– Lai vai cik izcili ir daži mūsu speciālisti, esmu sapratusi, ka Latvijā tomēr labāk ir neslimot. Tāpēc mani ļoti iepriecināja jūsu “Sirds grāmata”, kur runājat par to, kas jādara, lai dzīvotu ilgi un laimīgi. 6
– Īstenībā rūpēties par ilgu mūžu jāsāk jau no mazām dienām. Kustības, sabalansēts uzturs, svaigs gaiss, miegs, prāta treniņš – tas viss ir ļoti svarīgi. Interesanta lieta: mēs, ārsti, izklāstot pacientiem profilaktiskās vadlīnijas, arī paši sākam ar tām aizrauties, tāda kā pašsuģestija notiek. Tā pamazām dzima ideja apkopot mūsu pieredzi grāmatā, kas kļūtu par veltījumu manam skolotājam un draugam Uldim Kalniņam. Cilvēka organisma rezerves patiesībā ir milzīgas, mēs izmantojam tikai niecīgu daļu sava potenciāla. Atceros, 80. gadu beigās Latvijā sešdesmitgadīgs cilvēks skaitījās vecs. Un tad pie mums ieradās kolēģi no Austrālijas, kam visiem bija pāri sešdesmit, – jauneklīgi, enerģiski, mirdzošām acīm. Tas bija negaidīts atklājums. Mums bija jāmaina domāšana un uztvere, jāpārorientējas. Tagad varu teikt, ka par vecu drīkst saukt tādu cilvēku, kas nodzīvojis vismaz līdz simt gadiem. Kad es sāku strādāt, mani pacienti lielākoties bija četrdesmitgadnieki. Toreiz man viņi visi šķita veci. Tagad lielākā daļa pacientu ir vecāki par sešdesmit pieciem gadiem. Un ir arī tādi, kam pāri deviņdesmit. Mums ir jātiecas iespējami paildzināt mūžu, lai cilvēks pēc sešdesmit pieciem gadiem jūtas tik labi, ka nemaz negrib iet pensijā. Tas būtu arī valstij izdevīgi. Tāpēc ir jārunā ne tikai par dzimstību un izbraukušajiem, bet arī par dzīves ilgumu un kvalitāti.
– Pacienti, zinātniskais darbs, pedagoģija, sabiedriskie pienākumi – vai atliek laiks arī privātai dzīvei?
– Vakar es bļāvu: man nav nekādas privātās dzīves! (Smejas.) Bet tā jau gluži nav. Ir draugi, reizēm pat satiekamies. Ir sports un mājas. Kundze, paldies Dievam, strādā medicīnā, saprot.
– Pastāstiet kaut nedaudz par Māru! Kur, kad un kā jūs satikāties?
– Bastejkalnā. 1980. gadā. Es mācījos 1. vidusskolā, viņa 2. vidusskolā. Ļoti romantiski. Mūsu attiecībām ir sena vēsture. Abi bijām skolēni. Bet toreiz jau meitene, ja līdz divdesmit gadiem neapprecējās, skaitījās vecmeita. Tie bija citi laiki. Tāpēc tagad esmu agrīns vectētiņš. Un ļoti par to priecājos.
– Kurš tad sarūpēja šo prieku?
– Jaunākais, protams. (Smejas.) Mārtiņam ir sieva Estere, pirms pusotra gada viņiem piedzima dēls Ernests. Milzīgs mīlulis mums visiem.
– Ko darāt kopā ar bērniem?
– Ar Kristapu un Mārtiņu reizi nedēļā pa vakariem spēlējam basketbolu. Ar Kristapu arī kalnos kāpjam un pie projektiem kopā strādājam. Kristaps ir pabeidzis lidotāju skolu, viņam ir pilota licence. Pēc tam arī juristos ir studējis, patlaban mācās medicīnu. Savukārt Mārtiņš šogad pabeigs Medicīnas akadēmiju, pie Pētera jau iet uz sirds operācijām. Ar Mārtiņu vakar tenisu kopā spēlējām. Un vēl mums ar Māru ir liels prieks, ka bērniem pie mums labi patīk. Viņiem jau katram ir savas mājas, taču labprāt nāk pie mums paciemoties.
– Ko vēl darāt, lai nebūtu jākļūst par savu kolēģu pacientu?
– Mana lielā laime ir tā, ka tēvs spēlēja šahu. Labi spēlēja, iemācīja arī man. Taču vienlaikus mudināja un pat spieda arī sportot.
– Trenēt ne tikai smadzenes un iztēli, bet arī ķermeni.
– Jā, jā! Un tad vēl Uldis Kalniņš, absolūti fanātisks basketbolists, pavilka mani līdzi. Institūtā spēlēju basketbola izlasē. Tagad bumbu grozā pamētāju tikai sava prieka pēc. Toties spēlēju tenisu. Esmu studējis kopā ar brāļiem Feldmaņiem. Kaspars tagad ir plastikas ķirurgs, bet viņa dvīņubrālim Paulam, kas savulaik bija PSRS sporta meistars, ir tenisa skola. Sāku Mārtiņu uz to vadāt, taču pamazām arī pats aizrāvos. Tagad spēlēju ne tikai starptautiskos amatieru čempionātos, piemēram, Pasaules ārstu tenisa čempionātā, bet arī īstos senioru čempionātos. Ja esi sācis nodarboties ar sportu, tas ievelk. Kāpēc Pēteris Stradiņš un Pēteris Apinis skrien “magnētos”? Kāpēc tik daudzi piedalās velobraucienā un Rīgas maratonā? Sacensības ir veids, kā saglabāt savas kognitīvās funkcijas. Un tas jau arī ir pats svarīgākais – pēc iespējas iesaistīt nāciju aktīvā dzīvē. Tur taču ir tāds azarts! Man ir laime spēlēt pret večiem, kas olimpiādēs startējuši pirmajā simtniekā. Skaidrs, ka man nav diez cik spožu izredžu, izņemot dubultspēles, tajās man labāk veicas, taču stimuls ir milzīgs. Paskatieties uz profesoru Jankovski! Viņš smej, ka vajagot nevis “deviņdesmit plus”, bet “simts mīnus” grupu. Un tas ir lieliski. Galvenais, ka nesēž uz dīvāna pie televizora, bet sacenšas.
– Ko varat novēlēt mūsu nācijai?
– Pirmkārt – gudrību. Visos līmeņos. Mūsu tautā tā ir. Būtu labi, ja tā piemistu arī tiem, kam par tautu jārūpējas. Saprast, ka rūpes par veselību ir rūpes par nāciju un valsti. Par Latviju kopumā. Ja to sapratīsim un arī atbilstoši rīkosimies, mums ir labas izredzes. Mēs nepazudīsim. Esam gudra un varoša tauta. Mums viss izdosies!
