Anda Līce: Kritēriju jautājums ir aktuāls pilnīgi visos laikos 0
Tā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados kādā jauno autoru, kā tagad teiktu, burziņā, sēdēdams uz skapja augšas, ik pa brīdim iesaucās dzejnieks Aivars Neibarts, izraisīdams smieklus pārējos, kuri kaut kādu iemeslu dēļ uz skapja nevarēja uzrāpties.
Kritēriju jautājums ir aktuāls pilnīgi visos laikos un visiem cilvēkiem, bet jo īpaši tagad, kad mums vēl pieder nenovērtējamas tiesības izvēlēties. Ejot uz Saeimas vēlēšanām, ir jābūt skaidrībā, vai partijas nosaukuma maiņai ir kāds sakars ar tās kursa maiņu, kur ir garantijas, ka darbi turpmāk saskanēs ar jaunajā programmā ierakstīto. Savas grūtības ir arī ar jaunajām partijām – tās vēl nav bijušas pie teikšanas. Par tām daudz ko izsaka kandidējošās personības un viņu publiskā, bieži skandalozā uzvedība.
To vēlētāju priekšā, kuri grib balsot par populistiem, loģika ir pilnīgi bezspēcīga, jo populisms ir viņu pašu dabā, tikai viņi to neapzinās. Saka, vajagot pētīt un salīdzināt partiju programmas. Papīrs panes visu, arī līdz šim ir bijušas labas, jābūtības programmas, tās nav grūti citam no cita norakstīt. Un te, lūk, mēs atkal atduramies pret tādu jēdzienu kā “kritēriji”.
Kritēriju sajukums ir ne tikai Latvijā, bet daudzviet citur pasaulē.
Autoritārajos režīmos par kritērijiem vispār nevar būt runas, tur visu izšķir vienas personas varaskāre. Tās lietas, ko sauc par augstiem morāliem standartiem, ir kā ļoti vērtīga, taču diezgan kaprīza un grūti ieaudzējama augu suga. Bet, kad tā ir saņēmusies un iesakņojusies, to nav viegli iznīdēt, šie pamatprincipi cilvēkā ir klātesoši visā viņa mūža garumā.
Pateicoties to esamībai personībās, kas dibināja mūsu valsti, mēs šogad varam svinēt savas valsts simtgadi, un daudzi var lepoties ar saviem senčiem, kuri pagājušā gadsimta juku laikos maksāja augstu cenu par savu godaprātu. Bet ir arī daudz to, par kuriem jākaunas.
Cik reižu jau nav dzirdēts – atkal ievēlējām ne tos cilvēkus, kurus vajadzēja.
Bet problēma nav tikai viņos, tieši mēs, vēlētāji, neesam tādi cilvēki, kādiem mums vajadzētu būt. Nu, labi, pirms divdesmit septiņiem gadiem mēs bijām apdulluši no brīvības, bet ar gadsimta ceturksni pilnīgi pietiek, lai iemācītos ieraudzīt robežu starp labo un ļauno ne tikai pasaulē, bet vispirms sevī.
Tas nenākas viegli, un cilvēki gandrīz vienmēr izvēlas vieglāko pretestības ceļu, tāpēc ir labi, ja ik pa laikam kāds no augšas (pat ja tā ir tikai skapja augša) mums atgādina: “Kur ir kritēriji?”
