Anda Līce: Pandēmijas gads uzskatāmi parādīja, cik bēdīgā stāvoklī šodien ir sabiedrības kolektīvā imūnsistēma 16
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Paaudžu maiņu var salīdzināt ar stafetes skrējienu, kurā skrējēji stafetes kociņu nodod nākamajiem. Dzīvē paaudzes viena otrai nodod kaut ko tādu, kas kļūst redzams tikai pēc laika. Un tad saka: viņš (viņa) turpina vecāku un vecvecāku iesākto.
Tas nenozīmē, ka nākamie vienmēr turpina savu vecāku profesiju, runa ir par attieksmi pret dzīvi un ētiskajiem ideāliem. Diemžēl bieži ir tā, ka lietas, kas bija nozīmīgas iepriekšējiem, nākamajiem var nešķist svarīgas. Tieši dzīves pamatvērtību nepieņemšanas dēļ visbiežāk arī sākas paaudžu konflikti.
Pamatvērtību tālāk nodošanu ik pa laikam ir centušies pārtraukt kari un citas nejēdzības. Tās, uzdrošinos teikt, ir skārušas katru dzimtu Latvijā. Lai atceramies sajūsmu, ar kādu pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pie dzimto māju un atgūtās zemes robežu atjaunošanas ķērās tie, kurus savā laikā bija represējis padomju režīms, bet kuru atmiņa glabāja vecāku un vecvecāku vēlējumus.
Represijās izdzīvojušie metās atjaunošanas darbos ar domu – tam, par ko tik dārgi maksāts, nedrīkst ļaut izputēt, cauri grūtiem laikiem saglabātais ir jānodod nākamajiem. Daudziem tas arī izdevās.
Diemžēl ir ne mazums to, kuriem šodien neizsakāmi sāp, ka stafetes kociņu nākamie izmet no rokām un kopā ar to arī tādas būtiskas lietas kā godaprātu, darba tikumu un savas tautas vēsturi, jo ar jēdzienu “mantojums” saprot vienīgi naudu un dīku dzīvi.
Par šo sāpi gan netiek runāts skaļi, jo pamatstraumē, ko tagad dēvē par meinstrīmu, šīs lietas vairs neiederas – kārtējo reizi ejot uz “gaišo nākotni”, nav ieteicams skatīties atpakaļ. Šajā ziņā mēs joprojām esam viensētnieki un izvēlamies klusēt.
Jēdzienu – negatīvā izlase – attiecina arī uz cilvēkiem. Latvijā to veicināja karš un okupācijas. Labāko iznīcināšana liedza viņiem iespēju atstāt pēcnācējus. Bailes un nedrošība, ko cilvēki piedzīvoja padomju okupācijā, diemžēl atkārtojas arī šodien, tikai citā intensitātē.
Saliec ne jau tikai gadu nasta, tik daudzi priekšlaikus aiziet mūžībā, nesagaidījuši taisnīguma uzvaru, par ko tiek skandināts veselus trīsdesmit gadus. Ir novērots – miesas kaites parasti saasinās pavasaros un rudeņos.
Pamatvērtību zaudējuma sāpes visasāk sevi liek manīt, tuvojoties 25. martam un 14. jūnijam – datumiem, kad neatgriezeniski sabruka tik daudzu dzīve. Tā kā drupas joprojām nav novāktas, pret tām atdauzās jau trešā paaudze.
Aug visu vecumu ne tikai fiziskās, bet arī dažādu psihoemocionālās veselības traucējumu skarto cilvēku skaits. Pandēmijas gads uzskatāmi parādīja, cik bēdīgā stāvoklī šodien ir sabiedrības kolektīvā imūnsistēma.
