Andrejs Elksniņš: Kā Satversmes preambulu kaldināja 9
Kaislības un radošuma alkas, ar kurām pārņemti mūsu Satversmes preambulas autori un šīs ieceres atbalstītāji, mudina uz šo situāciju paraudzīties no tāda paša skatpunkta – caur kāda nostāsta sižetu..
Un tātad.. reiz sensenos laikos – bet, kas zina, varbūt arī ne tik senos – dzīvoja atslēdznieks, kurš ļoti vēlējās, lai visi pagasta ļaudis novērtētu viņa meistarību un godātu to vēl pēc daudziem gadiem. Lai citiem aroda piekopējiem būtu skaidrs, kurš te ir galvenais, un tie nemaisītos pa kājām. Lai beidzot būtu mutes ciet neslavas cēlājiem, kam nešķita pietiekami laba viņa kaldinātā piekaramā slēdzene, loga eņģe vai sirdsmājiņas krampītis. Lai liels un mazs, meistaru satiekot, to bijīgi sveicinātu. Atslēdznieks nolēma, ka tas viss ir ātri panākams, viņam ar drošu roku ķeroties klāt pagasta pašai galvenajai slēdzenei. Teiksmā gan nav īsti minēts, vai tā bija ierīkota baznīcas durvīs, aiz kurām glabājās draudzes grāmatas, vai arī slēdza pagasta labības magazīnu. Tomēr slēdzenes sargātais saturs bija pagasta ļaudīm vērtīgs, un viņi bija gandarīti, ka jau vairākās paaudzēs var paļauties uz tās drošumu.
“Kaut ko jaunu izdomāt un izgatavot jau var katrs, bet pilnveidot to, kas citiem šķiet tāpat pietiekami labs – lūk, tā ir īstā meistarība!” – nolēma slavu un atzinību alkstošais atslēdznieks. Viņš zināja, ka nevajag solīt pagasta ļaudīm izgatavot jaunu slēdzeni, kas būs labāka par līdzšinējo. Cilvēki joprojām atcerējās, ka tagadējo mehānismu ilgi un rūpīgi kala, vīlēja un pulēja vairāki meistari. Turklāt tūlīt pat censonim tiktu vaicāts: kāpēc gan mums lieki tērēties, ja slēdzene joprojām uzticami kalpo?
Tādēļ atslēdznieks sadomāja pārējos pārliecināt, ka viņiem noteikti ir vajadzīga pavisam jauna atslēga, ko likt vecajā slēdzenē. Spoža un modīga, ar visādiem sarežģītiem robiem un izciļņiem, rotāta ar neredzētiem rakstiem, burvju zīmēm un Svarovska kristāliem… Jā, kaut ko tādu ieraugot, visam pagastam būs mutes vaļā! Katru reizi, ar to atdarot vai aizdarot svarīgās durvis, cilvēki pieminēs viņu – virtuozu, kurš radījis tādu neredzētu brīnumu.
Salīdzinot ar šo spožo atslēgu, pati slēdzene šķitīs necils un aprūsējis dzelzs gabals. Ja tomēr kādam pagastā rastos iebildumi pret šādu piedāvājumu, godkārīgais amatnieks bija drošs, ka spēs viņiem iegalvot: slēdzenes darinātāji paši gribējuši tieši tādu atslēgu taisīt, pat sākuši jau skices zīmēt, tikai viņiem toreiz tam nav bijis laika. Caur puķēm jau var arī kādam vientiesīgākam sarunas biedram likt manīt, ka cilvēkiem gribēšana bija, bet ne mācēšana – atšķirībā no skolota šolaiku talanta.
Saldu iedomu uzjundīts, meistars ķērās pie darba, lai kaltu un vīlētu, locītu un apzeltītu, ieslīgstot savā apmātībā kā purva akacī. Atslēga ieguva arvien sarežģītākas formas, tās savukārt blīvi pārklāja dziļi iegrebti ornamenti un rūnas, bet darinātājam nebija un nebija miera – gribējās kaut ko vēl grandiozāku, vēl neredzētāku, vēl rafinētāku. Viņš plosījās pie darbagalda, pat nemaz nedomājot par to, vai atslēgas sazobe vispār kaut cik atbilst slēdzenes mehānismam, un vai, mēģinot ar to slēgt, netiks sabojāta gan slēdzene, gan arī salauzts viņa meistardarbs…
***
Šī nelielā proza bez nopietnas juridiskas leksikas un politiska žargona izskaidro būtisku dzinuli, kas valdības politiķos raisa patiesas kaislības ap Satversmes preambulu. Dīvaino vajadzību ar strīdīgiem postulātiem “pilnveidot” Latvijas pamatlikumu tikai daļēji nosaka merkantili priekšvēlēšanu apsvērumi. “Vienotība” saprot, ka Valda Dombrovska demisija – īpaši veids, kā tā notika – un viņa pošanās uz Eiropas Parlamentu vājina partijas iespējas rudenī pārliecināt vēlētājus tai atkal uzticēt Latvijas politiskā līdera lomu.
Valsts pievienošanās eirozonai, protams, ir nozīmīgs iepriekšējās valdības veikums. Tomēr notikuma burvība jau ir pilnībā izgaisusi – eiro kļuvis par Latvijas ikdienas sastāvdaļu. Pat visuzstājīgākā reklāmas kampaņa nespēs piedabūt pilsoņu vairākumu uzskatīt valūtas nomaiņu kā viņu personisko ieguvumu un raisīt pateicības jūtas pret eiro ieviesējiem.
Savukārt to, kā Latvijas mājsaimniecības līdz nākamā gada sākumam tika glābtas no elektrības cenu kāpuma, atliekot tirgus liberalizāciju un “ļaujot sabiedrībai iegūt vairāk informācijas”, diezin vai būtu vērts pieminēt priekšvēlēšanu plakātos. Ne tikai “Vienotība”, bet arī pārējās valdības partijas ir spiestas atklāt, ka tām trūkst labo darbu, ar ko sevi septembrī slavināt. Tāpēc arī preambula šķiet ideāls līdzeklis, kas ļaus novirzīt sabiedrības uzmanību no skolotāju algām vai medicīnas pakalpojumu pieejamības slimniekiem.
Tomēr tagadējos centienus sagandēt Satversmi nosaka ne tikai politiskā konjuktūra, bet arī pavisam neslēpta cilvēciska godkāre. Var sacīt, ka tieši tā dominē. Vairāki valdošie deputāti ļaujas kārdinājumam ierakstīt savu vārdu vēsturē kā šāda papildinājuma līdzautori un ieviesēji. Šī dziņa liek atstumt malā jebkādu likumdevēja profesionālo mērauklu.
Ja Satversme tiks šādā veidā “uzlabota”, tad arī man, Ivaram Zariņam un citiem opozīcijas deputātiem, nāksies uzņemties par to savu daļu atbildības. Mums vajadzēja savlaicīgi pamanīt, ka likumdevēju diskusija par Satversmes preambulu ir ļoti tālu no klasiskām debatēm, kurās tiek uzklausīti un izvērtēti pretējās puses apsvērumi. Pamatlikuma “uzlabojumu” sacerētāji un izpušķotāji jebkādu šī projekta kritisku izvērtējumu sludina par svētuma zaimošanu. Tāpēc jebkādi racionāli argumenti, jebkāda atsaukšanās uz būtiskiem valsts tiesību principiem, starptautiskiem līgumiem vai precedentiem panāca tikai to, ka mūsu valdošie oponenti iekrita cīņas azartā.
Spītība pilnībā pārņēma viņus savā varā. Mēs ar savu kritiku negribot esam panākuši, ka cilvēki tagad svēti tic – dāvinot tautai tieši šādu vai vēl šerpāku Satversmes preambulu, tie pamatīgi ieriebs “nekauņam” Elksniņam, “Saskaņas centra” Saeimas frakcijai un ikvienam, viņuprāt, nepietiekami lojālam valsts iedzīvotājam. Iespējams, ja mēs pārvērstu Saeimas debates par balagānu, negaidīti sākot slavēt šo ieceri un glaimīgi vēlot panākumus tās virzītājiem, “Vienotības” tieslietu korifeji satrūktos, kļūtu aizdomīgi un pacenstos ar skaidrāku aci aplūkot savu gara darbu. Taču, daudz ticamāk, arī tas nelīdzētu. Kārdinājums ir tik stiprs.
Tāpēc atliek cerēt, ka šī avantūra beigsies ar to, ka uz nākamo likumprojekta lasījumu savas pēdas vēsturē gribēs atstāt katrs deputāts un preambula, gluži kā jau piesauktā atslēga, tiks kalta un pārkalta, vīlēta un pārvīlēta, liekta un stiepta, līdz tā sadrups šo censoņu rokās.
Autors Andrejs Elksniņš ir “Saskaņas centra” Saeimas deputāts.
