļoti saprotam, ka šādu objektu apsaimniekošana nekad nebūs īsti rentabla. Kā gadījumā ar Gārsenes pili – ne par velti neviens privātais lāgā virsū neskatās tādai. Vai kāds spēj atbildēt, ko iesākt ar atjaunotu muižas kungumāju pašvaldībai, lai tā nesaņemtu pārmetumus? Vai ļaut sabrukt visam tam kultūras mantojumam, kas vēl nav sabrucis? Protams, katrs gadījums ir individuāls, tai pašā laikā, ja pretenziju absurdums aiziet līdz prasībai nelaist kāziniekus Daugavas muzejā, kas jau robežojas ar aicinājumu uz cilvēktiesību pārkāpšanu, tad jautājums ir Quo vadis – kurp ejam?).
Cik vēl tālu iesim absurdos pārmetumos?
Pēdējos gados “Latvijas valsts meži”, Dabas aizsardzības pārvalde un pašvaldības savos dabas objektos ir ierīkojuši daudzas publiskas piekļuves atpūtas vietas. Atļaušos uzsvērt, ka atšķirībā no valsts vai pašvaldību dabas un kultūras objektiem šajās vietās vispār bez maksas var ieturēt gan svētku maltīti, gan sarīkot kāzu atrakcijas, gan salaulāties, kopš tas ar likumu atļauts kaut pļavā vai meža vidū.
Interesanti, vai “Lauku ceļotāja” nodomos ir iznīcināt un aizliegt arī šādu praksi? Pēdējā laikā ir bijuši vairāki atpūtas vietu demolēšanas vai dedzināšanas gadījumi. Vai šai problēmai saknes meklējamas dziļāk par pusaudžu niekošanos ar šķiltavām?
Visbeidzot, uz ko būs vērsti nākamie “Lauku ceļotāja” uzbrukumi? Uz bibliotēkām, pašdarbības kolektīvu un sporta atbalstīšanu, koncertu vai teātra līdzfinansēšanu? Tā visa taču ir pašvaldību jaukšanās privātā biznesā. Un tomēr, nepamet sajūta, ka kāds šajā jezgā, līdzīgi Marijai Antuanetei, tos, kam trūkst maizes, ciniski grib piespiest ēst kūkas … Tikmēr valsts un pašvaldību uzdevums ir rūpēties par visas sabiedrības dzīves vides kvalitāti un sociālās atstumtības mazināšanu! Arī par tiem, kas savas iespējas rēķina centos nevis 100 eiro banknošu vienībās.
