Andra Manfelde: “Dievs ar mani izspēlējis joku.” 1
Andra Manfelde dzimusi un augusi Kuldīgā. Agrā jaunībā kļuvusi atkarīga no narkotikām, viņa vairākus gadus pavada rehabilitācijas komūnā “Krusta skola” Krimuldā un par savu dramatisko pieredzi saraksta romānu “Adata” (2005, atkārtots izdevums 2012), kas vēlāk pārtop muzikālā izrādē. Dziesma no izrādes “Ja tu man esi” ieguvusi Autortiesību bezgalības balvu. Otru Autortiesību bezgalības balvu rakstniece saņēmusi 2010. gadā par grāmatu “Zemnīcas bērni”.
Tomēr sākusi Andra Manfelde ar dzeju: 2002. gadā publicēti viņas pirmie dzejoļi periodikā, par dzejoļu kopu žurnālā “Luna” viņa saņēmusi “Literatūras gada balvas 2003” speciālbalvu 2004. gadā saņemta Dānijas Kultūras institūta Hansa Kristiana Andersena prēmija par “Lietus sievas pasaku”.
2005. gadā Andrai Manfeldei iznāca debijas dzejoļu krājums “Tranšejas dievi rok”, kuru augstu novērtēja kritiķi un kas saņēma Ojāra Vācieša prēmiju. 2008. gadā iznāk otrais dzejoļu krājums “Betona svētnīcas”, par kura manuskriptu dzejniece saņēmusi Annas Dagdas balvu, krājums arī nominēts Dzejas dienu balvai.
2011. gadā rakstniece pārceļas uz dzīvi Liepājā, Karostā, kas kalpojusi par iedvesmu šogad sērijā “Mēs. XX gadsimts” iznākušajam romānam “Virsnieku sievas”. Taču pirms tam vēl iznākušas grāmatas “Sirds pasaka” (2009), “Zemnīcas bērni” (2010), “Ceļojums uz mēnesi: Visbija – Ventspils – Visbija”, dzejoļu krājums “Ziemeļu tirgus” un romāns “Dzimtenīte” (2012), kura manuskripts apbalvots R. Gerkena un Rakstnieku savienības romānu konkursā, tāpat grāmata tiek nominēta Literatūras gada balvai. Bet laikā, kamēr Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, izskanēja Zigmara Liepiņa un Andras Manfeldes kopdarbs “Transcendentālā oratorija”.
Šobrīd rakstniece atgriezusies Liepājā, sagatavošanā ir divas jaunas grāmatas – stāstu krājums “Mājās pārnācu basa”, kā arī bērniem domāts stāsts ar brīnumainiem notikumiem “Kurš no mums lidos”.
– Kur šobrīd esat apmetusies uz dzīvi, un kas ir pats galvenais mājas sajūtai?
– Dievs ar mani izspēlējis joku. Esmu atpakaļ Karostā. Nu jau dažas dienas dzīvoju “sev kaimiņos” – pretējā dzīvoklī, kurā pavadīju pāris gadu, izauklējot sirdī un prātā “Virsnieku sievas”. Kamēr veicu četru dienu ekspresremontu, man bija sajūta, ka remontēju Valērijas, galvenās romāna varones, dzīvokli. Kāpēc šāds pavērsiens? Man nebija ne prātā, ka es varētu atgriezties. Tomēr, meklējot dzīvesvietu, nevarēju atrast kombināciju – plašums (arī kvadrātmetros) + civilizācija (bērniem) + daba un baznīca.
– Ja būtu jāsaliek hierarhijā pāris lietu vai parādību, kuras dod jēgu dzīvei, tad tās arī būtu minētās?
– Jā: Dievs, ģimene, daba, darbs. Tāds mazliet pamainīts Brigaderes četrinieks. Un vēl cilvēki – draugi, domubiedri, vienkārši iepazītie un satiktie. Es uzlūkoju cilvēkus kā tāds renesanses domātājs. Man šķiet, mēs visi esam mazas, staigājošas galaktikas. Ļoti dažādi, bet diemžēl bieži – aplaupīti. Ar aplaupīšanu es domāju nespēju būt pašam sev. Iespējams, ka mani šī brīnīšanās un sāpe par “Dieva līdzības nēsātājiem” ir aizvedusi no bomžu apdziedāšanas pirmajā dzejoļu krājumā līdz “Virsnieku sievām”.
– Esat ļoti tieši iekšā savās grāmatās, gan prozā, gan dzejā. Kā salāgojat dzīvi tekstos ar dzīvi realitātē, no kuras divu mazu meitu mammai nekādi nav iespējams izvairīties?
– Par rakstīšanu ir tā, ka ikdienā nerakstu. Ikdienā es dzīvoju un krāju. Agrāk, pirms daudziem, daudziem gadiem, kad Dimiteru ģimenei sūtīju savas garās vēstules un pirmās dzejas, Kaspars man atrakstīja, lai krampjaini neturoties pie katras rindas, jo “kas būs vērtīgs – nepazudīs”. Tā es arī esmu dzīvojusi. Nebaidoties zaudēt un mainīties. Jo “manuskripti nedeg”. Ar blociņiem vai klaviatūru pie sāniem nestaigāju. Dzīve jau ir tāds okeāns, kurā peldot var iznest tik, cik saujā sasmelts. Paliek rokās vien brīnumputna spalva.
Man vide ir ļoti būtiska. Nevarētu dzīvot blokmājā ar zemiem griestiem un blāvām spuldzītēm. Pirmajā vakarā, kad nonācām mājās, vakara saule izgaismoja manu krāsaino plastmasas lustru, kas uzmirdzēja kā kristāls. Ejot uz veikalu, pāri katedrālei aizlidoja četri zeltaini gulbji. Es saucu – “gulbji!” Mazā meita to ielāgoja un pēc brīža paziņoja – “vēl viens gulbis”, ar to domādama kaiju. Man šķiet, ka dzīve ir ļoti skaista, traģiska, neaptverami dziļa, bet mazliet smieklīga arī.
Prozas ABC
Literatūrzinātniece Linda Kusiņa: “Andras Manfeldes bērnu grāmatās dzīves sarežģītība un faktiski traģika iegūst fantāzijas – ne lakojumu, bet drīzāk trauslu kārtiņu dzirkstošu burvju putekļu, atgādinot, ka bērni dzīvi redz citādi, un pat tur, kur pieaugušajiem būtu vien nesapratne, garlaikotība, aizdomas vai, iespējams, traģēdija, bērnu acīm paveras noslēpumiem pilna ainava.”
Publicējam fragmentu no Andras Manfeldes stāsta bērniem “Kurš no mums lidos”.
