Kardiologs Andrejs Ērglis. Par sirdi, Latviju un labām izredzēm 6
Medicīna ir reizē amats, zinātne un māksla – šo akadēmiķa Paula Stradiņa atziņu veiksmīgi īsteno viņa mazdēls, Kardioloģijas centra vadītājs, medicīnas doktors, profesors un kopš dažām nedēļām arī akadēmiķis ANDREJS ĒRGLIS. Ar viņa pūlēm Latvijā ir ieviesta invazīvās kardioloģijas metode, kas ļāvusi glābt tūkstošiem pacientu. Nule apgādā “Jumava” laista klajā viņa redakcijā tapusī “Sirds grāmata”, kur apkopoti divdesmit stāsti par sirds veselību un noderīgi padomi, kā dzīvot ilgi un laimīgi. Par to tad arī mūsu saruna.
– Vecātēva slavas saulītē vai izcilības ēnā – kā pagāja bērnība un pusaudža gadi?
– Tagad saprotu – tam, ka augu vectēva mājā, kur dzīvoja faktiski visa akadēmiķa Stradiņa dzimta un ciemojās daudzi izcili cilvēki, protams, bija nozīme. Un arī tam, ka Ņina Fjodorovna jeb Stradiņkundze bija šīs mājas centrs. Taču toreiz es par to nedomāju. Man patika tā brīvdomības gaisotne, kādā es tiku audzināts. Gan mani vecāki, gan abu pušu vecvecāki bija brīvdomātāji. Protams, biju lepns, ka viens mans vectēvs ir bijis liels ķirurgs, taču kā stimulu to apzinājos tikai vēlāk. Arī otrs mans vectēvs bija neparasta personība – Rīgas skolu inspektors, kas tam laikam bija ļoti augsts amats. Savukārt viņa brālēns bija Oto Šmits – kosmogonijas teorijas pamatlicējs, matemātiķis, ģeogrāfs, ģeofiziķis, astronoms, Čeļuskina ekspedīcijas dalībnieks, PSRS Zinātņu akadēmijas viceprezidents. Un vēl bija mana mīļā vecmāmiņa filoloģe Daina Ērgle, pie kuras es bieži un labprāt dzīvoju. Viņa bija liela indoeiropiešu kultūras pazinēja un Latvijas patriote, daudz lasīja man priekšā. Jau no mazām dienām es zināju, kas ir ugunskrusts un citas latvju zīmes. Ziemsvētkos un Lieldienās mēs kopā pīrāgus cepām. Īstenībā tā ir liela laime – uzaugt šādā ģimenē. Es to vienmēr esmu vēlējies uzsvērt: ja bērniem kopš mazotnes stāstīsim, cik Latvija ir brīnišķīga valsts, viņi to paturēs dziļi sirdī un, pat ja kādā brīdī aizbrauks, vēlāk tomēr atgriezīsies. Es pasauli zinu diezgan labi, ir tikai dažas vietas, kur vēl neesmu pabijis, taču droši varu teikt: nekur nav tik labi kā Latvijā. Tas ir galvenais, ko varam saņemt no vecvecākiem un vecākiem, – lepnums par savu dzimtu un valsti.
– Pēc šādas atziņas gandrīz vai neērti jautāt, vai jūs bērnībā arī blēņas darījāt…
– Kā nu bez tām! Ar brālēnu Paulu, kas bija dažus gadus par mani vecāks, visādus fizikas un ķīmijas eksperimentus veicām, kaut ko spridzinājām, raķetes šāvām, arī lokus un bultas taisījām, jenotus medīt gājām. Tas viens medību piedzīvojums laukos pie Paula otriem vecvecākiem beidzās diezgan nelāgi – atpakaļceļā brālēns ar kabatas nazi kāju savainoja, bet es ielūzu vircas bedrē, izpeldējos ar visu biezo ziemas mētelīti. Mūs glāba tas, ka Pauls bija visādā ziņā paraugbērns. Bet, kad Rīgas mājā ar bumbu saplēsām smalku Ķīnas porcelānu, kas nez no kurienes bija vests, dabūjām pa mizu abi divi. Ne jau no Ņinas Fjodorovnas, pati viņa to nedarīja, izsauca vecākus uz pārrunām.
– Kad un kā sapratāt, ka medicīna ir jūsu ceļš?
– Mani vienmēr ir fascinējis kino, īpaši režija. Es pat vienubrīd gribēju braukt uz Maskavu stāties VGIKā. Nopietni. Brālēns Pauls bija liels fotogrāfs, gribēja kļūt par kinooperatoru, viņam līdzi aizrāvos arī es. Doma par kino man ilgu laiku nelika miera. Bet es jau arī Mākslas akadēmijā divus gadus zīmēšanas kursos nogāju. Un par arhitektūru biju domājis. Taču notika tā, ka mana māsīca apprecējās ar Uldi Kalniņu. Viņš bija jauns, aktīvs, sportisks, milzīgi mērķtiecīgs. Līdztekus kardioloģijai viņam bija vēl divas kaislības: basketbols un angļu valoda. Grāmatas viņš saņēma no Austrālijas radiem. Iedvesmu un priekšstatus par medicīnu smēlās nevis padomju literatūrā, bet Rietumu avotos. Tagad saprotu, ka tieši caur viņu pasaules elpa ienāca arī Latvijā. Mēs ar Uldi bijām lieli draugi, tas, ka esmu medicīnā, lielā mērā ir viņa nopelns. Un gan jau kāda nozīme bija arī tam, ka vectēva māja atradās pretī Stradiņa slimnīcai, kur gan mamma, gan Ņina Fjodorovna strādāja. Bērnībā daudz laika esmu pavadījis slimnīcā un tās teritorijā.
