– Ejam! Iepazīsimies! – Dodo mani pārsteidza ar savu pēkšņo bezbailību. Labu brīdi es kavējos, skatīdamās nevis uz māju, bet uz kurpju purngalu, kurš spārdīja pērnās zāles kumšķi.

Dodo jau bija piegājusi pavisam tuvu Bēdu Būdai, Ķī mezdams lokus aizskrējis līdzi, arī es negribīgi tuvojos. Ja nu… Ja nu… Es nezināju, kas.

Tuvumā Bēdu Būda izskatījās kā parasti. Dodo caur manu brīnumlausku skatījās cieši durvīs un klusēja.

– Dod! – es gribēju vēlreiz paskatīties caur savu sarkano, bet, tikko paņēmu stikliņu, lielās Bēdu Būdas durvis nejauki čīkstēdamas atvērās.

– Oho! – sauca Ķī un jau gribēja mesties iekšā, bet es saķēru viņu aiz krekla.

– Labāk neejam, – centos teikt skaļi un droši. – Ja nu mūs sagaida kaut kas briesmīgs.

– Vienkārši pajautāsim, vai viņa nav redzējusi, kur palika Katedrāle! – teica Dodo un gāja mājā iekšā. Atskatījusies uz mani, piebilda. – Nebaidies, man šķiet, es viņu pazīstu.

Cītīgi centos izlikties droša un sekoju abiem, jo gan Dodo, gan Ķī bija pazuduši mājas tumšajā dziļumā.

Tikko pārkāpu slieksnim, kļuva auksti. It kā es ietu pa pagrabu, un zem maniem soļiem krakšķētu mitrenes, ar savu mirstamo sulu nosmērēdamas man kurpes. Fui, fui, fui… Es drebinājos un meklēju, kur palikuši Dodo un Ķī. Kāpnes izskatījās satrunējušas. Ai, ak vai, vaī… Tās vaidēja kā slimas vecenītes un liecās zem mana svara, kamēr es kāpu. Durvju ailēs kā aizkaru driskas karājās biezi zirnekļu tīkli. Lai tiktu tālāk, tos vajadzēja pašķirt. Daļa pinekļu ieķērās matos, es tīrīju nost, bet tie lipa pie pirkstiem kā košļenes, un man kļuva neizturami skumji.

Reklāma

– Apčī!

Varu derēt, ka tas bija Ķī. Patiešām, ieejot istabā, es ieraudzīju brāli un nopriecājos. Viņš gan izskatījās pavisam jocīgi. It kā būtu ievēlies pelēkos miltos.

– A-a-apčī!

–Kur Dodo?

Brālis pamāja. Dīvaini, ka iepriekš Dodo es nebiju pamanījusi. Istabas dziļumā sēdēja tā pati dīvainā, skaistā sieviete, kas pirmīt mūs bija aicinājusi mājā, un pina Dodo bizēs pelēkus pavedienus. Skaistās sievietes mati arī bija sudrabaini pelēki. Tie bija tik gari, ka sniedzās līdz grīdai. Uz grīdas mētājās putekļainas mežģīnes, kuru diegi bija ieķērušies sievietes pirkstos un kleitā. Arī kleita bija drūmi pelēka ar metālisku spīdumu. Visapkārt sievietei mētājās pavedienu mudžekļi. Vietām tie turējās gaisā kā drātis, bet citur locījās kā tievi strautiņi vai ļoti smalkas čūskas. Dīvaini, bet Dodo no svešās dāmas nebaidījās un klusām kaut ko viņai sacīja. Sieviete tikpat klusi atbildēja. Es neko nevarēju saklausīt un saņēmos pieiet tuvāk.

– Es taču atnācu vakar… – sievietes balss skanēja tā, it kā viņa dziedātu žēlabainu dziesmu.

– Nemaz nemanīju… – Dodo iebilda.

– Tu būsi pieradusi. Cilvēki, kad pierod, kļūst nevērīgi, – viņa teica un noglāstīja Dodo galvu.

Tur, kur skaistā sieviete ar bālo seju un gaiši pelēkajām acīm bija pieskārusies, palika sudrabainas, saplēstas mežģīnes. Pavedieni lēnām kustējās kā taustīdamies. Laikam jau Dodo neko nejuta, jo nenovērsdamās skatījās sievietes acīs. Svešā skaistule skatījās pretī un smaidīja. No Dodo acu kaktiņa lēnām ritēja liela lāse.

– Mani sauc Skumju Princese – viņa teica un noglāstīja

Dodo galvu vēlreiz. – Mēs ar tavu māti esam senas

draudzenes…