Anda Līce: Nav jābrīnās, ka Latvijā šodien tik reti dzird vārdu “nacionāls” 10
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Beidzot ir piepildījušās ilgas pēc sniega un baltuma. Tikko uzsnigušajā savas pēdas atstāt patīk ne tikai bērniem, taču bieži izrādās, kāds pirms tevis jau ir ieminis savējās, un tad tu mēģini iztēloties, kas bijis šis gājējs. Ja runa ir par kultūras vēsturē atstātajām pēdām, to nav grūti uzzināt.
Diemžēl jaunajā gadsimtā ir vērojama strauja amnēzija – savas vēsturiskās atmiņas zaudēšana, kā dēļ sāk likties, ka mēs te esam pirmie un vienīgie. Un šajos maldos arī slēpjas mūsu vājums. Vēstures aizmiršana īpaši apdraud nacionālo pašapziņu, kurai pateicoties tiek izsapņota un izcīnīta ikvienas valsts neatkarība.
Nav jābrīnās, ka Latvijā šodien tik reti dzird vārdu “nacionāls”, to neskaitāmas reizes ir sakompromitējuši cilvēki, no kuriem amatu un naudas priekšā izvējojusi gan nacionālā pašcieņa, gan patriotisms. Daudzos to abu nekad arī nav bijis.
Piemēram, var dzīvot savā pagastā vai pilsētā un neko nezināt par tās vēsturi un cilvēkiem, kaut gan tieši viņi savā laikā šai vietai ir piešķīruši spožumu. Lokālpatriotisms parasti ir svešs daudziem ienācējiem, jo viņu saknes ir citur un viņi arī neapzinās to vērtību.
Iznīcināt saknes, tas bija padomju varas mērķis, tāpēc vara gādāja, lai ienācēju būtu pēc iespējas vairāk. Bet vai šodien nenotiek tas pats? Laiks jau tāpat kā smiltis tik daudz ko aprok, trakākais ir tas, ka mēs tam palīdzam. Tuksneši izplešas, taču, kamēr vien būs cilvēki, kas tos apūdeņo, mēs zem smiltīm nepazudīsim pilnīgi, lai arī cik voluntāri būtu viendienas politiķu lēmumi.
Es šķiru vaļā brīvmākslinieces Sanitas Dāboliņas sakārtoto un mākslinieces Ērikas Doganas krāšņi ilustrēto izcilā vidzemnieka, latviešu literatūras klasiķa, kultūras un sabiedriskā darbinieka Augusta Saulieša dzejas izlasi “Baltos ceļos”. Iedomāsimies deviņpadsmitā gadsimta beigu un divdesmitā gadsimta pirmās puses Latviju. Šis no zemniekiem cēlies un ļoti grūtus laikus izgājušais vīrs dabas krāšņumu un sava novada valodu izjūt visās niansēs. Viņa dvēsele pievelkas arī zemes un dzīves smaguma, un tas iespaido gan prozu, gan dzeju.
Cilvēka garīgo būtību viņš saprot kā dvēseli un ar skumjām atklāj, cik ļoti daudziem tā ir nabaga. Tas viņa dzīvi bieži sarežģī, un tad nākas atzīt: “Katra zvaigzne viena mirdz,/ Viena, viena katra sirds…” Viņa ētiskie ideāli izaug no kristietības, mīlestības pret savu māti un Latviju un paliek nemainīgi visu mūžu. Lūk, kāds cilvēks pirms mums te ir gājis!
