Anda Līce: Visur, kur parādās tā sauktā liekā nauda, rodas arī naids 0
Laikam gan neviens vārds šodien neskan tik bieži kā vārds “nauda”. Viena lieta ir nauda, kas nepieciešama dienišķo vajadzību apmierināšanai, pavisam cita – tā, kas paliek pāri. Izņemot patoloģiskus raušanas gadījumus, pārpalikums ir sava veida degviela tam auto, ar kuru cilvēks cer noķert brīnumputnu, vārdā “laimes izjūta”.
Par nelaimi, gandrīz it visur, kur parādās tā sauktā liekā nauda, rodas arī naids, un tas nu nekādi neiet kopā ar laimes izjūtu. Tā bez gudras sirds nemaz nav iespējama, tās abas ir kā vienas medaļas divas puses. Tā ir liela veiksme, ja tad, kad ir apskriets vai puspasaules, nāk apjausma – meklētais brīnumputns mīt tepat, aiz tavas mājas loga.
Daba un gadalaiki māca tādu dzīves ritmu, kas pagarina dzīvi. Pilnestības laikā rudenī, kad līdz zemei liecas dārzi un druvas un smaržo gan ziedi, gan augļi, ir tā, it kā seja un līdz ar to arī sirds būtu iegremdēta zemes siltajās plaukstās. Visa ir papilnam, nekā netrūkst, kņada, skandāli, intrigas, lielā un mazā politika atkāpjas, apkārt skan savējo balsis, un tu beidzot ļaujies laimes izjūtai. Es nesaku, ka to nevar piedzīvot arī citur un citā veidā, tomēr es izvēlos šo. Tieši dzīvojot laukos, spēju daudz pilnīgāk izprast Annas Brigaderes trīsvienības: Dievs, Daba, Darbs jēgu un saturu.
Tas, ka tik daudzi šodien vairs nepazīst dabu, uz to un lauku dzīves norisēm skatās kā auni uz jauniem vārtiem, izraisa visdziļāko līdzjūtību. Ne ar kādām zināšanām nevar aizstāt gudrību, ko diendienā visos gada laikos mums tik pacietīgi māca mamma daba. No dabas atsvešinātajos ir daudz baiļu: bailes no kaķiem, suņiem, odiem, dunduriem, ērcēm, vēja un lietus.
Bailes no meža, tumsas, klusuma un vienatnes. Bailes un pat riebums pret zemi, kas paaudžu paaudzēm ir sniegusi drošību un iztiku un joprojām ir mūsu mūžīgais izaicinājums. Skumjš paradokss: kaut gan cilvēki (vismaz pagaidām) spēj dzīvot vienīgi uz zemes, daudzi vēlas tikt no tās vaļā, un tas ne vienmēr notiek objektīvu iemeslu dēļ.
Atgriešanās pie zemes un līdz ar to arī pie savām saknēm allaž ir pilna pārsteigumu, atklājumu un bērnišķīga prieka. Daudzi iegūst otro elpu, sirdsmieru, un laimes izjūtu viņi piedzīvo daudz biežāk nekā agrāk. Kaut kas tajā zemē ir tāds, ko nespēj sniegt pat vismodernākās tehnoloģijas. Zemē ir tik daudz dzīvības un dzīvot-alku, ka tas parauj sev līdzi arī cilvēku. Un kas par to, ka aiz katras paaudzes un katra individuāli paliek nepabeigti darbi, nāk citi darītāji, lai aplamāk vai gudrāk turpinātu nepabeidzamo vai pat sāktu visu no gala. Jo zeme ir mūsu mūžīgais izaicinājums.
