Andalūzijas vilinājums: kalnu, kino un arābiskās pagātnes elpa 2
Šogad jūlijā jau otro reizi ar ģimeni devāmies uz Spānijas dienvidu novadu Andalūziju, jo tā mūs vilina ar savu daudzveidību. Taču pats galvenais iemesls, kādēļ to darījām, – pērn, kad tur bijām aprīlī, neizdevās uzkāpt Sjerranevadas kalnu masīva augstākajā virsotnē Mulasenā. Šoreiz mērķa īstenošanai bija piemēroti laika apstākļi, tomēr labāk šo reģionu būtu apmeklēt kādā vēsākā mēnesī.
Pērn mūsu ceļojums sākās Malagā, bet šogad – Madridē, no kurienes ar autobusu devāmies uz Granadu. Spānijas galvaspilsētas un tās apkārtnes apskati izvēlējāmies kā ekskursijas pievienoto vērtību, kā arī lai apmeklētu vēršu cīņas, ko pērn nepaspējām. Kaut arī neesam šīs tradīcijas atbalstītāji, vēlējāmies korridu novērtēt klātienē. Par spīti dzīvnieku aizstāvju protestiem, Andalūzijā tā joprojām notiek teju katrā pilsētā un ciematā.
Kopumā šajā Spānijas dienvidu reģionā pavadījām mēnesi, kas ir pārāk īss laiks, lai iepazītu plašo novadu. Taču ar to pietika, lai pārliecinātos, ka šeit angļu valoda nav cieņā pat tūristus apkalpojošās iestādēs. Arī informācija par apskates objektiem daudzviet izvietota tikai spāniski. Jāatzīst – tas sagādāja sīkas neērtības, taču netraucēja ceļojuma veiksmīgai norisei.
Andalūzijā ik dienu baudījām tai raksturīgo vītināto šķiņķi un gaspačo – auksto dārzeņu zupu no maizes, tomātiem, gurķiem, paprikas, sīpoliem, ķiplokiem, olīveļļas un etiķa. Šogad atklājām, ka ne mazāk garda ir tās līdziniece salmoreho, ko gatavo no maizes, olas, tomātiem, pipariem, ķiplokiem, etiķa un eļļas. Bet mūsu dzērienu kartē bija andalūziešu iecienītais atspirdzinošais vīna dzēriens.
Saulainais krasts
Saules krasts (Costa del Sol), kas stiepjas gar Vidusjūru no Malagas līdz Gibraltāram, šādu nosaukumu ieguvis tādēļ, ka te esot vidēji trīssimt saulainu dienu gadā. Par visizsmalcinātāko kūrortu uzskata Marbellu, kur mēdz atpūsties kinozvaigznes un augsta ranga personas. Mēs gan šoreiz izvēlējāmies nevis baudīt sauli un ūdeni, bet pēc iespējas vairāk apskatīt.
Pērn Andalūziju sākām iepazīt ar ostas pilsētu Malagu. Pirmo neizdzēšamo iespaidu atstāja pilsētas parks ar ziedošām rozēm, klīvijām, strelīcijām, krāšņām glazētām keramikas flīzēm, statujām un strūklakām. Pēc tam uzkāpām kalnā, kur atrodas Gibralfaro cietoksnis. No tā pavērās brīnišķīga ainava uz pilsētu, ostu un vēršu cīņu arēnu pakājē.
Pilsētas centrā gājām gar mākslinieka Pablo Pikaso dzimto namu, apmeklējām arī viņa muzeju, kurā var aplūkot vairāk nekā divsimt izcilā mākslinieka darbus.
Ar auto devāmies mazliet nostāk no Saules krasta, lai paklejotu pa mazajām baltajām pilsētiņām, kurās mājas balsinātas pēc mauru ieražas. Īpaši jauka likās Kasaresa, kuras ainavu mēdz attēlot uz ceļojumu grāmatu vākiem, un Setenila, kur, šķiet, tieši virsū mājām uzgūlusies masīva klints.
Pabijām arī Gibraltārā, ko no Āfrikas šķir nieka 14 kilometri. Jo tuvāk šai vietai, jo biežāk arābiski uzraksti aicina iegādāties prāmja biļetes uz Tanžeru Marokā, kā arī sastopamas melnādainas sievietes nacionālajos tērpos.
450 metrus augstā Gibraltāra kaļķakmens klints ir sens starpvalstu strīdu objekts. Pēc 1713. gadā noslēgtā Utrehtas līguma tā kopā ar teritoriju pakājē pieder Lielbritānijai. Lai tajā iekļūtu un arī dotos prom, jāuzrāda pase vai personas apliecība (ID karte). Preču cenas norādītas sterliņu mārciņās, bet tūristi biļetes var iegādāties arī eiro valūtā. Vienā klints pusē izvietota plāksne par godu Lielbritānijas karalienei Elizabetei II, kura te pabijusi 1954. gada 10. maijā. Ar gaisa tramvaju uzbraucot klints virsotnē, paveras skaists skats uz Gibraltāra jūras šaurumu, Vidusjūru, Atlantijas okeānu, Marokas Atlasa kalniem un Alhesirasas līci.
