Anda Līce: Man bija jāuzraksta ciešanu stāsts 1
Dzejniece, publiciste, sabiedriska darbiniece, daudzu dzejas un eseju grāmatu autore Anda Līce (1941) ilgus gadus strādājusi Latvijas Okupācijas muzejā. Ar viņas gādību izdotas sešas “Via Dolorosa”, kā arī citas uz Sibīriju izsūtīto cilvēku atmiņu grāmatas.
Saņēmusi Eduarda Veidenbauma un Aspazijas literārās prēmijas. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Pašlaik dzīvo Madonas novada Sarkaņu pagasta “Ceļadomās”.
– Kopš 1949. gada 25. marta vardarbīgās cilvēku izvešanas pagājuši 63 gadi. Kā tā laika notikumus vērtējat šodien?
– Tā joprojām ir un vēl ilgi būs ļoti smaga robežzīme gan daudzu mūsu ģimeņu, gan valsts un tautas vēsturē. Tāpat kā 1941. gada 14. jūnijs, tāpat kā citas varbūt mazāk zināmas dienas, kad padomju vara Latvijā apcietināja un izveda cilvēkus.
Kaut arī pagājis ilgs laiks – gandrīz vesels cilvēka mūžs –, represiju sekas vēl šobaltdien redzamas. Tie nav tikai daudzviet pamestie, atmatā aizlaistie lauki un māju drupas. Patiesībā nodarītais posts ir daudz lielāks nekā tas, ko redzam.
– Par kādiem “grēkiem” izveda jūsu ģimeni?
– Tie bija lieli “grēki”. Tepat Madonas pusē, Patkules pagastā, mums piederēja “Liepnieki” – apmēram 30 hektāru liela labi iekopta saimniecība. Mana mamma bija diplomēta agronome, vectēvs ļoti praktisks cilvēks, viņi prata saimniekot. Mani izveda kopā ar mammu un abiem vecvecākiem. Toreiz man bija septiņi gadi, es tikko biju uzsākusi skolas gaitas. Nokļuvām Amūras apgabala Mazanovas rajona Aļeksejevkas sādžā. Vectēvs un vecmāte no turienes neatgriezās, viņu atdusas vieta ir sādžas kapsētā.
– “Liepniekos” vairs neatgriezāties?
– Dzīvot tur vairs nespēju. Viens iemesls bija bērnībā pārdzīvotās šausmas – dažādu uzskatu mežabrāļi ar šaujamiem, kuri nāca un ņēma no klēts, ko vien gribēja, un pēc tam mūsu izvešana.
– Jūs esat daudz paveikusi izvesto cilvēku piemiņas saglabāšanā. Tomēr vai nav tā, ka to paaudžu cilvēki pamazām aiziet, bet viņu pārdzīvoto nākamās paaudzes vairs neatceras?
– Protams, vēsturiskā atmiņa ar laiku neglābjami atdziest.
Šodien daudz ko vairs neatceramies par Saules kauju vai par Šeremetjeva plosīšanos Vidzemē. Nav vairs šo notikumu aculiecinieku. Diemžēl daudzi, kuri jau aizgājuši viņsaulē, paņēmuši sev līdzi kara laikā, divās okupācijās un izsūtījumā pārdzīvoto.
Izsūtījumā nevienam nebija iespēju neko ne pierakstīt, ne izdot. Tagad mums, vēl dzīvajiem izvesto paaudžu cilvēkiem, ir liela priekšrocība. Gandrīz katrs no mums varētu uzrakstīt savu dzīves stāstu un par izsūtījumā gūto pieredzi. Esmu uz to cilvēkus vienmēr skubinājusi un arī iedrošinājusi. Gribētu pateikt visiem dzīvajiem izsūtījuma cilvēkiem: “Nokārtojiet rēķinus ar savu dzīvi!”
– Kā jūs to domājat?
– Esmu novērojusi, ka nereti mana likteņa cilvēkus nomoka kaut kāda mazvērtība, sadzīviski sīkumi vai kādas kaites, no kurām viņi mēģina tikt vaļā, staigājot pie dakteriem. Nevajag nekur iet! Vajag paņemt papīru un sākt rakstīt. Pazīstu cilvēkus, kuriem tas palīdzējis tikt vaļā no visām kaitēm un kompleksiem.
Pati šai tēmai esmu veltījusi divdesmit dzīves gadus. Atceros, ka 1956. gada vēlā rudenī, kad es, četrpadsmitgadīga meitene, kopā ar mammu pajūgā braucām mājup uz Latviju, pametu acis uz šo krievu sādžu un iedomājos, ka man noteikti būs jāuzraksta par šo izsūtījuma laiku. Vienas daļas represēto cilvēku atmiņas esmu sakopojusi “Via Dolorosa” izdevumos. Daudzu izsūtīto atmiņas ar manu līdzdalību izdotas arī atsevišķās grāmatās. Pērn, manas 70 gadu jubilejas gadā, iznāca arī manu atmiņu grāmatiņa “Pateikt un pateikties”.
Grāmatās izdotās cilvēku atmiņas tagad man saplūdušas vienkop tādā kā lielā ciešanu stāstā. Atsevišķi notikumi varbūt tautas atmiņā nepaliks, tāpat kā, kuļot labību, kāda daļa graudu nobirst. Bet šis stāsts nekad nepazudīs, tas uzrunās nākamās paaudzes, kad visi represijās cietušie jau būs aizgājuši viņsaulē.
Manuprāt, šodien saruna par 1949. gada 25. martu nav tikai par pagātni. Lielā mērā tā ir par nākotni. Mums būtu jāanalizē, kā dzīvosim turpmāk, lai šie pagātnes notikumi nekad vairs neatkārtotos. Nevaram arī tos aplūkot atrauti no cilvēka dabas. Tā visā krāšņumā atklājās toreiz un bieži atklājas tagad. Varbūt tikai citā veidā un ar citiem paņēmieniem.
Visiem atmiņu stāstiem cauri vijas viena tēma – nezaudēt cilvēcību. Atminos, izvešanas laikā daži mūsu pašu tautas brāļi, kas tajā piedalījās, ieteica neko līdzi neņemt, jo nekur tālu mūs nevedīšot. Viņu patiesais nolūks bija – lai paliktu vairāk, ko no tukšajām mājām pievākt sev.
Ja 25. marts atkārtotos vēlreiz, pieļauju, ka atkal uzrastos mūsu pašu bāleliņi, kas iztapīgi palīdzētu gan ielādēt mūs vagonos, gan raudzītu, ko pievākt sev. Nomaļajos “Liepniekos”, kas no visām pusēm bija mežu ieskauti, toreiz mūs neatrastu ne krievs, ne kazahs, ne tatārs, ja ne mūsu pašu tautas brāļi. Izvešanās un izvesto cilvēku māju izlaupīšanā, cilvēku mocīšanā visur piedalījās latvieši. Tāpēc man neveras mute vainot tajā tikai citas tautības cilvēkus.
– Represijās cietušie cilvēki dažreiz pārmet, ka valsts amatpersonas neveltī viņiem pietiekamu uzmanību, neapmeklē piemiņas dienu pasākumus. Vai pati esat to sajutusi?
– Ir nevērība pret tautu kopumā un arī pret represijās cietušajiem. Visvairāk no valsts amatpersonām gribētu sagaidīt stingru stāju visās Latvijas nacionālajās lietās, tostarp par latviešu valodu. Tomēr šķiet, ka no muguras locīšanas un iztapības citu priekšā tik viegli vaļā netiksim, tā mums dziļi asinīs.
Maniem likteņa biedriem gan gribu jautāt ko citu – vai šodien vēlaties justies kā represētie? Pazīstu cilvēkus, kuri skatās filmas un lasa grāmatas tikai par agrākiem laikiem. Es ar to vien dzīvot nevēlos. Atzīšos, ka arī piemiņas dienu pasākumus apmeklēju nelabprāt – tikai tad, ja īpaši tieku uzaicināta. Bet vairs negribu skaļi žēloties par to, ko man toreiz atņēma un cik ļoti esmu cietusi.
Un nepavisam negribu čīkstēt, kāpēc valsts man tagad nepiešķir kādus papildu sabiedriskus labumus. Varbūt tā vietā mums, represētajiem, būtu vairāk jāpadomā, ko vēl spējam dot paši – dzīves pieredzi, māku izdzīvot grūtos apstākļos un savu cilvēcību.
Par vardarbīgo izvešanu vajadzētu prasīt kompensācijas no Krievijas. Man personīgi pietiktu, ja biedrs Putins pateiktu publiski tikai vienu vārdu: “Piedodiet!” Taču to diezin vai piedzīvosim.
– Ar ko pati pašlaik piepildāt dzīvi?
– O, ar fantastisku brīvību! Varu darīt to, kas patīk un kas, lauku mājā dzīvojot, ir vajadzīgs. Man ir trīs hekt-āri zemes, esmu iekopusi lielu dārzu un turu pārdesmit bišu saimju. Man ir gatavs dzejoļu krājuma manuskripts. Vairāk gan rakstu ziemā, kad neesmu aizņemta lauku darbos.
