Andis Kudors: Sandrai Veinbergai ir jāuzņemas atbildība par naida kurināšanu pret kristiešiem 510
Autors: Andis Kudors, Konservatīvisma studiju centra direktors
Raksts ir tapis kā reakcija uz Sandras Veinbergas publikāciju portālā TVNET 26. aprīlī: “Par slepkavības mēģinājumu Tukumā atbildība jāuzņemas Latvijas politiķiem un baznīcai”.
27. aprīlī piedalījos TVNET rīkotā diskusijā par sabiedrības reakciju uz Tukuma traģēdiju. Viens no runātājiem teica, ka pēdējos piecos vai sešos mēnešos Latvijā esot strauji pieaugusi homofobija (lai ko tā arī nozīmētu).
Atbilstoši kreisi liberālo un radikāli liberālo aktīvistu paustajam, par homoseksuālām attiecībām kritiski vairs nedrīkst izteikties, tā esot homofobija.
Īsti gan jēdziens “liberāļi” te neiederas, jo gaisā vēsmo jauna autoritārisma dvesma, kas apdraud runas brīvību. Fobija ir bailes. Diskusijā teicu, ka man nav ne baiļu, ne naida pret homoseksuāliem cilvēkiem.
Vēl pieminēju, ka pašlaik Latvijā daudzi bez atbilstošas izglītības tomēr pašiedvesmas ceļā ir kļuvuši par psihoterapeitiem un psihiatriem, jo spēj ātri noteikt diagnozi – fobija.
Kā kristietis ticu, ka pret cilvēkiem, kuri grēko, ir jāizturas ar mīlestību, jo arī man pašam ir daudz piedots.
Tomēr mīlestība nepriecājas par netaisnību, jo “Katrs, kas dara grēku, dara arī netaisnību; grēks ir netaisnība.” (1. Jāņa v. 3:4) Vai savu kristīgo pārliecību drīkstu paust tikai baznīcas ēkā?
Pie kristiešu tiesībām paust savu viedokli vēl atgriezīšos raksta noslēgumā. Visi nav ticīgi, var brīvi izvēlēties, vai sekot tam, kas rakstīts Bībelē, vai nesekot. Bet nevar ignorēt lielas Latvijas sabiedrības daļas viedokli par vērtībām un politiku.
Vilcienam pa priekšu
Sandra Veinberga raksta virsrakstā ietvēra apgalvojumu – “slepkavības mēģinājums”. Vai tiesību sargājošas iestādes jau to bija konstatējušas? Vai izmeklēšana jau bija galā?
Ceru uz godīgu un precīzu izmeklēšanu, kas noskaidros, kas īsti notika Tukumā. Nosodu vardarbību, lai kāda ir tās motivācija. Neesmu jurists un neņemšos spriest, kurš naids ir tas, kas pastiprina, un kāds ir tas, kas mazina vainu…
Atgādināšu, ka konservatīvisma politiskā ideoloģija atbalsta tiesiskumu un stingrus sodus.
S. Veinberga aicina: “Šo datumu atcerēsimies – tas nozīmē, ka ar 23. aprīlī Latvijā sākas reāli slepkavošanas mēģinājumi homofobisko ideju vārdā.”
Jau daudzskaitlī – “slepkavošanas mēģinājumi”… Tautas valodā to sauc par “viļņa dzīšanu”. Vai šādā saspringtā situācijā ir prātīgi satraukt cilvēkus vēl vairāk?
Žurnāliste raksta: “Tas ir likumsakarīgs process valstīs, kur pie varas ilgstoši ir konservatīvie politiskie grupējumi, kas tandēmā ar baznīcu un postsovjetisko oligarhu finansētajiem politiskiem spēkiem cenšas pārvērst valsti par tumsonīgu dogmu diktatūras zonu.”
Tandēms ar baznīcu ved uz tumsonību un diktatūru? TV kanāliem mēdz būt sižeti ar vārdiem “bez komentāriem”. Ja es šo komentētu, tad pazemotu sevi.
Vēl no apskatāmā raksta: “Piektdienas slepkavības mēģinājums Tukumā ir šo politisko spiediena grupu rezultāts.”
Veinberga turpina: “Vēl tikai „trūkst“ no gejiem un lesbietēm brīvo zonu (tādu kā Polija), telefona numuru, uz kuriem var zvanīt, lai citādi domājošos aizturētu un apcietinātu (kā Ķīnā 173 77) un pāris nāves nometņu (kā Salaspils), kurā citādos cilvēkus likvidēt. Tik atbaidošs izskatās Latvijas ceļš – konservatīvo, baznīcas un oligarhu ideoloģiskā spiediena rezultātā.”
Nāves nometnes? – Nopietni? Manuprāt, šī ir apmelošana un naida kurināšana.
Konservatīvu pārliecību drīkst neganti apkarot, atšķirīgu – ne
Sandras Veinbergas rakstā ir definēta sabiedrības grupa – kristieši (baznīca nav abstrakta vienība) un konservatīvi domājošie politiķi. Minētā kopa tiek demonizēta, jo tā vedot uz tumsu un diktatūru… Ķīna?
Atgādināšu, ka Ķīnā tieši kristieši tiek vajāti. Konservatīvie jau sāk justies, ka ir kā citādi domājošie (disidenti) Eiropas Savienībā, un tāpēc ir jāzvana trauksmes zvans par vārda brīvības ierobežošanas mēģinājumiem.
TVNET tiešsaistes diskusijā uz manu aizrādījumu par rakstā pausto Veinbergas kundze teica, ka žurnālistiem ir pieļaujams “negantums” publikācijās, politiķi to nevarot atļauties.
Var piekrist, ka pilsoniskajai sabiedrībai kopumā un žurnālistiem tai skaitā ir tiesības kritizēt politiķus, ja viņi nestrādā gana labi. Taču, ja ar “negantumu” tiek domāta sociālo grupu apmelošana, tad to nedrīkst atļauties ne politiķi, ne žurnālisti, ne kāds cits.
Ja žurnāliste saka, ka kristieši un konservatīvie ir tumsoņas, tad tā ir laba žurnālistika? Bet, ja konservatīvie saka, ka valstij ir jāaizstāv dabiska ģimene, nevis citi modeļi, tad tā ir homofobija? Vārda brīvība attiecas uz visiem, nevajadzētu to liegt ne vienai no grupām.
S. Veinberga: “Diemžēl pamazām izveidojās politiski un ideoloģiski grupējumi, kas par savu kaujas karogu izvirzīja tieši šo – citādas seksuālās orientācijas cilvēku apkarošanu.”
Par kādu apkarošanu ir runa? Tie, kristieši un konservatīvie, kurus pazīstu, neaicina nevienu apkarot. Esam pret totalitārismu, kas seko līdzi indivīdam pat guļamistabā. Latvijā ir brīvība, un katrs var darīt to, ko tas uzskata par labu esam.
Konservatīvie nevis uzbrūk, bet aizstāvas, jo tieši pretējais spārns mēģina šūpot Latviju kā māju, mēģinot izdrupināt vienu no svarīgiem tās balstiem – izpratni par dabisko ģimeni.
Līdzīgi kā klasiskais Eiropas konservatīvisms sākās ar britu domātāja Edmunda Bērka reakciju uz nejēdzībām, kas sekoja Franču revolūcijai (protams, ne jau viss tur bija slikti), tāpat konservatīvie Latvijā reaģē uz pēdējo gadu mēģinājumiem ignorēt Satversmi, tās preambulu un liela pilsoņu skaita viedokli.
S. Veinberga: “.. Kūdot un rīdot pret tiem savus vēlētājus.” Konservatīvie politiķi nevis kūda un rīda, bet pārstāv savus vēlētājus, kurus kreisie liberāļi no saviem informācijas burbuļiem iepriekš nesadzirdēja.
Liela daļa Latvijas pilsoņu ir konservatīvi noskaņoti, un atbalsta, ja ne visas konservatīvisma politiskās ideoloģijas vērtības, tad noteikti lielu daļu no tām.
Vainīgie netika atrasti, tie tika izvēlēti
No raksta: “Stambulas konvencijas taranēšana un nesenā Satversmes tiesas sprieduma apšaubīšana ir tikai daži no piemēriem, kad politiskie spēki Latvijā izmanto homofobiju kā savas propagandas karogu.”
Atkal – tā homofobija… Kad 2007. gadā sāku kritizēt Vladimira Putina politiku pret kaimiņu valstīm un viņa autoritāro režīmu, tad mani sauca par rusofobu.
Cik tas ir ērti! – Ja nepatīk oponenta viedoklis, tad norādi uz viņa fobijām, esi psihiatrs un uzstādi diagnozi!
S. Veinberga raksta ar pārliecību: “Homofobijas politika pirmo nopietnāko apdraudējumu minoritāšu tiesībām Latvijā veica 2005. gada 15. decembrī, kad tika grozīts Satversmes pants par laulību, nosakot, ka laulība var būt savienība tikai starp vīrieti un sievieti…”
Tiešām, kur vēl lielāku homofobiju, kā pateikt, ka balts ir balts, un melns ir melns…
Sandra Veinberga rakstā norāda partijas, kuras ir vainīgas Tukuma traģēdijā: NA, “Saskaņa”, KPV, JKP un ZZS. Nez’ par ko “Saskaņa” pie “homofobiem”? Vai tad Nils Ušakovs Briselē nav starp LGBT ideju aizstāvjiem
Žurnāliste min dažus “vainīgos” politiķus vārdā. Raivis Dzintars vēsturiski ieturot “seksuālo minoritāšu diskriminējošu līniju”.
Jānim Bordānam esot jādemisionē, jo viņš ministra darbā esot kristīgās ticības vadīts un viņam esot jāuzņemas īpaša atbildība par noziegumu, kurš vēl nav izmeklēts, bet tas nav svarīgi, jo Sandra Veinberga jau ir atradusi vainīgos.
Lai par maz neliktos, žurnāliste norāda, ka daļa policistu arī homofobi, un tāpēc uz kvalitatīvu izmeklēšanu esot grūti cerēt, bet cerība vēl esot.
Savu tiesu saņēma arī Sandis Ģirģens: “Cerēsim, ka iekšlietu ministra Sanda Ģirģena katoļa pārliecība, viņa flirts ar reliģisko organizāciju interneta vietnēm un partijas KPV.LV minoritāšu tiesības ignorējošā politika neietekmēs šīs lietas objektīvu izmeklēšanu, nevis piesegs un attaisnos homofobiskus noziegumus.”
Katolis – aizdomīgi! Rodas sajūta, ka lasu padomju propagandista sleju par ticīgajiem tumsoņām un padomju ļaužu ienaidniekiem…
Kā Latgales Kongresa gadadienā vērtēt to latgaliešu katoļu mācītāju principiālo nostāju par labu visu latvju zemju apvienošanai? Man ir lielas aizdomas, ka viņu ticība veicināja tieši tādu izvēli, par kuru esam viņiem pateicīgi.
Brīvība ticēt un demokrātija
Nerakstīšu par katru absurdo S. Veinbergas apgalvojumu, jo kā teica viens Latvijas politiķis – nevajag censties atsist atpakaļ visas bumbiņas.
Vēlos vēl vērst lasītāju uzmanību uz sekojošo S. Veinbergas rakstā: “Mūsu valsts ir demokrātiska, tajā ticība ir norobežota no valsts. Tāpēc būtu jāpievērš lielāka uzmanība amatpersonu izraudzīšanai nozīmīgiem un ietekmīgiem valsts amatiem, ja viņu reliģiskā pārliecība spēj traucēt bezkaislīgi veikt amata pienākumus tādā sekulārā valstī, kāda ir Latvija.”
Lūk tas ir atklāts aicinājums diskriminēt Latvijas pilsoņus pēc viņu reliģiskās pārliecības! Vai par šo Veinbergas kundzei nav jāatbild Latvijas likumu priekšā?
Nevienu personu nedrīkst diskriminēt tās sociālās, etniskās, reliģiskās u.c. piederības dēļ. Arī seksuālās orientācijas dēļ. Tāpēc priecājos, ka Latvijā par ministriem drīkst būt gan heteroseksuāli, gan homoseksuāli cilvēki.
Svarīgi, kā darbs tiek padarīts, un nekas cits. S. Veinberga aicina pārskatīt šo demokrātisko normu, un vērtēt reliģisko pārliecību, pirms kādam atļaut ieņemt amatu.
Viņa raksta, ka “ticība ir norobežota no valsts”. Nez; kur tāds formulējums ir radies? Cik zinu, baznīca ir nodalīta no valsts, lai valsts nejauktos pilsoņu ticības lietās, atstājot tās katra paša ziņā. Tāpat arī baznīca – kā institūcija – nav valsts aparāta sastāvdaļa, jo ticība ir brīvprātīga lieta.
Bet neviens nedrīkst atstumt ticīgos pilsoņus no valsts amatu ieņemšanas. Un arī kopumā – ticīgie kā valsts pilsoņi – ne no kā valstī nav nodalīti. Reliģijas un sirdsapziņas brīvība ir neatņemama demokrātijas sastāvdaļa.
Minētā brīvība paredz kristiešu tiesības paust savu ticības pārliecību arī publiski. Ierobežot šīs tiesības nozīmē ierobežot demokrātiju.
Piedošana un Latvijas nākotne
Veinbergas kundze, Jums vēl ir iespēja atsaukt savus apgalvojumus un lūgt piedošanu tiem, kurus esat apmelojusi. Es jau tāpat Jums piedodu, un ticu, ka arī citi kristieši piedos; mēs zinām, ka kristīgā pārliecība un dzīvesveids nāk komplektā ar vajāšanām.
Piedošana ir viens jautājums, bet cits – vai Jūs turpināsiet kurināt naidu?
Ceru, ka kristīgo baznīcu pārstāvji, konservatīvie un ticīgie politiķi uztvers Jūsu kritiku kā apbalvojumu par iestāšanos par nemainīgām vērtībām, no kuru aizstāvības ir atkarīga Latvijas – kādu mēs to esam saņēmuši no tās dibinātājiem – pastāvēšana.
