Andrejs Svilāns: Kā IZM legalizē eitanāziju zinātnē jeb lai ganiņam vieglas smiltis 2
Autors: Andrejs Svilāns, VZI „Nacionālais botāniskais dārzs” direktors
Zinātnes kvalitātes izvērtējuma rezultātu paziņošana aizvadītajā nedēļā bija ilgi gaidīts un tai pašā laikā ļoti negaidīts notikums. Likās nedaudz dīvaini, ka laikā, kad presē jau klīda lielās ziņas par institūtu un, tai skaitā, Nacionālā botāniskā dārza (NBD) it kā gaidāmo likvidāciju, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) tikai sūtīja institūtiem informāciju par saņemto punktu skaitu. Bez paskaidrojumiem, bez pamatojuma. Vēl dīvaināks ir fakts, ka institūti vēl joprojām nav saņēmuši skaidrojumu, kāpēc viņu vērtējums ir tāds un ne savādāks. Līdz ar to arī man šobrīd faktiski joprojām ir liegta iespēja komentēt un, vajadzības gadījumā, atspēkot iespējamos pārpratumus vai kļūdas. Sanāk tāda dīvaina situācija, ka visiem viss ir skaidrs, izņemot pašus zinātniskos institūtus.
Taču arī ar to pašu informācijas diētisko mazumiņu, kas ir nonācis līdz IZM eksperimenta objektiem, jau šobrīd jautājumus raisa, kāpēc ar 8 savāktajiem novērtējuma punktiem vienā gadījumā gala vērtējums var būt gan 1 gan 2. Tas ir gana būtiski, ja paskatāmies uz atšķirību, kāds liktenis metodikā tiek solīts viena vai divu kopvērtējuma punktu ieguvējiem. Kāpēc 7 punktus ieguvis institūts ir novērtēts rezultātā ar 2, bet 8 punktus ieguvušais – beigās saņem tikai 1. Un kā Latvijas Nacionālā bibliotēka var tikt novērtēta ar apaļu nulli un vai to arī IZM ieteiks likvidēt? Lai cik smalka būtu no attīstītām valstīm palienētā vērtēšanas matemātika, dīvainie rezultāti un, vēl jo vairāk, vērtējuma rezultātu pasniegšanas maniere, – gribot negribot jāsāk domāt, vai eitanāzija daļai zinātnisko institūciju tomēr nav bijusi piespriesta jau pirms tiesas sprieduma.
Protams, apzinoties savu zinātnieku skaitu un tehnoloģiskās iespējas, NBD nevar un nevarēs vēl ilgi pretendēt uz augstiem starptautiskiem zinātniskajiem sasniegumiem. Tieši tāpat, kā to nevarēs darīt liela daļa institūtu, kuru darbības lauks ir Latvijas daba un Latvijas lauksaimniecība. Vispirmām kārtām tādēļ, ka ievērojamu līdzekļu apjomu NBD ir jāiegulda augu kolekciju uzturēšanā vairāk nekā 100 hektāru platībā. Tur arī slēpjas apstāklis, kāpēc NBD nav spējis attīstīties tādos virzienos un tik strauji, kā gribētos. Kopš deviņdesmitajiem gadiem un nesenās krīzes apstākļos NBD zinātnieku darbība ir bijusi mobilizēta uz kolekciju saglabāšanu. Zinātņu doktori ņēma rokās lāpstas, kapļus un zāģus, lai saglabātu daudzu gadu desmitu savu un kolēģu darba rezultātu, nacionālās kolekcijas un, ja runājam par piesauktajiem starptautiskajiem mērogiem, tad lai saglabātu NBD kā vienu no lielākajām dzīvo augu kolekcijām Ziemeļaustrumeiropā. Viņi lielā mērā upurēja savu zinātnieka karjeru, gaidīdami valdības regulāri solīto, bet tā arī nesaņemto lielo atbalstu zinātnei. Tagad pārmest šiem zinātniekiem, ka viņu zinātniskā darbība šajos apstākļos nav bijusi pietiekami kvalitatīva un runāt par NBD kā zinātniska institūta likvidāciju no IZM puses ir ciniski, liekulīgi un nodevīgi.
It īpaši, ja ir runa par nacionālas nozīmes krizantēmu, gerberu, peoniju, astilbju, skujkoku zemo formu, krūmmelleņu, dzērveņu, brūkleņu u.c. augu kolekcijām, kuru nozīmīga daļa ir Latvijas selekcijas šķirnes. Vēl vairāk – NBD daudzām šīm šķirnēm ir vienīgā vieta, kur tās tiek uzturētas un saglabātas.
Nodzīto zirgu nošaušana būtu pārāk brutāla, daudz vienkāršāk taču ir paziņot, ka 20 gadus ilgušais IZM zinātniskais eksperiments ar zinātniskajām institūcijām izmēģinājuma žurciņu vietā ir noslēdzies. Un tie eksperimenta objekti, kuri izskatās savārguši, ir humāni jāiemidzina, lai nemokās …
Ja notikušo zinātnes kvalitātes izvērtējumu salīdzinām ar zinātnisku pētījumu, tad ikviens zinātnieks pateiks, ka salīdzinājuma objektiem ir jābūt salīdzināmām lietām, ko nevar teikt par IZM gadījumu.
Jo ir absurdi salīdzināt un uzstādīt vienādas prasības vienā vai pāris ēkās ierobežotiem institūtiem un salīdzināt tos ar institūtiem, kam ir jāapsaimnieko desmitiem un simtiem hektāru lielas teritorijas. Pirmajai grupai zinātnisko darbību lielākoties neierobežo gadalaiki un ekoloģiskie apstākļi dabā, tie savus pētījumus var veikt katrā pasaules malā un atkārtot 365 dienas gadā, kas nodrošina daudz lielāku pētījumu intensitāti un daudz lielākas iespējas publicēties starptautiskos izdevumos. Otrajai grupai, pie kuras pieder arī botāniskais dārzs, viena nelabvēlīga klimata kaprīze var likt gaidīt līdz pētījuma turpināšanai veselu gadu, pētījumu rezultātus var iegūt labi ja pēc 3 vai 5, bet nereti arī 10 un vairāk gadiem. Daudzi nacionāli nozīmīgi un valsts attīstībai nepieciešami pētījumi ir mazsvarīgi starptautiski citējamiem zinātniskajiem žurnāliem.
To, ka šādai institūtu diferencēšanai ir objektīvs pamats, to parāda arī izvērtējuma rezultāti – no 12 zinātniskajām institūcijām, kuru darbība tiešā veidā saistīta ar bioloģiskiem pētījumiem dabā (!), saprotamu iemeslu dēļ tikai mežzinātnes institūts rezultējošajā vērtējumā ir ieguvis atzīmi 3. Visi pārējie kopvērtējumā saņēmuši tikai 1 vai 2 balles. Tātad attiecīgi lielāka un mazāka izmēra cilpas IZM rezervē nevis atsevišķiem institūtiem, bet jau veselu nozaru pētījumu kompleksam. Tai skaitā, kā izsmieklu, divnieku ir saņēmis Dobeles augļkopības institūts un vieninieku – Pūres dārzkopības izmēģinājumu centrs, kuru pētījumiem lielā mērā pateicoties, mēs savā lauksaimniecības politikā esam sākuši skatīties tālāk par graudiem, olām, gaļu un kartupeļiem.
It kā saprotamas ir arī politiskās spēlītes – IZM (un Zinātnes Padomei ?) daudz vienkāršāk ir nevis cīnīties par finansējuma palielināšanu zinātnei un godprātīgu sadali, bet gan censties zinātnes finansējuma šauro deķīti kārtējo reizi pavilkt uz to institūciju pusi, kas ir attālinātas no dabas pētījumiem. Līdz ar to vispirms apzināti un metodiski degradējot nacionāli nozīmīgus pētījumus dabas un lauksaimniecības jomās, pēc tam to finansēšanu uzgrūžot nozaru ministrijām.
