Anda Līce: Terora daba visos laikos ir nemainīga 3
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Nāk rudentiņis,/ Nāk barga ziema…” Dzirdot šo dziesmu, ir jādomā par to, ka reizēm dažu dziesmu vārdi īpašu jēgu iegūst ne tikai attiecībā uz kādu vienu tautu un valsti, bet pat visas pasaules mērogā. Lai kādas prognozes izteiktu eksperti, notikumiem vienmēr nāk līdzi arī to neparedzamība. Tāpēc ir tik svarīgi zināt ne tikai savas valsts, bet arī pasaules vēsturi, tās atšķirības un līdzību.
Vairākums cilvēku diemžēl tajā visā neiedziļinās, par notikumiem ierasti šausminās un pārtiek no baumām.
Latvijā un arī pasaulē ir ne mazums tā saucamās stingrās rokas gaidītāju. Lūk, pateicoties internetam, viņiem tagad ir iespējams redzēt, ko gan Krievijā, gan Baltkrievijā tāda roka dara.
Un, tavu brīnumu – tieši to pašu, ko padomju laikā darīja čeka un vācu okupācijas laikā – nacisti!
Cilvēkus novēro, izseko, apmelo, indē, apcietina un nogalina. Bet tik un tā pāri ļaužu tūkstošu galvām Baltkrievijā tagad plīvo viņu skaistais balti sarkani baltais brīvības karogs.
Lietus laikā baltkrievu sievietes demonstrācijās iet pat ar šo krāsu salikuma lietussargiem. Katras tautas brīvības ceļam ir savas īpatnības, un ne velti apritē jau ir iegājušies apzīmējumi: “Dziesmotā revolūcija” (Latvija)”, “Samta revolūcija” (Čehoslovākija) un “Rožu revolūcija” (Gruzija).
Gan jau arī Baltkrievijā notiekošajam būs savs apzīmējums, iespējams, šo tautas sacelšanos nosauks par Grēknožēlas revolūciju.
Minskā, posmā no īslaicīgās aizturēšanas izolatora Okrestino, kur tagad spīdzina apcietinātos, līdz Kuropatiem (kādreizējā Minskas nomale), kur 1937. gadā cilvēkus masveidā slepkavoja čekisti, ļaudis izveidoja cilvēku grēknožēlas ķēdi, jo uzskata, ka gan slepkavas, gan upuri nāk no vienas tautas. Pagaidām Baltkrievijā protesti pret Lukašeno režīmu norit miermīlīgi.
Diemžēl šis režīms jau ir izlējis asinis, jo nepieder pie tā saucamajiem maigajiem autoritārajiem režīmiem.
Kā apgalvo bijušais Putina padomnieks un viens no šodien nopietnākajiem viņa opozicionāriem Andrejs Illarionovs, šādus režīmus miermīlīgā ceļā nav iespējams gāzt. Šajā sakarā “Youtube” kanālā var noskatīties viņa un Dmitrija Gordona divas stundas garo sarunu par pasaules degpunktiem.
Tiem, kas ir aizmirsuši, un tiem, kuri nav piedzīvojuši, kā visā PSRS teritorijā izpaudās padomju terors, es iesaku noskatīties lielisko igauņu režisores Monikas Sīmetsas filmu “Biedrs bērns”.
Kāpēc šī filma ir iekļaujama skolu programmās? Tāpēc, ka terora daba visos laikos ir nemainīga.
Nemainīga ir arī mīlestības daba. Cilvēki, kas nespēj just empātiju, nav spējīgi uz mīlestību. Tādi ir visi ģimenes, valsts un pasaules tirāni.
