“Pamanīja manu talantu un atrunāja: skološanās to tikai sabojāšot!” Kā Aleksejs izkopa savu grafiti rokrakstu 4
Valija Beluza, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms dažiem gadu desmitiem vārds “grafiti” asociējās ar neglītiem ķēpājumiem pilsētvidē. Tika uzskatīts, ka tādējādi jaunieši cenšas pašapliecināties, publiski paust savu spurainību un dumpinieciskumu.
Viss mainās un attīstās, arī ielu kultūra, kļūstot par laikmetīgās mākslas sastāvdaļu, un spilgtāko grafiti mākslinieku pakalpojumus novērtē gan privātpersonas, gan uzņēmumi un pašvaldības.
Pagājušā gada jūnijā Liepājas vārds izskanēja saistībā ar Karostas festivālu “Trīsdesmit neatkarības gadi 1990–2020”. Uz Ziemeļu fortu sienām tapa divi iespaidīgi attēli – spāniete Klara Kabrera uzgleznoja košu Liepājas Pētertirgus ainu, bet vietējais grafiti mākslinieks Aleksejs Odnorukovs – valdnieku Neptūnu, kurš ar skatienu pavada saulrietu. Darbam dots zīmīgs nosaukums – “Нептун следит за базаром”. Krievu valodā tā ir vārdu spēle: “Neptūns vēro tirgu” jeb “Domā, ko runā”.
Arī Kuldīga pagājušā gada septembrī noorganizēja ielu mākslas festivālu, uz vienas no ēku sienām atvēlot vietu Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba stilizētam portretam. Kāpēc liepājnieks Aleksejs leģendāro valdnieku attēloja ar nimbu? “Viņš šai pilsētai ir kā svētais, jo ļoti daudz te izdarījis,” skaidro autors un smej, ka ne tikai attāli paziņas, bet arī Skrundas TV un Kuldīgas avīze viņa pseidonīmu Elementton noturējuši par uzvārdu.
Balva – kilograms cukura
Alekseju var saukt par grafiti pionieri Liepājā: viņa stāžs šajā jomā ir ievērojams – jau divdesmit divi gadi. Skolas gados zēns intuitīvi zīmējis burtnīcā izskaistinātus burtus, pat nenojauzdams, ka tos sauc par grafiti. Atšķirībā no citiem vienaudžiem viņš naktī neesot lavījies ārā no mājām, lai apķēpātu sienas vai žogus.
“Aerosola baloniņi bija un ir diezgan dārgi, žēl tos bezmērķīgi tērēt,” pragmatiski skaidro nepieradināmās mākslas pārstāvis. Tincināts viņš atzīstas, ka pa grēciņam bijis gan: dažas reizes patrenējies uz nograušanai paredzētu piecstāveņu sienām Tosmarē un Karostā, kur nodzīvojis mūža lielāko daļu.
Savulaik, kad vēl nebija interneta, jaunieši atdarinājuši ārzemju žurnālos, uz kasetēm un mūzikas klipos redzēto. Daudz kas pašu uztaustīts, praktiski mēģinot un, protams, kļūdoties. 1998. gadā aizsāktais hobijs puisi aizrāvis arvien vairāk. Censoni iedvesmojuši grafiti profesionāļi vācieši Daim un Loomit, kā arī krievu mākslinieks Boriss Valdežo.
Izrādās, ka Aleksejs ir īsts tīrradnis: zīmēšanas pamatus viņā nav ielikusi mākslas skola: ” Kad biju gatavs iestāties, tie, kuri jau bija pamanījuši manu talantu, atrunāja: skološanās to tikai sabojāšot. Tiesa, grafiti jau neviens nemāca, un šajā tehnikā nav noteikumu. Gluži otrādi – tiek apsveikti neordināri, nestandarta risinājumi. Protams, ne uzreiz kļuvu par mākslinieku, pēc vidusskolas vairākus gadus strādāju par santehniķi. Paralēli nodarbojos ar “breakdance” un zīmēšanu, kas pieder pie vienas kultūras.”
Mākslinieks skaidro, ka ir dažādi grafiti zīmēšanas stili, piemēram, “Old school” izmanto vienkāršus, plakanus burtus, savukārt “New school” burti un simboli jau ir apjomīgāki. “Wildstyle” jeb mežonīgajā stilā burti reizēm savijas tā, ka tos grūti saprast.
Var zīmēt jebko, arī lozungus, bet grafiti uzsvars tiek likts uz šriftu, pieņemtā vārda jeb “tag” rakstīšanu. “Es, piemēram, parakstos Elementton un tad pievienoju fonu un dažādus personāžus. Pēdējos gados attīstās arī “Euro style”, abstrakcionisms un zīmējumi 3D formātā, kas rada telpiskuma izjūtu.”
To, ka nav jēgas jauniešu radošās izpausmes izlikties neredzam, Liepājas pašvaldība saprata viena no pirmajām Latvijā. Jau 2000. gadu sākumā pilsētas domes struktūrvienība aicināja aerosola mākslas entuziastus apzīmēt neizteiksmīgo betona žogu pie tolaik vēl darbojošās Cukurfabrikas. Aleksejs atceras pirmo balvu, ko saņēmis par piedalīšanos pasākumā, – kilogramu cukura un kafijas kārbu. Jebkurai radošai personībai nepieciešama atpazīstamība, liepājnieks pamato, kāpēc piekritis izpausties projektos.
Kad norauj debesis
Pēc 2004. gadā laicīgās mākslas galerijā “K. Māksla” atklātās pirmās grafiti izstādes A. Odnorukovs sāka saņemt nopietnus pasūtījumus. Auto mīļi vēlējās izgreznot savu rumaku virsbūves, motociklu īpašnieki degvielas tvertnes un ķiveres, biznesmeņi – pagalmus un būvju sienas.
“Mierīgi varēju ar savu ideju aiziet uz domi un saņemt atbalstu. Kad par Liepājas galveno mākslinieci strādāja Gunta Šnipke, viņa man uzticēja apgleznot garu šķūni pilsētas centrā. Jebkurā gadījumā vispirms ir ideja, tad skice un tikai pēc tam – zīmējums. Neptūns pie pašas pludmales tapa divās dienās.
Bija silts, paralēli zīmēšanai sauļojāmies un peldējāmies,” ar patiku atceras mākslinieks un skaidro, kāpēc lielformāta darbos izmanto aerosola baloniņus: “Sajauktie toņi ātri žūst, ja kaut kas uzreiz neizdodas, var pielabot. Neparastākā virsma, uz kuras esmu pāris reižu zīmējis, – kanāla ūdens.
Pusstundu tie burti noturējās. Mazāka izmēra objektos ir lielāka ķēpa. Maināmais baloniņa mazais uzgalis ļauj uzvilkt pat 5 mm platu līniju, bet ir nepieciešama atstrādāta tehnika un jārīkojas ļoti ātri, jo krāsas strūkla nāk ārā zem spiediena un mazākā kavēšanās rada notecējumu. Savukārt, gleznojot ar akrila krāsām un otiņu, jārēķinās ar lēnu žūšanu. Un piekrāsošana prasa vairāk laika.”
Ne vienmēr viss notiek gludi, neslēpj Aleksejs. Reiz viņš aicināts atdzīvināt kāda nama vienmuļo fasādi un uz tās nolēmis uzburt jauku dabas ainavu. Uzzīmējis mākoņus un, pirms ķerties klāt nākamajam etapam, sienas augšējo daļu aizlīmējis – lai paglābtu no laika apstākļu iedarbības. Darba finālā mākslinieku gaidījis nelāgs pārsteigums – līdz ar līmlenti atdalījies debesu krāsojums, jo celtnieki ķieģeļu sienu nebija pareizi nogruntējuši.
Kedas un laulību gredzens
Elementton radošums izpaužas dažādos vizuālās mākslas veidos, arī aerogrāfijā, kad izmanto mazu pulverizatoru, gleznās, portretos, interjera un priekšmetu dekorēšanā. Viņa darbus pazīst gan dzimtajā Liepājā un Rīgā, gan Lietuvā, Vācijā, Dānijā, Itālijā, Krievijā un Francijā. Tas nebūt neizbrīna, jo pasaulē netrūkst cilvēku, kuri vēlas izcelt savu individualitāti ar spilgtiem simboliem un zīmējumiem. Kā magnēts tie pievelk arī rokerus un baikerus. Pie vīrišķīgiem rotājumiem drīzumā tiks kāda “Harley Davidson” priekšējā riteņa dubļu spārns, benzīna bāka un ādas čemodāns – bagāžas novietne.
Pirms Ziemassvētkiem Aleksejs savā studijā noformēja dāvanas, ko viņam uzticēja Latvijā un pasaulē labi pazīstama basketbolista ģimene. Lai noskaidrotu, kura krāsa vairāk piemērota 48. izmēra sporta apaviem no poliuretāna, mākslinieks eksperimentējis ar savām kedām un zābakiem. Motocikla “Ducati” vadītāja ķiveri turpmāk greznos Liepājas ģerbonis, aizsargmasku boksa treniņiem – zeltīts dzimtas simbols XX. Kas to pazīst, atšifrēs…
“Faktiski nav tādas virsmas, objekta, ko nevarētu apkrāsot,” pārliecinājies liepājnieks, “Krievijā grafiti bieži redzams uz vilcienu vagoniem. Ārzemēs bagāti ļaudis ar tiem izrotā pat nelielas pilis. Jā, arī augstumā ir iespējams gleznot, pašam ne reizi vien tā nācies strādāt. Piemēram, Kuldīgā Hercogu Jēkabu attēloju, stāvot uz sastatnēm pie trīs stāvu mājas.”
Uzlūkojot sienu A. Odnorukova dzīvesbiedres darba kabinetā, reti kurš paliek vienaldzīgs. Uzņēmuma “Lauma Fabrics” logotips ar zeltītiem burtiem uz melna fona nudien izskatās klasiski, ja ne karaliski.
No drauga garāžas durvīm privātmājas pagalmā uz garāmgājējiem noraugās aizvēsturisks dzīvnieks, citviet uz saimniecības ēkas ārsienas uzgleznots iespaidīgs viesistabas interjers. Attēls sanācis tik telpisks, ka jāuzmanās, lai, mēģinot ieiet istabā, neatsistu galvu.
Karostā un Tosmarē vietumis vēl ir militāristu būvju paliekas. Tās Aleksejs un viņa domubiedri izmanto, tā teikt, brīvdabas studijām. “In color we trust” (mēs uzticamies krāsai – tulk. no angļu val.) ir šo puišu moto. Uzmanību piesaista kāds kičīgi noformēts dzelzsbetona panelis ar uzrakstu “Just Married” – jaunlaulāto fotosesijām. Atpazīstu Alekseja roku darbu, bet kādēļ zem tā paraksts… EleMaya. “Manu sieviņu sauc Maija, apprecējāmies pirms pusgada. Arī mūsu laulības gredzenos ir iegravēts EleMaya.”
Līdz ar sava stila meklējumiem pārvērtības piedzīvojis arī viņa paraksts. “Pētīju profesionālo grafiti mākslinieku datubāzi un darbus un, tā kā pa efektam, elementam esmu aizņēmies, izvēlējos brendu Element. Pirms desmit gadiem aizbraucu uz Itāliju, tur iepazinu apģērbu firmu “United Color of Benetton”, un standarta parakstam pievienoju norādi uz krāsu – “ton”.”
Jubileja policijas iecirknī
Jauneklīgajam vīrietim mazliet žēl, ka grafiti kustība, salīdzinot ar divtūkstošo gadu sākumu, apsīkst un festivāli gandrīz vairs netiek rīkoti. “Dažos pasākumos piedalās galvenokārt jaunieši. Grafitnieku valodā viņi mani sauc par veco čuvaku, satiekoties izrāda cieņu un teic, ka mācās no manas paaudzes darbiem.”
Pērn uz Alekseja četrdesmit gadu jubileju ieradušies draugi un daži mākslinieki no Rīgas un Jūrmalas. Gaviļnieks nolēmis viesus izklaidēt, uzrīkojot grafiti meistarklasi. “Pilsētas nomalē, pie dzelzceļa uzbēruma mētājās pamestas, sarūsējušas mucas, un mēs tās apkrāsojām. Viens no puišiem darbošanos filmēja ar dronu. Līniju uzraugs to pamanīja, izsauca policiju, un atbrauca četras ekipāžas. Policijas iecirknī nīkām divarpus stundas, kamēr katru iztaujāja un sastādīja protokolu. Mani uzklausīja pēdējo. Uzzinot, kas esmu un ka gribējām tikai izskaistināt degradēto vidi, policisti teica, ka būtu gatavi iedot palīgus, lai labo darbu pabeidzam. Tā kā mucu īpašniekam pretenziju nebija, mūs atlaida mājās un sodu nesaņēmām.”
Nevienu no saviem darbiem Aleksejs nevērtē kā pārāku, jo katru veic ar atbildības sajūtu. Vienalga, vai tā ir puisēnam dāvināma rotaļu mašīna, ko bērna tēvs vēlas padarīt iespaidīgāku, vai joprojām aktuālā dzīvokļu, kāpņu, garāžu, villu, sabiedrisko iestāžu telpu apdare.
“Kāda firma man uzticēja restorāna interjeru. Vispirms uz sienas ar otu uztriepu špaktelēšanas masu, tad izciļņus pārklāju ar krāsu, un vērši sanāca ļoti izteiksmīgi. Ja bāra vai studijas sienu, griestu apgleznošanai izmanto speciālu krāsu, neona lampu gaismā tās vilinoši spīd,” atklāj grafiti mākslinieks. “Oriģinālus akcentus parasti vēlas tie, kam svarīgs ir prestižs, arī tad, ja vilšanos sagādājušas pat ļoti dārgas fototapetes.”
Daži klienti mājokļa pārvērtības vēloties pēc katra kosmētiskā remonta vai mēbeļu nomaiņas. Gadījies arī, ka vispirms ģimene lūdz apgleznot guļamistabas un pēc tam virtuves sienu.
“Feisbuka” profilā “Elementton Art” izliktie attēli rosina sekotāju fantāziju, viņi piedāvā īstenot arvien jaunas idejas, un izaicinājumi mākslinieku tikai uzlādē. Bet ko tad, ja pasūtītājs cērt kāju pie zemes: sak, gribu istabai tikai tādu attēlu un ne citu? Tad nākas pacietīgi skaidrot, ka mazai telpai tas par lielu.
Tā ka rokas niez, Aleksejam gribas vairākos lielformāta darbos attēlot sievietes cieši pieguļošos lateksa tērpos. Vaļa fantāzijai jau ļauta “body art” sērijā, tikmēr ar rāmu pietāti pret Luvras muzejā izstādītu 16. gadsimta mākslas darbu top gleznas kopija uz kanvas. Pretstats filigrānajām līnijām ir glezna abstrakcionisma stilā, ko autors nosaucis par Maijas portretu. Ikdienas melnais režģis uzskrāpēts ar ķemmi un delikāti piesegts ar zeltītas krāsas šļakatām.
Uzziņa
Grafiti izcelsme
Aerosola mākslas sākotne meklējama 20. gs. 60. gadu nogalē ASV. Joprojām ir domstarpības par pirmo pilsētu, kurā parādījās grafiti, – Filadelfija vai Ņujorka. Kādēļ tieši ASV ir grafiti dzimtene? Tā ir pārspīlētā reklāmas kultūra – ja tavs vārds nav celts rampu gaismā, tu esi neveiksminieks. Amerikas sabiedrības marginālās grupas u. c. “ignorētie” grafiti rakstīšanas paņēmienā saskatīja iespēju reklamēt sevi.
60. gados jaunieši Ņujorkā, Filadelfijā un Bronksā ar pseidonīmu – ielas – publisko identitāti apdraudēja sabiedrībā pieņemto vērtību sistēmu, jo mēdza pierādīt savu eksistenci, rakstot uz kaimiņu īpašumu virsmām, tādējādi viņi pieteica tiesības uz telpu, kas pieder visiem. Grafiti kā konceptuālu saukļu un lozungu paņēmienu izmantoja arī politiskie aktīvisti un ielu bandas, šādi atzīmējot savas teritoriālās robežas.
Filadelfijā grafiti kustības aizsākšana tiek piedēvēta t. s. rakstītājiem – “Cornbread” un “Cool Earl. Cornbread” tā bija tiekšanās pievērst sev izredzētās uzmanību ar paraksta palīdzību. Viņš to atstāja uz meitenes mājas sienas un autobusa, ar ko viņa pārvietojās.
1971. gada jūnijā avīze “New York Times” publicēja interviju ar grieķu izcelsmes 17 gadus vecu zēnu Demetriusu ar pseidonīmu Taki 183 (ciparu kombinācija apzīmē ielu, kurā Taki mitinājās, – Washington Heights 183). Puisis bija kurjers, kurš savās darba gaitās ar nelielu marķieri atstāja savu parakstu – “tag” gan uz māju sienām, gan metro vilcieniem.
Uzraksts Taki 183 bija pirmais grafiti vēsturē, kam izdevās pievērst sev tik lielu uzmanību, un pirmais, kurš tika iepazīts ārpus jaunizveidotās subkultūras vides. Pēc raksta publicēšanas Ņujorku kā vētra pāršalca grafiti rakstīšanas vilnis.
Drīz vien parakstu jeb “tag” saradās tik daudz, ka šāds izpausmes veids vairs nespēja pievērst sev nedalītu uzmanību un radās nepieciešamība tos padarīt unikālus. Ienāca jauni kaligrāfiski paņēmieni un stili, pieņemtais vārds tika papildināts ar ilustratīviem attēliem. Tolaik vēl primitīvais “tag” iesāka transformēšanās procesu pilnkrāsu lielformāta zīmējumā – “piece”.
Par grafiti sākuma perioda nešaubīgu līderi kļuva Super Kool 223. Viņš 1972. gadā atklāja ierasto aerosola baloniņu uzgaļu (“cap”) nomaiņu, kas pieļāva liela laukuma virsmas noklāšanu ar biezām līnijām. Ar šo Super Kool 223 kļuva par pirmā “piece” autoru – pseidonīms tika izpildīts rozā un dzeltenos toņos. Tolaik visietekmīgākais un profesionālākais “piece”, vērtējot mūsdienu kategorijās, bija izteikti amatniecisks un neizstrādāts.
Grafiti subkultūras pārstāvji tagad sadalījušies divās pretējās nometnēs: rakstītājos, kas tiecas tuvoties tradicionālajam amerikāņu grafiti un noliedz jelkādu izpausmi legālā sfērā, un māksliniekos, kuri grafiti uzskata par mākslu un bez liekiem morāliem aizspriedumiem darbojas arī legāli – lielāku uzmanību vēršot smalkāku detaļu izstrādei.
Avots: portāls graffiti.ueuo.com
