Uzkāpām Mulasenā! 2
Kontinentālajā Spānijā augstākajā kalnā Mulasenā (3482 m vjl.) bijām apņēmušies uzkāpt jau pērn, kad, nokļūstot līdz 2500 metru augstumam, sākās sniegputenis, tādēļ neriskējām doties tālāk. Taču virsotne vilināja tik ļoti, ka šogad atkal devāmies uz Trevelezu (1476 m vjl.) – pilsētiņu, kas atrodas tā pakājē.
Autobuss no Granadas 95 kilometrus līdz šejienei pa Alpuharrasas līkumoto kalnu ceļu brauc teju trīsarpus stundas, sagādājot nepatīkamu pārbaudījumu tiem, kam satiksmes līdzekļos kļūst slikta dūša un netīk skatīties lejup no liela augstuma. Taču garāmslīdošās ainavas ar stāvajām terasveida nogāzēm un dziļajām ielejām, kurās paslēpušies balti ciematiņi, ir visai iespaidīgas.
Treveleza ir brīnišķīga vieta atpūtai, taču diez vai ērta dzīvošanai. Te atrodas vairākas vītinātā šķiņķa ražotnes, iedzīvotāji tur lopus un nodarbojas ar mājražošanu. Gandrīz visu veikalu sortiments domāts galvenokārt tūristu vajadzībām. Nav degvielas uzpildes stacijas, aptiekas un citu civilizācijā ierastu objektu. Taču mums par lielu prieku atradām vairākas vietas, kur veldzēties ar vēsu kalnu avotu ūdeni.
Lai uzkāptu Mulasenā, nav nepieciešamas alpīnista iemaņas un aprīkojums. Pietiek ar nūjām un sportiskiem apaviem, kas aptver potīti un kam ir rievaina zole. Kaut gan taciņa ir iezīmēta, vēlama arī GPS iekārta vai atbilstoša aplikācija mobilajā tālrunī. Jānodrošinās ar ūdens krājumiem, bet tukšās pudeles pa ceļam vietumis var piepildīt strautiņā. Saules aizsarglīdzeklis rūpīgi jāuzklāj visām atsegtajām ķermeņa daļām, arī lūpām un ausīm, pārgājiena laikā tā kārtu regulāri atjaunojot, jo citādi dienas otrajā pusē var būt nepatīkams un sāpīgs pārsteigums, kas gadījās arī mums.
Sākumā ceļš uz kalna virsotni ved caur ganībām, tādēļ vietumis mūs pavadīja govju zvaniņu skaņas. Daudzviet lopi ganījās uz taciņas, un interesanti, ka, mums tuvojoties, pieklājīgi atkāpās malā. Suņi nerēja un neklupa virsū, kā nereti gadās Latvijā.
Kaut arī bija jūlijs un saule karsēja kā uz pannas, kalnus joprojām vietām klāja sniegs. Trevelezā termometra stabiņš rādīja krietni pāri 30 grādu atzīmei, bet to virsotnēs – vismaz par 20 iedaļām mazāk.
Ceļā sastapām vien pāris citas kāpēju grupas, taču, kad beidzot sasniedzām mērķi, nācās pat stāvēt rindā, lai nofotografētos. Pārdomas izraisīja piemiņas plāksne šeit 2006. gada 7. martā trim bojāgājušajiem ekstrēmajiem apstākļiem nesagatavotajiem britu tūristiem.
Līdz virsotnei un atpakaļ 13 stundu laikā mērojām gandrīz 22 kilometrus. Atgriežoties Trevelezā, spēki bija pavisam izsīkuši. Dēls, kurš noskrējis vairākus pusmaratonus, atzina – uzkāpt Mulasenā bija grūtāk.
Tikai vēlāk uzzinājām, ka no citas pilsētiņas – Kapileiras – tūristus līdz 2700 metru augstumam uzved autobuss. Taču mēs vienalga būtu izvēlējušies grūtāko ceļu – nākt no pašas lejas, jo tad augšā pāri apkārtnei var raudzīties ar daudz lielāku gandarījumu.
