Anda Līce: Tagad vairs nevar būt šaubu par to, kurš ir izraisījis karu 46
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tagad, lai precizētu kādus notikumus, cilvēki pārjautā – tas bija pirms vai pēc 2022. gada 24. februāra, kaut gan īstenībā pasaules kārtību, kas nodrošināja ilgstošu mieru Eiropā, Krievija noārdīja jau daudz agrāk – Čečenijā, Gruzijā un 2014. gadā Ukrainā, iesākumā nokožot pa mazākam gabalam.
Tagad vairs nevar būt šaubu par to, kurš ir izraisījis karu. Krievijas iedzīvotāju neizpratni kaut kā vēl var attaisnot ar propagandu, bet kas notiek, piemēram, demokrātiskās Itālijas bijušā premjera Silvio Berluskoni, Ungārijas premjera Viktora Orbāna un Amerikas trampistu galvās, kad viņi dedzīgi atbalsta Kremļa politiku? Kā rīkosies ES un arī ASV, apzinoties, ka to ūdeņos peld milzīgs aisbergs, kura vārds ir politiskā prostitūcija?
Kaut gan šī gadsimta ļaunums, tēlaini runājot – lācis, vēl ir tikai ievainots, rodas iespaids, ka viņa ādu jau sāk dalīt. Daļa valstī palikušo Krievijas pilsoņu aizbraukšajiem pārmet nodevību, savukārt aizbraukušie palikušos kaunina par gļēvumu, notiek strīdi par to, kurš datums uzskatāms par sarkano līniju, aiz kuras ir sākusies sadarbība ar režīmu, lauž šķēpus par valsts nākotni, un ne viens vien šajā sakarā jau pārģērbjas un pāraujas.
Lielo satricinājumu laikā pasaulē tā notiek vienmēr un visur, jo cilvēku daba ir neiedomājami lunkana, ne velti cilvēkus tik bieži salīdzina ar hameleoniem. Klausoties dažus ārkārtīgi kareivīgus Putina atmaskotājus, kuri patlaban atrodas ārpus Krievijas, tā vien šķiet, ka, tikuši pie varas, viņi lietos tās pašas putinistu metodes. Inficēšanās ar varas vīrusu notiek pavisam nemanāmi, un vara vienmēr ir arī gūsts, no kura izraujas tikai retais.
Latvijā daudzi, kuriem ir bijusi ilggadēja sadarbība ar Krievijas uzņēmējiem, to ir pārtraukuši, kādi šodien nogaidoši klusē, bet kādi mēģina sēdēt uz diviem krēsliem un, sevi attaisnojot, piesauc pat Bībeli. Diemžēl ne jau visus Siāmas dvīņus 24. februāris ir atdalījis vienu no otra un pārtraucis kopīgo asinsriti.
Cīņa ar ļaunumu turpinās, lācis vēl nav nomedīts. Izlasiet Tamāras Horihas Zerņas uz reāliem notikumiem balstīto romānu “Meitiņa” par Krievijas pirmo iebrukumu Ukrainā 2014. gadā! Tagad, astoņus gadus vēlāk, viss atkārtojas tāpat kā toreiz.
Grāmata apliecina – tauta, kas zina savas saknes, saglabā vēsturisko atmiņu un ar pateicību piemin senčus, nav uzvarama. Kā saka galvenās varones vecmāmiņa – baba: “Jūs taču ne jau tāpat vien karojat, bet par savu zemi, un sava zeme tikai tad ir sava, kad viņu mūsējie pietur no apakšas.”
