Uz Jaunzēlandi aizveda mīlas stāsts. Aktieris Andrejs Alens atgriezies Latvijā un pastāsta baisāko, ko piedzīvojis 4
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No 30. augusta LTV1 atgriežas raidījums “Kultūrdeva”. Jaunajā sezonā tai pievienosies arī jauns raidījuma epizožu vadītājs – pasaules apceļotājs, radoša personība un aktieris Andrejs Alens, kurš dosies uz kultūras pasākumiem, pētīs, kā tie tapuši, un tiksies ar to radītājiem.
Andrej, tu esi aktieris, lai gan jāatzīst, par tevi daudz iepriekš neesmu dzirdējusi. Tam, šķiet, ir iemesls?
Pastudēju Kultūras akadēmijā aktieru kursā pie Elmāra Seņkova un Māras Ķimeles kopā ar Igoru Šelegovski, Aneti Krasovsku, Tomu Veličko, Paulu Iklāvu un citiem. Un tad aizbraucu.
Varētu teikt, ka 22 gadu vecumā, 4. kursā mani prom no Latvijas uz Jaunzēlandi aizveda mīlas stāsts – nolēmu apceļot pasauli kopā ar draudzeni.
Man patīk dažādi cilvēki, kultūra, vēsture – Jaunzēlandē pārorientējos darba jomā.
Vadāju tūristus dienvidu salas kalnu apvidos – par laimi, tur viss ir angliski. No turienes piedzīvojumi turpinājās – turpmākajos divos gados izceļojām ap 30 valstu – Āziju, Eiropas lielāko daļu un viss beidzās Indijā, kur Himalajos smagi saslimām. Esmu laimīgs, ka izdzīvojām un atgriezāmies mājās.
Ceļoji un reizē ar to pelnīji iztikai?
Ja esi apķērīgs, ātri mācies, palasi grāmatas un iestudē informāciju, tas ir iespējams. Tevi pārbauda, ja tu viņiem patīc, vari uzreiz sākt. Pēc Indijas atbraucu uz Latviju, bet uzreiz saņēmu piedāvājumu līdzīgi darboties Lapzemē, aiz polārā loka – vietā, kur citādi nemaz nav tik vienkārši nokļūt. Braucām ar sniega močiem, vadājām cilvēkus, nodarbojāmies arī ar glābšanu.
Šī ir iespēja satikt cilvēkus no visas pasaules, izzināt vidi, vēsturi, kultūru – vienkārši lieliski. Vasarā pastrādāju Amsterdamā, bet līdz ar koronavīrusu tūrisms pasaulē apsīka, un te nu es biju – atpakaļ mājās, Latvijā.
Nebijis vīrusa, tevis Latvijā nebūtu?
Visdrīzāk. Pēc pāris mēnešiem šeit ir nostabilizējusies ģimenes dzīve un viens pēc otra saradušies dažādi piedāvājumi – filmēties seriālos, piedalīties pāris projektos.
Dzīvojot prom, biju pat piemirsis, kā man tā visa bija pietrūcis – draugu, šejienes vides, māju sajūtas.
Un vietējā kultūras puse, kas man ir tik tuva. Lai cik tas neskanētu aplami, savā ziņā esmu pateicīgs vīrusam par to, kur esmu šobrīd – kaut arī tas izpostīja manus plānus, finanses.
Pastāstīsi savu labāko un arī trakāko piedzīvojumu ceļojumos?
To bijis tik daudz. Viens no skaistākajiem mirkļiem bija Jaunzēlandē, kad pēc sērfošanas Kanibālu pludmalē uzdūrāmies aizmigušu jūras lauvu baram, kas tur ir lielākie pasaulē. Situācija bija bīstama, bet reizē ļoti skaista. Nenoturējos, vienu arī pabužināju, par ko saņēmu pretī bargu rūcienu.
Piemēram, Indonēzijā tiku aplaupīts – no rokām izrāva somu garāmbraucošs motociklists, kuru nespēju notvert tajā vājprātīgajā satiksmē, kaut dzinos pakaļ.
Trakākais laikam bija ceļojuma noslēgums Rišikešā, Indijā, kur gribējām apgūt jogu, bet iznākumā piedzīvojām smagu vīrusa saslimšanu.
Pirmā saslima draudzene – tās četras stundas, kad, viņai esot bezsamaņā, nekurienes vidū gaidīju auto, kas aizvestu uz slimnīcu, jo ātrās palīdzības tur nav, un nesu viņu lejā no kalna, bija garākās manā mūžā.
Tā ir briesmīga sajūta, kad mīļš cilvēks mirst tev uz rokām, bet tu nespēj palīdzēt.
Nespēju noticēt, ka mans ceļojums beigsies tā! Kad beidzot, gaiņājot cūkas un govis no ieejas, nokļuvām slimnīcā, tas bija pēdējais brīdis. Kad draudzene atguvās, tas pats piemeklēja arī mani – pirmoreiz piedzīvoju krampjus un pilnīgu atūdeņošanos. Pēc tam izskatījos pēc pilnīgi cita cilvēka – novājējis, noskūtiem matiem.
Atgriežoties Latvijā, vecāki gandrīz nepazina. Bet tādas lietas ātri aizmirstas.
Ko esi paņēmis līdzi no ceļojumiem, ja nerunā par krāšņiem attēliem “Instagram” un apziņu par dzīvības vērtību?
Trīs gadus esmu bijis kustībā dažādās zemēs, ar dažādiem cilvēkiem un darbiem. Ieguvu ļoti daudz. Piemēram, Jaunzēlandē, kur apdzīvotība ir vēl retāka nekā Latvijā, esmu kļuvis par īstu brīvdabas cilvēku. Tur cilvēki ir ļoti aktīvi – kāpj kalnos, dodas pārgājienos, sērfo. Ja iepriekš biju vairāk rīdzinieks, tad pēc šī esmu atklājis takas, ceļošanas iespējas arī šeit, Latvijā.
Tas ir visos veidos veselīgi – gan ķermenim, gan psihei.
Savukārt Amsterdamā man tuva bija brīvības sajūta – savās izpausmēs brīvs tur var justies ikviens, arī pilnīgs savādnieks vai minoritāte, un neviens tevi nebaksta, nepārmet un netiesā.
Amsterdama mani tiešām pārmācīja ar tās labvēlīgo attieksmi pret otru, kaut sākumā neticēju cilvēku smaidiem, labestībai. Acīmredzot esmu tāds cilvēks, kuram “nesēžas” uz vietas ilgi. Tomēr interesantākais ir tas, ka saprotu, ka arī rutīna, kas ir šeit, ir tikpat vajadzīga attīstībai kā nenoteiktība, kādā biju iesviests visu laiku. Bez rutīnas nav iespējams veltīt laiku ģimenei, kādai vienai lietai.
Aktierstudijas un aktiera ceļu turpināsi?
Godīgi sakot, studiju laiks man ir beidzies. Nokārtoju visus eksāmenus tāpat kā pārējie kursabiedri, un tad – aizbraucu. Man šķiet, studijās ieguvu tik daudz. Mums bija superīgi pedagogi. Elmāram Seņkovam bijām pirmais studentu kurss, un bija sajūta, ka viņš mums atdeva visu, kas līdz tam bija viņā akumulējies.
No A līdz Z izdzīvoju un pieredzēju darbu kopā ar Mihailu Gruzdovu un Māru Ķimeli, tas bija ļoti vērtīgs laiks. Nekas nav beidzies – laikam esmu uzkrājis labu karmu – šobrīd saņemu filmēšanas un dažādu projektu piedāvājumus vienu pēc otra.
Izskatās, ka Latvija ir atdzīvojusies, notiek dažādi vizuālās kultūras projekti.
Pirms ceļošanas filmējos vairākās studentu filmās – diplomdarba īsfilmā “Plenči” – tā ir forša, smieklīga un īsa. Kopā ar manu kursabiedru Paulu Iklāvu spēlējām galvenās lomas – brāļus, kaut ko līdzīgu lokālajiem blēņdariem Maksam un Moricam. Pirms ceļošanas, vēl 19 gadu vecumā, nospēlēju lomiņas dažos seriālos (“Eņģeļu iela”, “Māja pie ezera”).
Pirms iestāties aktieros, paralēli sportam kopš mazotnes darbojos Iļģuciema teātrī “Rampa” pie lieliskās Ināras Čakstes, kura jau tad piedāvāja mazas lomiņas. Pafilmējos arī krievu mistikas seriālā “Kvest” – spēlēju Svjatoslavu Rērihu – gleznotāja Nikolaja Rēriha dēlu, bet pašu Rērihu spēlēja Ģirts Ķesteris.
Daudzi jaunieši, tostarp jaunie aktieri, krievu valodu neprot.
Mans tētis ir krievs, pats esmu izaudzis Iļģuciemā – tiesa, gāju latviešu skolā, ģimenē runājām latviski, bet krieviski lasīt un runāt varu brīvi.
Līdz ar to man kā aktierim krievu kino pasaule ir atvērta. Bet pats stilīgākais ir tas, ka varu lasīt krievu literatūru un dabūt to garšu, ko tulkojumā nav iespējams.
Sevi redzi uz teātra skatuves? Vai stājoties aktieros, nesapņoji nokļūt teātrī?
Pusaudža gados mani vairāk interesēja sports – darbojos junioros akadēmiskajā airēšanā – tā laikam ir smagākā un fiziskākā no airēšanas sporta veidiem. Tomēr profesionāls sports mani līdz galam neaizrāva, lai gan joprojām mēdzu patrenēties boksā, skrienu. Pamācījos arī loģistiku Rīgas Valsts tehnikumā, kas atrodas iepretim Nacionālajam teātrim.
Divus mēnešus pat nostrādāju teātrī par biļešu pārbaudītāju. Arvien mēģināju ielīst aiz durvīm un noskatīties kādu izrādi. Atmiņā no tā laika visspilgtāk palicis Kirila Serebreņņikova “Voiceks” – toreiz biju īstā šokā, ka tāds var būt teātris!
Iestāšanās aktieros gan notika pilnīgi brīvi un nepiespiesti. It nemaz nebiju sasprindzis un pat nezināju, vai šī tiešām ir tā lieta, ko vēlos vairāk par visu
. Iestājeksāmeniem biju sagatavojis tikai Imanta Ziedoņa dzejoli “Ezers”, nezināju ne prasīto fabulu, ne prozu. Par laimi, komisija mani apturēja pie dzejoļa trešās rindiņas. Nodomāju – skaidrs, paldies, ar to tas arī beidzies. Un tad pēkšņi saņēmu aicinājumu uz nākamo kārtu, un tad – vēl nākamo.
Man ļoti patīk teātris, skatuve, man ļoti interesē, kas tajā notiek, bet man ļoti patīk arī būt kino kameras priekšā, kur ir pavisam citas sajūtas. Kino ir cita vide, process, turklāt tu esi neatkarīgs, ir iespēja būt kustībā. Nav teātra intrigu, četru sienu un “vārīšanās vienā sulā”. Esmu ļoti apmierināts ar to, kādā virzienā mana dzīve aizgājusi šobrīd.
“Kultūrdeva” liks atgriezties teātrī no citas puses, arī satikt kolēģus. Kāds būs tavs darba lauciņš?
Jā! Man ir prieks, ka varēšu būt teātrī arī šādā veidā. Bet raidījums, protams, ir sava veida lēciens nezināmos ūdeņos.
Man ir skaidrs, kā darbojas kino, seriālu filmēšanas lieta. Saprotu, ka producenti grib mazliet atsvaidzināt raidījumu, tas būs savādāks, mazliet aktīvāks. Man būs pašam savs sižets, došos uz kultūras pasākumiem. Mans uzdevums ir nākt ar savu skatījumu – gribu, lai tas, ko daru, ir manā stilā.
Negrasos vienkārši salasīties, tēlot gudrīti, nē – vēlos būt es pats, citādi taču manā vietā varētu būt kāds cits. Un par uztraukumu nav runas – ja ir kaut kas, ko ļoti gribu, uztraukuma vietā ir sajūsma.
Pieturzīmes
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Humors. Enerģija. Izturība.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez draugiem un tuvajiem. Bez kārtīgas pastaigas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Ir bijuši dažādi projekti, bet viss vēl priekšā.
Labākā izklaide?
Daba, ceļojumi, kalni. Būt namatēvam pašam savā mājas ballītē.
