Andrejs Ermuiža: Par demokrātiju un pienākumiem 3
Autors – Andrejs Ermuiža, datorzinātņu doktors
Latvija ir demokrātiska valsts, kas katram ļauj izvēlēties sev pieņemamu rīcības brīvību. Bet, lai demokrātija sekmīgi darbotos, jāvalda tādiem likumiem un sadzīves normām, kas ierobežo izvēles iespējas. Ar normām jāsaprot laika gaitā izveidojušies, no reliģijas mantotie tikumi, ko akceptē sabiedrība, piemēram, žēlsirdība, cilvēcība. Likumu ievērošanu kontrolē gan tiesībsargājošās struktūras, gan sabiedrība, bet tikumu pārkāpumi izraisa sabiedrības nosodījumu. Ja tā nenotiek, tad demokrātiska valsts pārvēršas par visatļautību un haosu.
Kā iegūt vienprātību un kādiem jābūt demokrātijas ierobežojumiem jeb pilsoņu pienākumiem, lai valsts normāli funkcionētu un attīstītos? Ideālā gadījumā tiem jābūt šādiem: 1) jānomaksā uzliktie nodokļi, 2) jāpiedalās valsts aizsardzībā un 3) jāpiedalās valsts pārvaldībā. Ja pirmo valsts iestādes kontrolē, tad pārējie divi pie mums darbojas vāji (otrais uzlikts valdībai, bet trešais deleģēts sīkpartijām).
Tādēļ šo jautājumu risināšanā ieinteresēto iedzīvotāju skaits ir procentuāli neliels attiecībā pret iedzīvotāju kopskaitu.
Piemēram, viens no risinājumiem, lai rosinātu vairāk iesaistīties valsts pārvaldē, piedaloties vēlēšanās, būtu piemērot nelielu soda naudu par nepiedalīšanos.
Kas attiecas uz aizsardzību, neiztur kritiku uzskats, ka pietiek ar profesionālo armiju, sadarbojoties ar NATO spēkiem, bet obligāto militāro dienestu (OMD) nevajag, jo tas izmaksā dārgi. Izmaksas var samazināt, bet jārod risinājums, kā realizēt iedzīvotāju iesaisti, lai ieaudzinātu pienākumu ikvienam ņemt līdzdalību valsts aizsardzībā.
Lai gan ir brīvprātīgo zemessardze, bet tās dalībnieku skaits ir neliels, jo orientācija tikai uz militāro zināšanu apguvi, kuras, iespējams, nenāksies pielietot, var būt neinteresanta. Tādēļ kopumā par mūsu ārējo drošību rūpējas tikai neliela daļa iedzīvotāju, bet pārējie par to līdzīgi kā par valsts pārvaldi, interesējas maz. Paļaušanās, ka mūs uzbrukuma gadījumā pasargās NATO spēki un ka valsts pārvaldes problēmas var atrisināt esošās sīkpartijas, uzskatāma par nenopietnu pieeju.
Kas tad jādara? Pakāpeniski, bet stratēģiski neatlaidīgi jāpanāk, lai vairākums iedzīvotāju iesaistītos ar aizsardzību un valsts pārvaldi saistītās aktivitātēs, vienlaikus risinot arī socializācijas (biedrošanās) funkcijas. Līdzdalība valsts aizsardzībā jāpanāk, veltot pienācīgu uzmanību jaunatnes patriotiskajai audzināšanai un veidojot ar partijām nesaistītas patriotiskas organizācijas bez etniskiem ierobežojumiem kā pirmskara aizsargu un jaunsargu organizācijas.
Pirms izmantot ārvalstu, piemēram, Somijas vai Šveices, pieredzi, labāk izmantot pirmskara aizsargu organizācijas vēsturisko pieredzi, līdz ar to parādot cieņu mūsu senčiem un tādā veidā stiprinot valsts nepārtrauktības identitāti. Svarīgi vairumam iedzīvotāju apgūt ne tikai militārās un civilās aizsardzības zināšanas, bet arī apzināties piederību Latvijai un mūžizglītības izpratnē pilnveidot vispārējo izglītību un pasaules politikas izpratni.
Tādēļ nepieciešams izveidot šādas organizācijas un stimulēt visu iedzīvotāju intereses tajās iesaistīties.
Nesen Aizsardzības ministrija pieņēmusi lēmumu par visaptverošās aizsardzības koncepcijas ieviešanu un gatavojas to darīt tuvākajā laikā. Bet to plānots darīt, galvenokārt sadarbojoties dažādu ministriju institūcijām “no augšas”. Svarīgi tomēr panākt, lai arī “no apakšas” rastos ieinteresētība un sapratne līdzdarboties savas valsts stiprināšanā.
Svarīgi iesaistīt izdienējušās militārpersonas jaunatnes audzināšanā, kā savulaik izteicies ģenerālis P. Radziņš par pirmskara Somijas zemessardzi: “Aizsargu karaspēks, kurā ietilpst kā jauni, tā diezgan veci, atstāj solīdu iespaidu. Tie ir ļaudis, kas gatavi aizstāvēt savu tēviju, nebaidoties ne no kādām briesmām.
Aizsargi apmācības ziņā nestāv zemāk par aktīvo karaspēku, jo vairums aizsargu komplektējas no beigušiem aktīvo dienestu, kuri aizsargos atkārto to, ko ieguvuši aktīvajā armijā, un arī turpina papildināt savas militārās zināšanas, tādēļ var teikt, ka kara gadījumā tas būs vislabāk sagatavotais karaspēks. Bez tam izdienējuši karavīri, tātad vecāki gados, ir norūdītāki un nopietnāki.”
Pirmskara Somijā, kura atšķirībā no Baltijas valstīm nepaļāvās uz miera līgumu ar Padomju Savienību, aizsargu organizācijā bija 248 000 biedru (100 000 aizsargu, 105 000 neapbruņotu aizsardžu (lottu), 43 000 jaunsargu), kas sastādīja 6,7% no iedzīvotāju kopskaita, turpretim Latvijā tolaik tikai bija 3,6% (68 000), bet tagad vēl 10 reizes mazāk!
