“Starp diviem krastiem.” No Andreja Jansona atvadoties 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS Latvijas Mediji”
Pagājušonedēļ, 25. jūlijā, 83 gadu vecumā mūžības ceļā devies Amerikā dzīvojošais latviešu komponists, diriģents, obojists un koklētājs Andrejs Jansons.
25. jūlijs nu kļuvis par tādu izcilību iesaukuma dienu. Tieši tajā pašā svelmainajā jūlija dienā uz viņu krastu, par kuru mēs, šajā palikušie, īsti neko zināt nevaram, 85 gadu vecumā tika aizsaukts arī izcilais latviešu dzejnieks Knuts Skujenieks.
Andrejs Jansons nācis pasaulē 1938. gadā Rīgā. Otrā pasaules kara beigās kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Vāciju un 1949. gadā emigrēja uz ASV. Kopš šī brīža viņa dzīve ritēja citā krastā. Taču saiti ar šo nepazaudēja nekad.
Ziņa par Andreja Jansona aizsaukšanu mūžībā, aplidojusi pasauli, sāpīgi satricināja visu Vispārējo latviešu dziesmu svētku tūkstošbalsīgo kopkori. Kā šajā, tā okeāna viņā krastā. Tā skāra ikvienu balsi un sirdi no tūkstošbalsīgā kopuma Mežparka Lielajā estrādē, vēl izkliedētu katru savā mājā, savā sētā, savā korī, savā ikdienas dzīvē. Jo kopš 1990. gada Andrejs Jansons piedalījies visos Dziesmu svētkos Latvijā gan kā korists, gan diriģents. Taču, kā skanēs jaunajā Sidraba birzī nākamajā vasarā, kad Dziesmu svētku tradīcijai apritēs 150 gadu, Andrejam diemžēl piedzīvot nebūs lemts.
Piederu tiem laimīgajiem, kam ar Andreju Jansonu nācies tikties ne vienu reizi vien. Pēc svētkiem 1990. gadā, pirmajiem pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, viņš aizgrābtībā sacīja: “Un tāda brīvība!” Toreiz Mežaparka estrādē daudzi Latvijā pirmo reizi vaigā ieraudzīja tos latviešus no okeāna viņa krasta, kas gadu desmitiem bija drupinājuši okupācijas uzcelto mūri, kas šķīra Latviju no pasaules.
Kādā no sarunām Andrejs Jansons atklāti stāstīja: “Līdz pat neatkarības atjaunošanai Latvijā trimdā principā neatskaņoja pēc kara dzimtenē palikušos komponistus, jo, lūk, Latvijā bija aizliegts atskaņot klaida komponistu skaņdarbus… Vēl 1987. gadā, kad lietas jau bija vaļīgākas un koris “Ave Sol” pirmo reizi parādījās Amerikā, bija latvieši, kuri staigāja ar plakātiem, kas aicināja neapmeklēt koncertus, jo, lūk, atbraukuši komunisti! Tādu pieeju nekad neesmu varējis pieņemt, jo latvieši ir latvieši, lai arī kurā pasaules malā.”
Un ilgus gadus Andrejs Jansons, par spīti konservatīvāk noskaņotajiem un aizdomīgākajiem, okeāna viņā krastā nenoguris un aizrautīgi cēla tiltu starp abiem krastiem. Tiltu, kura balstos lika kultūru, dziesmu, mūziku, izglītību. Kad tagad uzlūkoju Dziesmu svētkos Milvokos man iedoto grāmatu, atminu, cik daudz lietu neizturēja konkurenci lidmašīnā nododamajā bagāžā ar vērtīgo un, ko tur liegt, visādās nozīmēs svarīgo Andreja Jansona dāvanu.
Vairāk nekā 30 gadu Andrejs Jansons bija Ņujorkas latviešu kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Ar šo kori viņš viesojies un koncertējis arī Latvijā.
Desmit gadus Andreja Jansona vadītajā Ņujorkas latviešu korī nodziedājušo Lieni Luīzi Vidzi, kas tagad pasniedz etiķeti Latvijā, uz viņu krastu Amerikā tolaik bija aizvedis vīra darbs: “Ar Andreju Jansonu iepazinos nejauši, kaut gan tā varbūt gluži nevar teikt. 18. novembra sarīkojumā mūs iepazīstināja viena no dziedātājām, bet es tik ļoti vēlējos dziedāt korī! Un diriģents teica – nāc rīt uz mēģinājumu! Ko, tik vienkārši… pie tik izcilas personības? Jau pirmajā mēģinājumā man tika iedotas Ziemassvētku kantātes notis.
Gatavot uz Ziemassvētkiem kādu latviešu komponistu kantāti bija nerakstīta kora tradīcija vairāk kā trīsdesmit gadu. Andrejs Jansons bija liels mūziķis, mēģinājumos prasīgs, bet reizē no viņa staroja neviltota sirsnība. Tā kā daudziem jaunajiem vecākiem nebija kur atstāt mēģinājumu vakaros savas atvases, kora diriģents ļāva mazos ņemt līdzi uz mēģinājumiem un pats viņiem bija kā mīļš vectēvs.
Arī mans mazais Marģeris, kam tolaik bija trīs gadiņi, ticis Andreja roku auklēts. Ņujorkas latviešu korī dziedāja paaudzēm. Kopā devāmies uz ūdenskritumiem un kāpām kalnos, un visiem pa priekšu Andrejs Jansons ar mugursomu plecos. Un, silts vai drēgns, līst vai pat jau krīt sniegpārslas, uz mēģinājumiem no Ņūdžersijas uz Ņujorku mūsu diriģents allaž ieradās uz divriteņa šortos un baltā, gludinātā kreklā. No Andreja Jansona man palikusi fantastiska dāvana – 1918. gadā ražotas klavieres, kas joprojām kā mīļa piemiņa glabājas manā Ņujorkas dzīvoklī.”
2005. gadā no okeāna viņa krasta uz mūsu tieši Andrejs Jansons atveda sava kompozīcijas skolotāja Bruno Skultes operu “Vilkaču mantiniece”, kas, būtībā Andreja Jansona pabeigta, pieredzēja pasaules pirmizrādi uz mūsu Baltā nama skatuves, viņam pašam stāvot pie diriģenta pults. Līdz tam vēl neviena latviešu opera nebija piedzīvojusi DVD formātā iemūžinātu ārzemju izdevumu.
2018. gadā Latvijas simtgades Dziesmu svētkos Andrejs Jansons sagatavoja vēl vienu dāvanu dzimtenei – mūziklu pēc A. Brigaderes pasaku lugas “Lolitas brīnumputns” motīviem. Libretu rakstīja Arnolds Auziņš, dziesmu tekstus Alberts Legzdiņš no “Čikāgas piecīšiem”, bet pie diriģenta pults stājās pats autors, likdams lietā savu daudzu gadu pieredzi Brodvejas mūzikla teātros. Bet par konkursā izraudzītajiem izrādes dalībniekiem – jauniešiem no Latvijas, Zviedrijas un Amerikas – viņš gandarīts sacīja: “No viņiem var dabūt laukā pašu vellu!”
Savos cienījamos gados Andrejs Jansons apbrīnojamā kārtā kultūras norisēs spēja būt te šajā, te viņā krastā, te atkal šajā. It kā nebūtu jāšķērso okeāns, bet ar tramvaju jāaizbrauc no Rīgas centra uz Mežaparku. Arī pērn Menģelē, kur Latvijas kori pirmoreiz sanāca pēc kovida lielās pauzes, Andrejs Jansons bija klāt.
Dzīvoja tik kūsājoši alkaini, it kā viņa radošajā pūrā jau nebūtu 50 kora dziesmu un tautasdziesmu apdares, it kā jau nebūtu sacerēti daudzi mūzikli, stāvēts pie pasaulslavenu orķestru pults, neskaitāmas reizes kāpts Dziesmu svētku virsdiriģenta tribīnē šajā un okeāna viņā malā, jo šajā dzīves krastā tik daudz vēl bija jāiespēj…
Kā, izcilajam mūziķim aizejot, nupat sacījis muzikologs Arvīds Bomiks, Andrejs Jansons bija viens no latviešu mūzikas stiprajiem balstiem. Un allaž godavīrs.
Šajā krastā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
