– Ir apritējuši divdesmit pieci gadi, kopš Latvijā ieviesta invazīvās kardioloģijas metode. Vai pa šo laiku invazīvā kardioloģija un kardioķirurģija sākušas draudzēties? 6
– Precīzi. Nu jau vairākus gadus kopā veicam tā sauktās hibrīdoperācijas. Īstenībā Latvijā ir viena no labākajām sirds komandām, kur iesaistīti ļoti daudzi speciālisti – arī gerontologi, anesteziologi, nefrologi, ģimenes ārsti utt.
– Vai var teikt, ka Latvija sirds ārstēšanas jomā kļuvusi par vienu no līderēm Eiropā?
– Pavisam noteikti. Turklāt lielā mērā mēs nosakām kardioloģijas toni arī pasaulē.
– Arī mūsu Valsts prezidentam sirds operācija tika veikta Latvijā.
– Par to man ir milzīgs prieks. Prieks par Latvijas sabiedrības pozitīvo attieksmi. Prieks, ka prezidentam nevajadzēja braukt ārstēties uz ārzemēm. Arī tā ir Latvijas vizītkarte. Esmu pārliecināts, ka pēc pusotra vai diviem mēnešiem prezidents būs uz kājām un varbūt pat labākā formā, nekā bija pirms tam. Spēlēs basketbolu un nebūs viņam nekāda invaliditāte jākārto. Operāciju veica lieliska kardioķirurgu grupa, tur bija Romans Lācis, Pēteris Stradiņš, Uldis Strazdiņš, līdzās viņiem arī kardiologi un infektologi, viss tika izdarīts laikus un pareizi. Taču vislielākais prieks man ir par to, ka šāda operācija būtu veikta jebkuram Latvijas iedzīvotājam, ne tikai Valsts prezidentam. Arī tas apliecina mūsu valsts spēku. Ar visu to niecīgo finansējumu, kāds tiek atvēlēts medicīnai un kas turklāt ir nepareizi organizēts. Taču tas ir jau citu diskusiju temats.
– Jūsu brālēns Pēteris Stradiņš reiz man sarunā teica: ar budžetu, kāds Minhenē ir atvēlēts trim kardioloģijas centriem, Latvijā mēģina uzturēt pie dzīvības visu veselības aprūpes sistēmu.
– Stradiņa slimnīcas budžets ir apmēram astoņdesmit deviņi miljoni eiro gadā. Vienas līdzīgas vai pat mazākas slimnīcas budžets Vācijā ir astoņsimt deviņdesmit miljoni eiro gadā. Latvijā publiskais finansējums medicīnai ir nepiedodami mazs, no tā mēs visi ļoti ciešam. Kaut nu lēmēji reiz saprastu, ka ieguldījums veselības aprūpē valstij atmaksājas ar uzviju, jo ļauj cilvēkiem, pirmkārt, dzīvot, otrkārt, dzīvot kvalitatīvi. Es atceros tos laikus, kad pēc infarkta pacients bija praktiski norakstīts, ārsti bija laimīgi, ja viņš izdzīvoja, kaut arī līdz mūža galam palika uz gultas. Tagad pacients pēc infarkta, ja tas laikus atklāts, jau pēc nedēļas var sākt strādāt, slēpot, spēlēt basketbolu.
