Andersons: Beidzot gribēju spēlēt un izbaudīt hokeju 0
Latvijas hokejists Jānis Andersons šo sezonu aizvadīja Slovākijā, pārstāvot Trenčīnas “Dukla”. “Pēc iepriekšējo gadu mocībām Vācijā un Čehijā beidzot gribējās spēlēt un izbaudīt hokeju,” teic 28 gadus vecais aizsargs, kurš šosezon laukumā devās 56 spēlēs regulārajā turnīrā (2+9) un vēl arī piecos play off mačos.
“Salīdzinot ar Vācijas otro līgu, tas bija solis uz augšu. Ar sezonu esmu apmierināts, līgas līmenis bija labs. Komandā bija gan pieredzējušie, gan arī jaunie, kas nekur ārzemēs nav spēlējuši un gribēja sevi pierādīt. Ja neskaita dažus čehus, komandā biju vienīgais ārzemnieks. Slovākijā vispār ir maz leģionāru, pāris kanādieši un amerikāņi, daži somi. Tas tāpēc, ka par viņu līgu līgu klīst sliktas runas,” “LA” sacīja Andersons.
Naudas problēmu dēļ?
Jā, paši slovāki nopeļ savu čempionātu, tāpēc arī citi neko labu nedomā, bet patiesībā nav tik slikti.Tagad Slovākijā gaida, kas notiks ar Bratislavas “Slovan” – ja viņi atgriežas līgā, tad visi cer, ka atvedīs arī sponsorus. Pagaidām tikai Košice ir maksātspējīga, pārējām ir tāds izdzīvošanas režīms. Mums algas nebija lielas, taču viss tika laikā samaksāts.
Tev komandā bija labi paziņas – Roberts Petrovickis un arī Marsels Hosa uz neilgu brīdi.
Pazinu arī uzbrucēju Melihareku un vārtsargu Konrādu, ar kuru pagājušajā sezonā bijām kopā Vācijā. Ar Hosu Rīgā nebiju kopā spēlējis. Komandā iejusties nebija grūti, sarunāties varēju, jo zinu čehu valodu, līdz ar to mani uzņēma gandrīz kā savējo.
Kāpēc vispār nolēmi braukt uz Slovākiju?
Tobrīd daudz variantu nebiju, Konrāds pozitīvi izteicās, treneris jauns un pirmo gadu strādāja kā galvenais. Domāju, ka varēšu uzspēlēt un izbaudīt hokeju, jo pēdējos gadus biju mocījies pa Ukrainu, Vāciju, arī Čehijā nesanāca. Gribēju spēlēt, nevis būt labākā līgā un spēles skatīties no tribīnēm.
Kā jūties cīņā par vietu Latvijas izlases sastāvā?
Katra spēle un arī treniņš ir svarīgs. Par Norvēģiju nav īpaši ko teikt – katrs pats redzēja, kā mēs visi un arī es izskatījos, nenospēlēju savus labākos mačus. Pirmajā fiziski bija grūtāk, otrajā – psiholoģiski. Cenšos mācīties no kļūdām un ceru, ka pret Slovākiju, ja dos iespēju, būs labāk. Izlasē nedaudz iegriezis savainojums – mugura jau vairākus gadus sagādā problēmas. Baltkrievijā atkal sajutu sāpes, taisīju magnētisko rezonansi, taču ārsti deva zaļo gaismu.
Kāda šobrīd atmosfēra izlasē – tikai viena uzvara un pieci zaudējumi?
Tās ir tikai pārbaudes spēles, mācāmies un izvērtējam savas kļūdas. Starp čaļiem nav nekāds negatīvisms. Kāds varbūt uz soliņa kaut ko pasaka, taču tas nav negatīvi, drīzāk pamācoši. Kopumā ir diezgan laba gaisotne un, tuvojoties čempionātam, būs arvien kaujinieciskāk.
Ir kāds priekšstats, ko Rīgā gaidīt no Slovākijas izlases?
Grūti pateikt, no Slovākijas līgas gandrīz neviena tur nav. KHL spēlētājus īsti neesmu redzējis, vēl kādus piecus viņi gaida no NHL. Slovākija vienmēr ir tāda nepatīkama komanda.
