– Kopā ar kolēģi Andi Dombrovski 1990. gadā veicāt Latvijā pirmo angioplastiju jeb sašaurinātu asinsvadu paplašināšanu. Kā tas notika? 6
– Vispār jau tā bija drosme un zināmā mērā arī pārgalvība. Ar profesoru Uldi Kalniņu bijām dažas angiogrāfijas kopā veikuši, taču par angioplastiju tobrīd bijām tikai lasījuši. Strādājām ar stikla šļircēm, ko sterilizējām un lietojām atkārtoti. Cimdus mufeļu krāsnīs likām. Īstenībā sākām pat bez cimdiem, rokas ar spirtu dezinficējām. Taču mums bija angioplastijas veikšanai nepieciešamās ierīces. Tas bija brīnums – ierīces mums tika atvestas pēc pirmā Latviešu ārstu kongresa, kas notika 1989. gadā Stokholmā. Profesors Uldis Kalniņš kongresā bija saticis kādu latvieti, kas teicās pārstāvam medicīnas aparatūras ražotāju “Boston Scientific”. Aizgājuši uz restorānu, Uldis viņam pie pusdienām izstāstījis mūsu situāciju. Pēc kāda laika no Vācijas pienāk trīs kastes ar dārgām ierīcēm. Mums elpa aizrāvās, bet, kad gribējām pateikt paldies par nenovērtējamo atbalstu, “Boston Scientific” atbildēja, ka tāds cilvēks pie viņiem nekad neesot strādājis.
Otrs brīnums – piezvana man Bērnu fonda priekšsēdis Andris Bērziņš, esot pienākusi humanitārās palīdzības krava, kur varētu būt arī kaut kas ar kardioloģiju saistīts. Aizbraucu, skatos: starp skrituļslidām un plīša lācīšiem – jaunākās ierīces (katetri, baloni, stīgas) un medikamenti angioplastiju veikšanai vairāku simtu tūkstošu latu vērtībā. Togad mēs veicām septiņas operācijas. Kopā ar mums bija arī profesors Juris Jansons, viens no maniem pirmajiem skolotājiem, un profesors Romans Lācis. Vēl jāpiemin, ka vēlāk, 1993. gadā, es stažējos pie Kristapa Zariņa Stendfordā, bet 1994. gadā – pie Andra Saltupa Melburnā. Viņš bija invazīvās kardioloģijas pamatlicējs Austrālijā, darbojās šajā jomā jau kopš 80. gadiem. No viņa esmu daudz mācījies gan kā mediķis, gan kā cilvēks.
– Kas īstenībā ir vienlīdz svarīgi. Ne velti profesors Pauls Stradiņš ir teicis: tikai labs cilvēks var būt labs ārsts. Atgriežoties pie sirds lietām, vēlos lūgt nelielu skaidrojumu. Kardioķirurgs atver pacienta krūškurvi un liek asinsvadiem apvedceļus; invazīvais kardiologs asinsvadus paplašina bez skalpeļa, darbojoties caur kādu no artērijām. Vai esmu pareizi sapratusi?
– Jā, mēs veicam punkciju caur cirkšņa vai augšdelma artēriju, ievadot tajā katetriņu, smalku kā matiņš, un caur to baloniņu, kas paplašina asinsvadu. Šī metode radās 1977. gadā, tās autors ir Andreass Gruncigs, vācu izcelsmes kardiologs, kas dzīves lielāko daļu pavadīja Šveicē, bet mūža nogali – ASV. Pirmos baloniņus Gruncigs taisīja Cīrihē savā mājā gāzes plītī.
– Tad jau dullie ir ne tikai Latvijā!
– Tieši tā! (Smejas.) Viņu pašu es netiku redzējis, bet viņa skolniekus gan. Viens no tiem, Hanss Boniers, atcerējās, kā braucis uz Cīrihi, kur Gruncigs pa mājas pagraba logu izsniedzis viņam katetru, par ko pretī bijis jādod tūkstoš dolāru. Tur ir vesels stāsts par to, kā attīstījās angioplastija. Kad Gruncigs dzīvoja Cīrihē, viņš brauca ar mokiku, vēlāk ar folksvāgenu. Tad viņš izšķīrās no pirmās sievas, apprecēja modeli, pārcēlās uz Ameriku, kur brauca jau ar ferari. Beigās viņš ar savu privāto lidmašīnu devās uz Ņujorku apraudzīt pacientu, taču pa ceļam avarēja un viņi abi ar sievu modeli gāja bojā. Protams, daudzi pēc tam runāja par šā stāsta morāli, taču Grunciga ieguldījums medicīnā ir milzīgs. Īstenībā nenovērtējams.
