Anda Līce: Ziņas. Labās un sliktās 0
Materiālu satīrai pēdējos gados ir sakrājies tik daudz, ka pietiktu visiem mākslas žanriem.
“Kāpēc ir nelaime valstī?” tā pirms vairākiem gadiem, kad vēl bija dzīvs televīzijas raidījums “Kas notiek Latvijā?”, politiķim Aināram Šleseram atkārtoti jautāja žurnālists Jānis Domburs, bet atbildi tā arī nesagaidīja. Tagad dzird, bijušais ministrs taisoties atgriezties politikā. Sliktā ziņa ir tā, ka bijušie, ievilkuši otro vai trešo elpu, atgriežas, kaut gan viņu nobradājumos vēl nav pat atzēlusi zāle. Žurnālistiem atliek vien patīt filmu atpakaļ un uzdot atkal tos pašus neatbildētos jautājumus un salīdzināt, kāda “izaugsme” prombūtnes laikā ir notikusi. Kad visu laiku ir gatavots atgriešanās ceļš, par prombūtni gan var runāt visai nosacīti.
Vai kaut ko par demokrātijas patieso stāvokli valstī neliecina tas, ka no medijiem izzūd politiskā satīra? Kad tiesu vara ir bezspēcīga, satīra, kožot līdz kaulam, attīra. Savā laikā televīzijā to, piemēram, darīja apvienība “Mēmais šovs”. Materiālu satīrai pēdējos gados ir sakrājies tik daudz, ka pietiktu visiem mākslas žanriem.
Valstī, kur cietumā liek mazos zagļus, bet lielos sēdina amatos, mums visiem, bet jo īpaši žurnālistiem, allaž ir jābūt modriem, jo vara visos laikos rīkojas vienādi – līdzko kāds sāk to apdraudēt, tā lodziņš – ciet.
Bet ir arī labā ziņa – Dziesmu un deju svētki apliecināja, ka, par spīti politiskām spēlītēm, ekonomiskiem spaidiem un krīzes izraisītai depresijai, tautas radošais gars ir dzīvs. Tas nozīmē, ka neesam nolemti iznīkšanai un atlabšana ir iespējama. Mēs taču katrs pēc sevis zinām – lai izveseļotos, vispirms ir vajadzīga vēlēšanās kļūt veselam un attiecīga rīcība. Lielajam šīsvasaras notikumam ir jāmaina politiķu attieksme pret kultūru. Ja politiķi to nespēj, viņi ir jāmaina. Nemateriālo vērtību nozīme tautas un valsts dzīvē manifestējas svētkos, bet ikdienā ir klātesoša itin visā, tostarp arī politikā. Neba nu bez mūsu pašu līdzdalības ir izveidojies priekšstats par politiku kā visnetīrāko lietu pasaulē. Par laimi, gan pasaules, gan Latvijas vēsturē ir ne mazums situāciju, kad politiķi ir balstījušies uz ētiskiem pamatiem. Šajā ziņā 1918. gada 18. novembris ir nepārspējams paraugs.
Ja nav caurteces, ūdens dīķos sastāvas un dīķi aizaug. Kultūra ir tas caurvējš un caurtece, kas neļauj sastāvēties dvēselei un garam. Katra diena nes gan labās, gan sliktās ziņas, un ir jāizšķiras, kurām pieķerties. Brīžos, kad dziedam, mēs nespējam domāt, runāt un darīt sliktu. Vai ir vēl kaut kas svarīgāks, ko mums vajadzētu mācīt saviem bērniem un mazbērniem?
