Anda Līce: Mums ir tas, ko negrauž rūsa un nemaitā kodes 1
Reizēm atrodas pazudušie gali, sasienas pārrautie pavedieni, un it kā pilnīgi nesaistītas parādības noved pie kāda kopsaucēja. Manī tā notika pēc Alvja Hermaņa 2008. gadā iestudētās Martina Makdonas lugas “Vientulīgie rietumi” noskatīšanās televīzijā un ziņa, ka visas biļetes uz 2013. gada Dziesmu un deju svētku noslēguma koncertu divu stundu laikā ir pārdotas.
Lai skatītājs izrādi attiecinātu uz sevi, to pieteica ar tādu mazu apvērstas patiesības triku – tā neesot par latviešiem. Izcili mākslas darbi stāv pāri tautībām, laikmetiem un cilvēku viendienas vajadzībām. Luga par divu brāļu – īru naidu un izlīgšanas cenu liek domāt daudz plašākos lokos. Kas ir šie par pretiniekiem sevi padarījušie brāļi? Latvijā dzīvojošie latvieši un krievi? Šejienieši un nesen prom aizbraukušie? Tauta un tās vadītāji? Laucinieki un pilsētnieki? Iepriekšējās paaudzes un mūsdienu jaunatne? Valda visu neapmierinātība ar visiem, vārgie izlīdzināšanās mēģinājumi cieš neveiksmi. Cik liels upuris mums ir vajadzīgs, lai mūs atkal savestu kopā, – tanki Rīgas ielās, mēris, vēl viens pasaules karš? Lugā tas ir trešās darbojošās personas upuris, kas simbolizē Kristus upuri. Luga, pateicoties lieliskajai aktieru Viļa Daudziņa, Ģirta Krūmiņa Vara Piņķa un Ivetas Poles spēlei, parāda tuvplānā šo grūto, tik daudzām niansēm bagāto, brīžiem smieklīgo, brīžiem traģisko piedošanas ceļu. Kāds varbūt teiks – dzīvē tā nenotiek. Notiek gan, tikai diemžēl gandrīz vienmēr vienīgā samierinātāja izrādās nevis dzīve, bet nāve.
Zīmīga ir lugas epizode, kas ļauj noprast – brāļi ir gatavi satīrīt pašu neiedomājami piemēsloto dzīves telpu. Tīrība sākas ar ilgām pēc tās. Vai tad tās nav pārņēmušas arī mūs, kad divdesmit gadus Latvijā ir visās nozīmēs mēslots un mēs esam pagalam noguruši no nejēdzībām un paši savas nevarēšanas? Kur ņemt cerību un stiprināties, tak ne jau lielveikalos ar to “mamutu cenām” un “tudiš – pīp”, ne jau priekšvēlēšanu kampaņās un skandālos.
Un tieši tādā pilnīgas neziņas un apjukuma laikā atrodas pazudušie gali, sasienas pārrautie pavedieni, un mēs pēkšņi atskārstam – mums ir tas, ko negrauž rūsa un nemaitā kodes, – mūsu kopības lielo iespēju piedāvājošie Dziesmu un deju svētki. Un tad vairs nav grūti stundām ilgi stāvēt rindā pēc biļetēm uz šo vienreizējo dvēseles un gara pirti.
No mums pašiem būs atkarīgs, cik ilgi pēc šiem svētkiem mūs uz saviem spārniem nesīs vienotājs dziesmu gars un cik ilgi mēs turēsimies pie tā, ko dziļumos būs uzmodinājušas skaistās ārējās norises. Mēs taču atceramies, cik viegli var atkal visu palaist vaļā un turpināt ienīst, riebt un karot, kaut visi it kā zinām patiesību – miers baro, nemiers posta. Bet pie miera var tikt, tikai pārvarot savu cilvēcisko un tik nepilnīgo dabu. Iesākumā kaut vai uz vienu dienu, uz vienu nedēļu.
