Andrejs Ēķis: Mīna uz robežas nav mērķis. Tā ir brīdinājums: šeit vairs nav vietas naivumam! 15
Režisors Andrejs Ēķis aktīvi seko līdzi politiskajiem notikumiem Latvijā, Eiropā un pasaulē. Lūk viņa komentārs par šobrīd notiekošo.
Kāpēc Latvija izstājās no Otavas konvencijas?
2025. gadā, kad pasaule vēl dzīvo Krievijas iebrukuma Ukrainā ēnā, ir vērts atcerēties, ka šī nav pirmā reize, kad Maskava pasniedz agresiju kā “atbrīvošanu”. Šodienas karš Ukrainā ir ideoloģiski un taktiski bēdīgi pazīstams tēls no vēstures: 1939. gada Ziemas karš starp Padomju Savienību un Somiju.
Kā viss sākās: uzbrukums zem viltus karoga
1939. gada novembrī Padomju Savienība uzbruka Somijai, apgalvojot, ka Somi esot sašāvuši padomju robežapsardzes posteni pie Mainilas ciema. Vēlāk PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs atzina, ka tas bijis safabricējums. Saskaņā ar vēlākajiem atklājumiem, šāviens tika izdarīts no padomju puses, lai radītu ieganstu iebrukumam.
PSRS izvirzīja prasības Somijai “pārbīdīt robežu”, aizbildinoties ar Leningradas drošību. Kad Somija atteicās, sākās karš. Paralēli tika izveidota leļļu valdība – “Somijas Demokrātiskā Republika” ar Otto Kuusinenu priekšgalā. PSRS pasniedza iebrukumu kā “atbalstu darbaļaudīm”, nevis kara aktu. Somus sauca par “belofiniem” – t.i., baltajiem somiem, kas cīnījās pret boļševikiem pilsoņu kara laikā. Lai arī termins “fašisti” tobrīd netika izmantots, šodienas Krievijas propagandas kontekstā šie somi neapšaubāmi tiktu dēvēti par “baltajiem fašistiem”.
Propagandas konstrukcija
Padomju propaganda veidoja naratīvu, kurā PSRS “palīdz darba tautai”, bet patiesībā sāka agresīvu teritorijas ieņemšanas karu. Uzbrukums tika pasniegts nevis kā iebrukums suverēnai valstij, bet kā solidaritāte ar apspiesto tautu. Taču pasaules sabiedrība redzēja notiekošo skaidri: Lielbritānija, Francija un citas valstis nosodīja PSRS rīcību, bet praktiska palīdzība Somijai bija ierobežota.
Krievijas iebrukums Ukrainā: veca shēma jaunā laikmetā
2022. gadā Krievija uzbruka Ukrainai, izmantojot identisku retoriku:
Ukraina esot “fašistiska valsts”, kas apdraud krievvalodīgos.
Krievija tikai “aizstāv savējos krievvalodīgos” un vēlas atbrīvot Ukrainu no nacistiem.
Iebrukums nav karš, bet “speciālā militārā operācija”.
Tika izveidotas marionešu struktūras (“tautas republikas” Doņeckā un Luhanskā), lai radītu ilūziju par iekšēju konfliktu. Taču starptautiskā sabiedrība šoreiz reaģēja daudz stingrāk – tika noteiktas sankcijas, Ukrainai sniegta militārā un ekonomiskā palīdzība.
Propagandas paralēles: Ziemas karš un Ukraina
Ideoloģiskā loģika un meli
Gan 1939., gan 2022. gadā agresors izmantoja vienādu loģiku: aizstāvēt apspiestus, radīt ilūziju par iekšēju konfliktu, padarīt upuri par vainīgo. PSRS 1939. gadā nerunāja par Somijas tautas iznīcināšanu, bet par “darba tautas atbalstu”. Krievija 2022. gadā saka, ka nevis karo pret ukraiņiem, bet “pret nacistiem”, “pret Rietumu ietekmi”.
Abos gadījumos tie ir meli. Abos gadījumos tas ir agresīvs, imperiālistisks karš, kas slēpjas aiz pseidohumanisma un viltotas solidaritātes.
Jaunā aktualitāte: kāpēc Latvija izstājas no Otavas konvencijas
Ņemot vērā Krievijas agresijas vēsturi, Latvija 2025. gadā ir izstājusies no Otavas konvencijas – starptautiska līguma, kas aizliedz kājnieku mīnu izmantošanu. Šis solis nav viegls, bet tas ir loģisks un izskaidrojams ar ģeopolitisko realitāti: mēs atrodamies blakus agresoram, kura rīcības modeļi nav mainījušies gadu desmitiem – vai tā būtu Padomju Savienība, vai mūsdienu Krievija.
Kāpēc mīnas? Tās ir aizsardzības līdzeklis, kas var kavēt un aizkavēt agresora spēku pārvietošanos. Baltijas valstis – Latvija, Lietuva un Igaunija – ir izvēlējušās rīkoties, ņemot vērā reālus draudus, nevis abstraktus miera konceptus, kurus pārkāpj tikai viena puse.
Robežu mīnēšana nav agresijas izpausme. Tā ir aizsardzība pret agresiju. Tā ir skaidra atziņa, ka vairs nevar paļauties uz vienpusēju rīcību, kad otra puse izmanto mūsdienu propagandu un vecās metodes, lai uzbruktu suverēnām valstīm.
Mīna uz robežas kļūst ne tikai par fizisku barjeru, bet arī par simbolu: mēs esam mācījušies no vēstures, un šoreiz mēs nestāvēsim kaili pretī impērijas haosam. Tie, kas pāri mīnai sper soli, nes sevī to pašu loģiku, ar kuru tika iebrukts Somijā, Ukrainā un agrāk arī Baltijā.
Vai Padomju Savienība un Krievija ir viens un tas pats?
Vēsture rāda – jā. Runas mainās, bet rīcība atkārtojas. Ja impērija aizstāj proletariātu ar “krievvalodīgajiem”, bet leļļu valdības nomaina ar “tautas republiku” fasādēm, būtība paliek nemainīga: šī valsts ienāk citās zemēs nevis tāpēc, ka tai draud, bet tāpēc, ka pati jūt nepārvaramu vajadzību pakļaut.
Secinājums: vēsture atkārtojas, bet pasaule mācās
Ja 1939. gadā Somija bija viena un atstāta pretī milzīgam agresoram, tad 2022. gadā Ukraina ir saņēmusi starptautisku atbalstu. Taču mehānisms nemainās: agresors rada krāpniecisku ieganstu, uzsāk karu, bet sevi pasniedz kā cietušo un atbrīvotāju.
Šķiet, ka katru reizi, kad mēs dzirdam par “draudiem valsts drošībai”, “tautas apspiešanu”, “fašistiem pie varas” – mums ir jāuzdod viens jautājums: kurš šauj pirmais, un kurš grib sev zemi, nevis brīvību?
Latvijas izstāšanās no Otavas konvencijas ir skaudra, bet nepieciešama atbilde uz šo jautājumu. Miers tiek sargāts nevis ar ilūzijām, bet ar gatavību sevi aizstāvēt. Mīna uz robežas nav mērķis. Tā ir brīdinājums: šeit vairs nav vietas naivumam.
