Anda Līce: Vecie ļaudis kļūst par mājas atslēgām 17
Man nesen gadījās piedalīties sirsnīgā senioru godināšanā Ērgļos. Kā par brīnumu cienījamu vecumu sasniegušo pulkā bija arī daži kungi. Laimīgas tās ģimenes, kurās ir ne tikai vecmāmiņa, bet arī vectētiņš, Latvijā gan vairākumā gadījumu sievietes paliek pēdējās, uz kurām turas gan ģimene, gan tas, ko saucam par mājām. Pa ceļam uz Ērgļiem krāšņi apsarmojušajā ainavā es skaitīju lauku mājas un minēju, kas dzīvo tais mājās, kuru skursteņi vēl elpo.
Skumji, ka bieži vien vienīgās, uz kuru pleciem paliek lauki, ir babiņas, vacītes, vecmāmiņas. Vecie ļaudis kļūst par tādām kā mājas atslēgām, viņi ir vienīgie, kuri ar savām no ilgās skatīšanās saulē un dzīvē izbalojušām acīm redz tālu atpakaļ un var arī pateikt, kas būs uz priekšu, ja turpināsim dzīvot bezatbildīgi. Viņi ir katras apdzīvotas vietas sāls, jo laikos, kad jaunie tik bieži maina dzīves un piederības vietu, vecie glabā ģimenes tradīcijas, cilvēku likteņu stāstus, uztur radniecības un draudzības saites un, cik nu ir viņu spēkos, gādā, lai pasaulē aizklīdušie neatgrieztos emocionāli tukšā vietā. Viņi ir sarkans dzīpars, kas caurvij paaudzes. Mūsu zelta fonds. Runa, protams, nav par tiem, kas nav dalījušies mīlestībā un mūžu nodzīvojuši, iesprostoti savā egoismā. Runa nav par viņiem.
Gan pasaulē, gan ģimenē karu piedzīvojušie zina dzīvības un miera vērtību. Skrējienā pēc aizvien jauniem panākumiem mēs viņu balsis diemžēl neņemam nopietni. Šodien bieži dzird runājam par divu ātrumu Eiropu. Bet arī daudz mazākas savienības, ja tās nav balstītas uz kopējām vērtībām un taisnīgumu, piemēram, divu cilvēku kopdzīvi, sagaida ārdošs divu ātrumu stāsts, jo viena indivīda vēlme savu interešu vārdā upurēt otra cilvēka vērtības attiecības vienmēr sagrauj. Tāpēc mēs pat miera laikā nekādi netiekam laukā no drupām. Augu pasaulē neaugt un stāvēt uz vietas ir kaut kas neiedomājams, kamēr cilvēku sabiedrībā to var novērot ik uz soļa. Augt nozīmē ik pa laikam sevī kaut ko pārvērtēt un mainīt. Ja tas nenotiktu ar katru zemē sētu rudzu graudu, mēs nekad no tiem neizaudzētu jaunu maizi. Gan no grauda, gan cilvēka augšana prasa daudz pūļu.
Jaunības un miesas kults rada aizvien vairāk atstumto un sabiedrības attīstību strauji bremzē. Tik strauji, ka pat gados samērā jauni cilvēki aizvien biežāk izlido no dzīves trases. Un varbūt tikai tad viņi atceras babiņas, vacītes, vecmāmiņas, kuras, ja vien nav jau zem smiltīm, viņus gaida, piedod un samīļo tāpat kā senās bērnu dienās.
