Anda Līce: Zog, bet ar dažiem dalās – tātad godīgs 5
Kā par totalitāro varu nodarīto ļaunumu rakstīt šodien, kad ir tik daudz likteņstāstu un satriecošu vēsturisko materiālu, tomēr nākamajām paaudzēm tie kļūst aizvien grūtāk izprotami un daudzus pat garlaiko? Vēsturiskie romāni spēj nojaukt laika robežas, satuvināt laikmetus, liek domāt un salīdzināt. Tā kā pagātnē nav iespējams neko mainīt, par ļoti smagiem notikumiem šodien drīkst runāt arī ar vieglu smaidu un ironiju, neatmetot laikmetam būtisko un raksturīgo, kā to romānā “Vīrieša sirds” dara vēsturisko romānu autors Jānis Lejiņš.
Šajā savdabīgajā detektīvromānā no visām debesu pusēm blīvi noaustais spiegu (izlūkdienestu) tīkls nav jāuztver tikai kā pagātnes tēlojums. Ja pirmskara Latvija čumēja un mudžēja no ārvalstu aģentiem, tad ko gan teikt šodien, kad robežas ir daudz vaļīgākas, bet tehniskās iespējas neiedomājami plašas.
Mūsdienās valdības valsts drošības vārdā uz robežām būvē sienas, iestādes nodrošinās ar durvju kodiem, bet pilsoņi saviem dzīvokļiem ierīko metāla durvis. Pasaule gan no kosmosa, gan zemes kļūst aizvien pārredzamāka, bet drošības tāpēc vairāk nekļūst. Noslepenotais toties ir neizsmeļams avots romānistiem un kino ļaudīm, un tas daudziem noslēpumu glabātājiem var arī nepatikt. Piemēram, Paolo Sorrentino seriālu “Jaunais pāvests” daži jau nosaukuši par zaimojošu. Ko lai dara, ja kristīgajai baznīcai joprojām ir tik daudz noslēpumu. Tā kā mūsdienu Latvijā visāda veida slepenība aug augumā, paralēles ar vēstures notikumiem var un drīkst vilkt. Pateicoties politkorektumam, ļaunums sevi visās jomās droši prezentē kā citādu labumu. Melo, tomēr šad tad pasaka arī patiesību, tātad – taisnprātīgs. Zog, bet ar dažiem dalās – tātad godīgs.
Kāpēc tik daudz krievu pēc tam, kad Oktobra apvērsums Krievijai bija nodarījis neiedomājamu postu, ar to samierinājās un centīgi kalpoja Staļina režīmam? Viena no atbildēm rodama romānā, kad, nākdams no balles par godu Padomju Savienības un Latvijas Republikas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanai, ar notikušo apmierinātais padomju izlūkdienesta darbinieks Dmitrijs prāto: “Tam, ka imperatoru tagad sauca par ģenerālsekretāru, patiešām nebija itin nekādas nozīmes.” Galvenais – bija taču sperts plats solis impērijas robežu atjaunošanā. No šādas domāšanas ļoti daudzi diemžēl nav brīvi joprojām.
