Anda Līce: Valsts pirmie simt gadi ir līdz malām pierakstīta lappuse 0
Šāgada Saeimas vēlēšanas parādīja, ka mūsdienu Latvijā ir liels pieprasījums pēc taisnīguma pat to vidū, kuri līdz šim taisnīgumu nav īpaši praktizējuši. Kādu laiku pakļāvušies dažādu apšaubāmu spēļu noteikumiem, cilvēki ar veselu psihi beidzot no tā nogurst un vēlas turpmāk dzīvot pēc skaidriem noteikumiem, tas ir, sākt visu no baltas lapas.
To diezin vai var panākt ar pavēli no augšas, tas ir katra paša iekšējais lēmums.
Domājot par savu labo vārdu un ētisko mantojumu, kādu atstāsim bērniem un mazbērniem, mēs neizbēgami nonākam pie jautājuma par attiecībām gan ar savu tautu, gan valsti.
Roze Stiebra, animācijas filmu žanra iedibinātāja latviešu kino, saka: “..valsts ir domāta tieši tam, lai iedotu garīgo dimensiju. Jo augstāku dimensiju, pret kuru salīdzināties, sev izvēlies, jo lielāka cerība pašam pacelties augstāk.”
Uz jautājumu, vai valsts šo uzdevumu līdz šim ir pildījusi, domas var dalīties, tomēr viens gan ir acīm redzams – atjaunotās neatkarības gados Latvijas politiskajās aprindās ir valdījusi vēlme pacelties, nevis pāri savām savtīgajām interesēm, bet citiem, tos brutāli nostumjot malā.
Visām politiskajām intrigām un kombinācijām ar garīgo dimensiju ir bijis maz sakara. Nedaudzos politiķus, kuriem bija augsti ētiskie uzstādījumi, politiskā “elite” turēja pa gabalu, jo mežonīgā kapitālisma apkalpošanai tādi nederēja. Bet vai tagad, kad notiek jaunās valdības veidošana, viņi ir vajadzīgi? Varbūt tie ir tikai tādi māņu manevri, sak, lai tie, kuri kaut ko grib mainīt, “aplaužas”, un pēc tam mēs, vecie, savas spēlītes varēsim turpināt?
Valsts pirmie simt gadi ir līdz malām pierakstīta lappuse, nākamā simtgade vēl ir kā balta lapa.
Vecgada vakarā, kad skan daudz laba vēlējumu un apņemšanos, arī ir līdzīgas izjūtas. Ne visas apņemšanās piepildās, tomēr vienmēr kādos labā griba uzvar un viņiem izdodas pacelties augstāk par sevi. Kad tādi cilvēki liek kopā prātus un sirdis, notiek lielas lietas. Nav jau cita ceļa kā vien uzturēt spēkā ideālus un labo gribu, un te nu bez atskata vēsturē neiztikt. Tur visās jomās ir sekošanai cienīgas personības, pietiek atcerēties kaut vai Kurtu Fridrihsonu un Žani Lipki.
Valsts simtgades priekšvakarā par šo divu tik atšķirīgo personību devumu Latvijai un cilvēcībai vispār mums atgādina par viņiem uzņemtās filmas. Arī Gunāra Astras mūžs gaida, lai kino valodā vieniem to atgādinātu, bet citiem atklātu pilnīgi no jauna. Latvijai ir kur smelties spēku un drosmi.
