“Mums pie okeāna svešo nebija.” Andras Manfeldes stāsti 0
ANDRA MANFELDE (1973) dzimusi Kuldīgā. Mācījusies Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, darbus publicē kopš 2002. gada. Ar grāmatām debitē 2005. gadā, kad iznāk dzejoļu krājums “Tranšejas dievi rok” un autobiogrāfisks romāns “Adata”. Savulaik izcīnījusi grūtu cīņu ar narkotiku atkarību. Savu un citu cilvēku pieredzi bieži izmanto literāro darbu uzbūvē, pašlaik vairāk pievērsusies prozai – viens no spožākajiem pēdējā laika darbiem ir vēsturiskās sērijas “Mēs. Latvija. XX gadsimts” romāns “Virsnieku sievas” (2017). Saņēmusi vairākas prestižas literārās balvas: Ojāra Vācieša prēmiju, Annas Dagdas balvu, Egona Līva piemiņas balvu “Krasta ļaudis” u. c., kā arī Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu bērniem “Kurš no mums lidos?” (2017), kur pati veidojusi arī ilustrācijas.
Atceroties Latvijas vēstures sāpīgās lappuses jūnijā, “Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Andras Manfeldes grāmatā “Mājās pārnāca basa”, kas drīzumā nāks klajā izdevniecības “Latvijas Mediji” paspārnē un priecēs ar savu līdzjūtību un lakonismu. Tā ir grāmata par padomju deportācijās cietušajiem, viņu materiālo un garīgo pastāvēšanu nometnēs Sibīrijā, arī par īsteni gaišo izdzīvošanu. Rakstniece grāmatas ievadā raksta, ka svarīgākais teksta avots ir bijušas sarunas ar viņas lasītājiem, kas vēstīja izsūtīto stāstus. Savulaik grāmatā “Zemnīcas bērni” viņa ir rakstījusi par savas ģimenes izsūtīto likteņiem, bet nu ir pienācis laiks arī citiem: “Šī grāmata lai ir zema noliekšanās to priekšā, kuri pamanījuši, ka kailo līķu krāvumā viens vēl dvašo, nesuši pagalei līdzīgo ķermeni uz baraku, gūlušies klāt, kamēr cilvēkā atgriezies siltums. Tad katrs no sava balandas viruma ziedojis pa karotei, kamēr mirstošais atvēris acis. (..) Nolēmu rakstīt stāstu krājumu, kurā es nevis fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski brīvi vēstītu man uzticēto pieredzi.”
Fragments no Andras Manfeldes stāstu krājuma “Mājās pārnāca basa” (izdevniecība “Latvijas Mediji”)
Okeāns Ilze
Es satiku Ilzi vienā no aukstākajām Latvijas ziemām. Tāda sen nebija piedzīvota. Kā manā bērnībā, kad zeme novembrī, kā apvilkās baltas kupenas, tā ap marta vidu tik sāka vaļā laisties.
Kupenas tajā mūsu satikšanās ziemā sniedzās līdz cirkšņiem. Ielas bija tik šauras, ka gājējs un braucējs nevarēja izmīties. Tad dabū kāpt kupenu vaļņos un gadās, ka iestieg līdz pašām padusēm. Namu un šķūņu spāres lūza krakšķēdamas. Dažam labam, sniegu šķūrējot, sirds stājās kā pulkstenītis pārgieztu pendeli. Mežā simtgadīgo egļu zarus lejup lieca biezi, balti sniega pufi. Vējš svelpa klajumos, kad iznāca tādam pāri iet, vēja sakustināts divdesmit grādu aukstums cirta svelošas pļaukas, nē, līdz asinīm vēl ne, tik asarām. Berzē degunu, vaigus un gudro, vai asinis vēl riņķo, vai miesa nav melni stīva.
Bet bija tajā savs skaistums. Spīgoja dimanta vizuļiem. Klajumi, balti, gludi, kā tikko radīti, vēl neviens, ne zvērs, ne cilvēks, pāri nav skrējis. Egļu ēnas uz sniega liegas un lillīgas. Vējš, tik auksts, tik briesmīgs, bet tomēr par mūžīgo vēsta. Tas vējš no okeāna? Droši, ka no Ziemeļu Ledus. Tad es satiku Ilzi.
*
Ilzei ir zaļas un skaidras acis, dziļas kā okeāna ūdens. Viņas vecāki satikušies tur, kur Jeņiseja ietek Ziemeļu Ledus okeānā. Ilze dzimusi tundrā, kur cilvēki dzīvo jurtām līdzīgās būdās. Būdu uzkalniņi kā tādi kurmju rakumi. No baltā līdzenuma uz melno Visumu stīdz tieviņas, smalciņas dūmu un cerību strūkliņas.
*
“Tas man no tā, ka es uzkritu uz polārpūces. Paklupu sniegā. Pūce bija nomirusi un sasalusi, asa kā zāģis.”
Ilze man rāda roku. Netālu no pulsa balta, liela, leduspuķei līdzīga rēta.
“Tad nu man mamma un oma sašuva roku kā nu prazdamas. Iesēdināja spilvenos un uz to stingrāko norīkoja, ka nedrīkstu kustēties, kā roku pakustinu, tā asiņo. Tā mani salāpīja. Var teikt, ka ar lāpāmadatām.”
Sēž Ilzīte rakstītos spilvenos, īsta princese, skaista kā lellīte. Redzot fotogrāfijā meiteni tā sēžam, neviens nepateiks, ka tie spilveni no lupatām stiķēti un pīti. No zvejas tīkliem tamborētas mežģīnes. Lūk, tā ir lielo vārdu josta! Domu un ilgu ceļš uz Latvijas mājām, kas polārajās naktīs krustdūrienos krustu šķērsu izstaigāts. Sēž skaistā Ilze rakstītajos spilvenos, un neviens vairs neuzminēs, ka fonā Ilzei prasts būdas deķis. Aiz tā deķa kareivis, šauteni padusē pasitis, klaiņā pa sniegiem.
“Kāds tur sargs! Viņš jau kā tāds suvenīrs. Kur tad tundrā mums aizbēgt? Upe bija vislabākā robeža. Okeāns kā bezgalīgs žogs. No polārās ziemas kāds maz pārnācis mājā? Mēs taču tur
bijām aizvesti nomirt.”
*
Kā var satikties tur, kur nekā nav? Ne māju, ne ēdiena, ne mūzikas, vien klajums un klusums. Kur sīkas, zilas puķītes zied dažas nedēļas un tad noplok kā neizsapņots vasaras brīnums. Kā var iemīlēt, ieņemt, iznēsāt? Zivis un zivis, retumis maurlokam līdzīgs zaļums, īsiņš kā Jāņu nakts. Kā var piedzemdēt? Vai kausētā sniegā dzimušo mazgāt? Lupatu mežģīnēs tīt? Kā pasargāt? Kā lai te krūtīs sariešas piens? No sāļiem ūdeņiem? Mākoņu badainām driskām? Nē, nav iespējams. Zobojas vējš. Izsmej? Bet tu pašu tuvāko, dārgāko piespied pie krūtīm, apkamp un lūkojies augšup, tālu, vēl tālāk. Visapkārt vien ūdens un ozonam līdzīgs gaiss.
*
“Uz kalnu!” sauc tundras bērni un skrien uz lielo kāpu. Tur, ja labi pacenšas, var nošļūkt uz vēdera lejā. Savi trīs metri galā būs. Suņi rozā mēlēm laiza sejas, elso garaiņu mākoņus un astes liec gredzenā. Okeāna lielums, zemes līdzenums un aukstuma bezgalība. Viss tik liels. Melni, sīki cilvēku zirnīši izkaisīti baltajā klajumā. Visiem jāturas kopā – tas ir okeāna ļaužu likums. Ja kāds nokritis, tad palīdzi, jo rīt kritīsi tu. Pat ja kritušais būtu tas karavīrs suvenīrs.
*
“Ilzīt, kādā krāsā debesis?” – “Zilas.” – “Kādā krāsā ūdens?” – “Zaļš.” – “Sniegs?” – “Balts.” – “Suņi?” – “Balti.” – “Mākoņi?” – “…Melni.” – “Vai tad melni? Kā šautenes?” – “Nu nē, pelēki.” – “Zāle?” – “Zaļa.” – “Puķes?” – “Zilas.” – “Dzimtenē puķes ir dzeltenas.” – “Dzeltenas?” – “Un saule arī ir dzeltena.” – “Kā izskatās dzeltens?” – “Kā daudzas, daudzas polārās saules.”
Ilze piever acis un redz, kā saules josta gluži kā ziemeļblāzma mirgo Latvijas debesīs. Dzimtenē zeme dzeltena… zeltaina. Dzimtenē pakalni viens aiz otra, viens aiz otra kā viļņi. Suņi skrien dzelteni, dzeltenas astes līkumā griež. Dzeltenā ūdenī zeltainas zivtiņas spēlējas. Ilze matos pīs tikai dzeltenas lentes un ēdīs tikai dzeltenos ābolus. Dzidri, dzidri tie dzidrie dzeltenie, apaļi, apaļi, garšo tā, kā viņa nemaz nevar iedomāties.
*
“Kad atgriezos, man viss bija jāmācās no jauna. Es taču nezināju ne to, kas ir gurķis, ne – kas ābols. Nezināju, kas ir suņa būda un ka cilvēki dzīvo mājās. Es visus satiktos sveicināju, bet vissāpīgākais bija tas, ka drīz vien sapratu – cilvēki viens otram te sveši. Mums pie okeāna svešo nebija. Otrs biji tu pats, tikpat svarīgs. Palīdzot otram, tu palīdzēji pats sev, jo, ja otrs pakrīt sniegā, tu ej un palīdzi, jo rīt vari pakrist tu.”
*
Pieliekot pie auss gliemežvāku, var dzirdēt, kā šalko jūra. Paskatoties Ilzes acīs, var redzēt, kā viļņojas okeāns. Tik zaļš, liels, neiedomājams, neizsapņojams, kā Ilzei savulaik zeltaini dzidrais ābols.
