Andrejs Ērglis: labāk ieguldīt zālēs, nevis pensijās 0
Lai gan mirstība no sirds un asinsvadu slimībām joprojām ir liela, tomēr tai ir tendence nedaudz samazināties. Tajā atzīstams nopelns ir kardiologam, Latvijas Kardioloģijas centra vadītājam, Latvijas Universitātes kardioloģijas zinātniskā institūta vadošajam pētniekam, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesoram Andrejam Ērglim. Viņu izvaicāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māra Libeka. Jautājumi ir diezgan praktiski.
M. Libeka: – Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētāja Rūta Valtere teikusi, ka viņa esot gandarīta par mediķu sapratni slimnīcas izdevumu samazināšanā. Ko tad var ietaupīt? Biežāk runā, ka naudas trūkst, ko vēl taupīt?
A. Ērglis: – Ietaupīt var uz saimniecisko lietu, nevis medikamentu rēķina. Tiklīdz sāk samazināt naudas summas medikamentu iepirkšanai, tā palielinās citi izdevumi. Pacientiem jāguļ slimnīcā ilgāk, un ārstēšana kļūst neefektīva. Iepirkumi nav atkarīgi no mums, jo cenas ir tādas, kādas tās ir. Par laimi, atsevišķām medicīnas precēm tās krītas.
– Slimnīca var taupīt, bet pacientu līdzmaksājumi nesamazinās, un daudziem tie nav pa kabatai…
– Jā, liela daļa nespēj samaksāt un tādēļ neārstējas. Nekad neesmu sapratis, kā var būt, ka Latvijā medicīnai procentuāli tiek atvēlēts vismazākais finansējums gan no iekšzemes kopprodukta, gan arī kopējā valsts budžeta. Ja Igaunijā un Lietuvā veselības aprūpei piešķir vairāk nekā 4,5% no IKP, tad kāpēc Latvijā tikai nedaudz virs nieka trim procentiem? Ja, pieņemsim, 2014. gadā IKP būtu 17 miljardi un Latvijas medicīnai būtu atvēlēti vismaz 4% no IKP, tas nozīmē, ka medicīnai būtu gandrīz 700 miljoni latu. Tad nebūtu jāsūrojas par mūžīgo naudas trūkumu. Tie, kas patlaban sola sakārtot veselības aprūpes sistēmu, to nespēj izdarīt, lai arī kā gribētu, jo ir lietas, kas maksā konkrētas, cietas naudas summas.
– Pacientu uzņemšanai slimnīcā esot noteiktas kvotas jeb skaitliski ierobežojumi. Bet kardioloģijas nodaļa ir pārpildīta ar slimniekiem. Vai tas nozīmē, ka jums ir brīvākas rokas, ka tie ierobežojumi uz kardioloģiju neattiecas?
– Kardioloģijas nodaļā lielākoties tiek sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība – tur galvenokārt uzņem pacientus ar infarktu. Bet galvenā problēma ir tā, ka Veselības ministrijas noteiktais tā sauktais tarifs par vienu ārstēšanas epizodi neatbilst reālajiem izdevumiem – tas ir par mazu.
Ekonomists Uldis Osis uzskata, ka Latvijā ir nepieciešama viena slimnīca kā pils, bet es domāju, ka ar to nepietiktu. Lai ķeblītis būtu stabils, tam ir nepieciešamas četras kājas – viena Liepājā, otra – Daugavpilī un divas varētu būt Rīgā. Augstās tehnoloģijas, kā arī augsta līmeņa medicīnisko aprūpi nevajadzētu sadalīt pa visu Latviju, bet gan koncentrēt atsevišķās ārstniecības iestādēs.
– Vai reģionālās slimnīcas, kuras jūs kādā žurnālā nodēvējāt par boļņičkām un kuras nepārtraukti cīnās par izdzīvošanu, vajadzētu likvidēt?
– Dažreiz žurnālistu interpretācija nav visai precīza. Visās bioloģiskajās un sociālajās sistēmās ir vajadzīgs līdzsvars. Man ļoti nepatīk, ka Latvijā bieži, raksturojot dažādus procesus, saka vai nu “balts”, vai “melns”. Reģionālajām slimnīcām ir jānosaka līmeņi, proti, ko katrā slimnīcā līdz kādam līmenim vajadzētu darīt un finansēt. Tas nenozīmē, ka pacientu, kuram nepieciešams pārsiet roku, vajadzētu vest uz Rīgu. Arī ļoti daudz izmeklējumu varētu veikt reģionālajās slimnīcās. Jāsaprot arī, ko šajās slimnīcās nevajadzētu darīt, lai nebūtu nelietderīgi jātērē līdzekļi. Esmu pārsteigts par to veselības aprūpes politiku, kas patlaban tiek īstenota Polijā. Tur uzsākta medicīnas centru būvniecība uz katriem 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Tas man mazliet atgādina Austrumu valstis, kur vienā pilsētā ir 11 kardioķirurģijas centri. Latvijā ir četri, un ar tiem pilnīgi pietiek. Ja Latvijā attīstīsies medicīnas tūrisms, par ko patlaban ir liela interese gan no Rietumu, gan Austrumu valstīm, tad gan varbūt var sākt domāt par jaunu centru izveidi. Bet tikai tad, ja būs pietiekami liels apgrozījums. Patlaban ir jāsakārto tas, kas mums jau ir.
– Gandrīz visas reģionālās slimnīcas ir aizņēmušās naudu, tās paplašina, labiekārto, remontē telpas un cer uz labāku nākotni.
– Starp šīm slimnīcām ir jāsadala funkcijas.
Latvijas medicīnai ir nepieciešams viens miljards latu. Tagad cilvēki to naudu izķērnā – dodas daudzas reizes pie speciālistiem konsultēties, bet tā arī nekādu prātīgo konsultāciju nesaņem.
Nav arī pietiekami daudz auditu, kas izvērtētu sniegto medicīnas pakalpojumu kvalitāti. Tā izķērnātā nauda būtu jāiegulda medicīnas sistēmā. Piemēram, valstij ir jāiegulda nauda reģistru izveidē, lai precīzi noskaidrotu slimnieku skaitu pa diagnožu grupām un to, cik efektīvi katra medicīnas iestāde šīs slimības ārstē.
– Kāda ir Kardioloģijas centra sadarbība ar ģimenes ārstiem? Vai viņi laikus ierauga, ka pacients sūtāms uz augsti specializētu centru, vai sūta šurp pēdējā brīdī ielaistā stadijā?
– Es uzskatu, ka Latvijā lielākā daļa ir ļoti labi ģimenes ārsti. Ja mēs paskatītos dienvidu valstu, pat Eiropas dienvidu valstu laukus un pat, piemēram, Anglijas laukus, tur ar ģimenes ārstiem ir visādi Dieva brīnumi.
Ģimenes ārstu pietiek, viņi pat gaida rindā, lai varētu strādāt, bet to nevar teikt par speciālistiem, jo tie pamet valsti niecīgā atalgojuma dēļ. Ja ārstu atalgojums Latvijā no Eiropas attīstītajām valstīm atšķirtos divas reizes, to vēl varētu paciest, bet, ja tas atšķiras 20 reižu, tad ārstus Latvijā nenoturēs. Kvalificēts ārsts Anglijā dienā nopelna 100 mārciņas jeb 100 latu dienā. Tā vēl nav tā lielākā naudas summa. Savukārt Zviedrijā ārstiem pēc 41 gada vecuma ir tiesības saņemt astoņas nedēļas atvaļinājuma. Kamēr Latvijas veselības aprūpes budžets būs vismazākais Eiropas Savienībā, tikmēr ārsti un medicīnas māsas meklēs labākus apstākļus ārpus Latvijas.
– Daudziem labi zināmais bērnu ķirurgs Leonīds Rošāls, kurš strādā Maskavā, nesen publiski atzinis: “Ja valsts veselības aprūpei izdala nožēlojamas drupatas, tad iemesls tam ir nevis naudas trūkums, bet mentalitāte, nicinoša attieksme pret savas tautas veselību.” Viņš stāsta, ka Krievijas medicīnā pēdējos trīs gados ieguldīti 20 miljardi dolāru, ka tik milzīgu naudu Krievijas medicīna nekad dzīvē neesot saņēmusi, un izsaka nožēlu, ka Latvijā veselības aprūpei tiek atvēlēts tik niecīgs finansējums. Bet mums nav Krievijas miljardu…
– Tas, ka tur iegulda naudu, ir taisnība, bet Krievijas medicīnas sistēmā ir milzum daudz problēmu. Viena no būtiskākajām – lielā mirstība. Latvijas medicīna ir tikusi cauri tam posmam, kurā patlaban atrodas Krievijas medicīna.
– Dzirdot, ko slimnīcu vadītāji runāja Saeimā, kur bija aicināti uz tikšanos ar deputātiem, domāju, ka daudzi jums nepiekritīs. Viņi uzskata, ka situācija medicīnā ir dramatiska.
– To es dzirdu katru gadu. Runājot par medicīnu, izglītību un valsts drošību, nevajadzētu būt pārlieku emocionāliem.
– Viņi nerunāja emocionāli, bet ar konkrētiem skaitļiem.
– Nu, piemēram?
– Ziemeļkurzmes slimnīcas valdes priekšsēdētāja Egija Širova deputātiem pastāstīja, ka par ārstēšanos slimnīcā 9,50 latu līdzmaksājumu nespējot samaksāt katrs trešais slimnieks.
– Es tam īsti nepiekrītu. Tie noteikti nav dati par visu Latviju. Te mēs nonākam pie lielās politikas.
Vai būtu labāk par pieciem, desmit vai piecpadsmit latiem palielināt pensiju vai ielikt šo naudu zāļu budžetā, lai tērētu to solidāri. Nepalielinot pensijas, bet iedodot par brīvu medicīnu. Tas būtu atspaids gan budžetam, gan arī pašiem pensionāriem.
Mans skolotājs Andris Saltups man stāstīja, ka viņam tie pacienti Austrālijā esot vidēji astoņdesmit gadu veci. Arī es ar saviem kolēģiem esmu konstatējis, ka mūsu pacienti, kurus operējam, vidēji ir vecumā virs septiņdesmit gadiem.
– Valstī top sirds un asinsvadu slimību valsts programma. Ko tā dos pacientiem?
– Programma cilvēkiem dos skaidrību. Liepājā uzsākām pilotprojektu, kas vēl nav pabeigts. Tajā kopā ar speciālistiem iesaistījās arī ģimenes ārsti. Mēs pārbaudījām 500 bērnus vecumā no astoņiem līdz vienpadsmit gadiem. Paņēmām no viņiem analīzes. Ja analīžu rezultāti uzrādīja, ka nepieciešama izmeklēšana, tad viņi nonāca pie bērnu kardiologa. Izmeklējām arī Liepājas reģiona 45 gadus vecos vīriešus, lai noskaidrotu viņu veselības riskus. Piemēram, no sākumā padziļināti izmeklētajiem divpadsmit vīriešiem desmit pacientiem atradām veselības problēmas, kas jānovērš. Sirds un asinsvadu slimību valsts programma ļaus “noķert” tos, kurus vēl nav skāris infarkts vai insults, lai ar medikamentiem novērstu riska faktorus. Vienai daļai pacientu noteikti būs nepieciešama nopietnāka medicīniskā iejaukšanās. Laikus sākot ārstēt aritmiju, sirds mazspēju vai citas nopietnas veselības problēmas, tās vēlāk neattīstīsies un pagarināsies cilvēka mūža ilgums. Palielinot dzīves ilgumu par desmit gadiem, mēs dabūsim arī demogrāfisko pieaugumu.
Sirds asinsvadu programma paredz, ka ikviens ik pa pieciem gadiem varēs apmeklēt tiešās pieejamības speciālistu – kardiologu. Pēc tam, ja nepieciešams, pacientu varēs sūtīt pie neirologa, endokrinologa vai onkologa.
Ja atklāj slimību, ārsts nedrīkst pateikt – mums nav naudas un mēs nevaram jums palīdzēt.
V. Krustiņš: – Kā ir ar slimību diagnostiku – vai dažkārt tā atšķirība ir tik liela, ka, piemēram, no Salacgrīvas vai citas vietas neatliekamajai palīdzībai slimnieks jāved uz Rīgu. Bet tur atbild, ka slimnīcā nav jāgulda.
– Problēma nereti ir tehnoloģijās un interpretācijā. Ja katram, kuram radušās veselības problēmas, varētu iedot tādu mazu aparātiņu, kas nav lielāks par mobilo tālruni, lai noteiktu sešus būtiskus veselības rādītājus, un ja būtu ieguldīta nauda telemedicīnā, tad atkristu vadāšana uz Rīgu. Bet kopā ar tehnoloģijām jābūt kompetentam speciālistam, un tas atkal ir naudas jautājums. Neieguldot mēs tērējam vairāk. Agrāk sirdi klausījās ar stetoskopu. Tas ārsts, kuram labāka muzikālā dzirde, dzirdēja vienu, bet otrs, kurš varbūt bija brīnišķīgs ķirurgs, bet bez muzikālās dzirdes – pavisam ko citu. Mūsdienās ir pieejamas tādas tehnoloģijas, kas dod ļoti precīzus rezultātus. Bet aparatūra nekad nepieņems lēmumu, to darīs ārsts.
– Vai ārsti ir tādā līmenī, lai to spētu?
– Mums viņu ir par maz tādā līmenī, kāds būtu nepieciešams. Es gan runāju tikai par kardioloģiju. Es tiešām gribētu, lai Latvijā visa medicīna būtu saslēgta vienā tīklā un lai būtu absolūti vienalga, kur izdara, piemēram, slodzes testu. Vai to veic Salacgrīvā, Krāslavā, Alsungā vai citur. Jābūt vienam līmenim, kuru var noteikt jebkurā vietā. Bet tas nevarēs notikt, ja netiks ieguldīta nauda.
– Ārsti brīdina, ka ar tām aparatūrām nevajadzētu aizrauties, jo dažreiz radiācijas daudzums, kas no tām plūst, esot tik kaitīgs, it kā būtu izsmēķētas 1000 cigarešu pakas.
– Esmu ticies ar pacientiem, kuri gadā ir saņēmuši padsmit komjūtertomogrāfisko izmeklējumu. Katrs šāds izmeklējums dod konkrētu radiācijas daudzumu. Veselība necietīs, ja izmeklēsieties vienu, divas vai četras reizes, kaut gan nav saprotams, kāpēc tik daudz to vajadzētu. Izmeklējoties vairāk un vairāk, nenoliedzami, no kaitējuma veselībai nevar izbēgt. No tā var izvairīties, ja ir sakārtota loģistika, un kardioloģijā tas ir izdarīts. Ģimenes ārsts zina, kad slimnieks jāsūta pie kardiologa, savukārt neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests zina, uz kuru slimnīcu pacients jāved, ja viņam konstatētas sirds un asinsvadu problēmas. Tāpēc ārstēšanas rezultāti ir samērā labi.
– Nopērkamajām zālēm pievienota brīdinoša informācija par medikamenta iespējamām blakus parādībām. Kad to izlasa, brīžiem pārņem šausmas no sajūtas, ka ārsts laikam grib to pacientu noindēt. Kāpēc neviens nesaka – izlasiet, pirms jūs pērkat?
– Zāles izraksta ārsts, un viņam ir jāinformē pacients, ka attiecīgo zāļu anotācijā jūs izlasīsiet brīdinājumu, kādas blaknes ieteiktais medikaments var radīt, bet daļa no tām var gadīties tikai vienā no miljons gadījumiem. Tiesa, ārstiem ir par maza laika, lai šos jautājumus izskaidrotu saviem pacientiem.
Medicīna kļūst arvien tehnoloģiskāka, bet tie, kas nodarbosies ar medicīnas tehnoloģijām, nenodarbosies ar dažādu jautājumu skaidrošanu pacientiem. Tas jādara ģimenes ārstiem. Tāpēc mēs viņiem cenšamies iedot tos jautājumus un tās atbildes, ko visbiežāk grib zināt mūsu pacienti.
Dažas līdzīgas zāles, piemēram, iespaido vai neiespaido nieres. Tur tad parādās ārsta māka, kuras zāles slimniekam izrakstīt. Es biju ļoti apbēdināts, ka politiķi pieņēma lēmumu izrakstīt pacientiem lētākās valsts apmaksātās zāles. Tās lētākās zāles bieži vien ir tikai ilūzija par to, ka mēs ārstējam.
– Nevienu vakaru cilvēks vairs nevar mierīgi pavadīt, viņam televīzijā neapsolot kādus brīnumlīdzekļus, kas palīdzēs atbrīvoties no visām iespējamām kaitēm. Ja gribat dzīvot, pērciet šo medikamentu, bet, ja nepirksiet, tad esat gandrīz vai pašnāvnieks. Ārsti pret šo farmācijas firmu uzbāzību izturas ar diezgan lielu vienaldzību.
– Viens ir pārtikas piedevas, bet pavisam kas cits – zāles. Eiropas Savienība ir aizliegusi reklamēt pārtikas piedevas kā zāles. Veselības ministrijai vajadzētu dot pretsparu šīm reklāmām ar dažādiem skaidrojošiem materiāliem masu medijos.
– Vai sabiedriskajā televīzijā ir pietiekami daudz medicīnas propagandas?
– Tās ir par maz. Taču jābūt ļoti uzmanīgiem, lai rakstot un raidot par medicīnu, neparādītos nepierādītas lietas.
– Profesors Kalnbērzs savā nupat iznākušajā grāmatā cildina padomju profilakses sistēmu.
– Vienā lielā daļā Eiropas valstu tā sistēma bija tieši tāda pati kā padomju. Es uzskatu, ka tā nebija slikta. Tās īstenošana un tehniskās iespējas gan bija daudz vājākas nekā patlaban. Atbalstu to, ko patlaban profilakses uzlabošanā dara ministre Circene. Ir divas lietas, ko Circenes kundze ir absolūti precīzi definējusi. Viena ir nepietiekamais finansējums medicīnai, bet otra – sistēmas sakārtošana. Nedrīkst būt tā, ka slimība ir diagnosticēta, bet naudas trūkuma dēļ to nav iespējams ārstēt un cilvēkiem rodas bezcerība. Ir jādomā ne tik daudz par desmit vai piecpadsmit latu pensiju palielināšanu, cik šīs naudas piešķiršanu valsts kompensējamām zālēm, lai pensionāriem nebūtu jāmaksā tie 9,50 lati par ārstēšanos stacionārā.
