Anda Līce: Kopš mums ir pieejama tā saucamā Eiropas nauda, ir izveidojusies jauna profesija – projektu rakstītāji 15
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Bija cerēts pavisam kas cits,” pēc laika sakām par daudziem jaunievedumiem, ko pārbauda vienīgi laiks. Kad projektus visās dzīves jomās sākam uzskatīt par tādu kā burvju nūjiņu, tie sevi vairs neattaisno. Kopš mums ir pieejama tā saucamā Eiropas nauda, ir izveidojusies, var pat teikt, jauna profesija – projektu rakstītāji.
Izrādās, rezultāts bieži ir atkarīgs nevis no satura, bet no formas, tas paver plašas iespējas gan līdzekļu piešķiršanai, gan arī atteikumiem. Diemžēl bieži visu izšķir atbilstība burtam, tas ir, birokrātiskiem priekšrakstiem, un tas naudas devējus atbrīvo no jebkādas atbildības.
Tie, no kuru lēmumiem ir atkarīga daudzu nākotne, katru gadu mainot projektu noteikumus, būvē ap sevi jaunas aizsargjoslas un aizvien vairāk sevi nošķir no pārējās sabiedrības. Pieaugošajā pakalpojumu robotizācijā un papīru jūrā cita pēc citas noslīkst labas idejas, aiz projektu kalniem pazūd pats cilvēks. Ar projektiem vien nepietiek, ir jāraksta pārskati par projekta izpildi noteiktos termiņos. Bet viens no pārejas uz elektroniskajiem pakalpojumiem iemesliem taču bija papīru plūdu samazināšana un dzīves atvieglošana.
Šodien jau šķiet gluži neticami, ka tikšanās ar ievērojamām personībām varētu sarīkot bez projektu rakstīšanas, iesniegšanas instancēm un vērtēšanas. Rakstnieks Andris Kalnozols saka: “Es gribētu redzēt mākslu, tīru no projektiem.” Viņaprāt, kļūt par robotu mākslā nozīmē rakstīt projektus.
Tagad vismaz kultūrā bez projektiem vairs nav iespējams itin nekas. Ja nu vienīgi mākslinieki būtu ar mieru cilvēkus izklaidēt par baltu velti pie noteikuma, ka māksla nebūs pārāk smaga. Nav brīnums, ka sabiedrības vairākums piekrīt pārejai uz ātrajām un vieglajām uzkodām dvēselei un garam, jo nu jau vairākās paaudzēs, pateicoties nemitīgām izglītības programmu un nostādņu maiņām, nav radināts skatīties dziļāk.
Tāpēc jau tik daudzi censoņi pēc pirmajiem aplausiem kļūst atkarīgi no reitingiem un pastāvīgi ir redzami visos iespējamos ekrānos, vienalga, kādā kontekstā un sabiedrībā. Tomēr mākslas darbu vērtēšanā tas, cik kāds darbs šokē, izaicina un provocē, nebūt nav vienīgais kritērijs.
Čab projektu lapas un kraujas kaudzē kā siens. Pat likumsargi nespēj daudziem atrast lietderību un patiesos labuma guvējus. Prātā nāk teiciens par adatas meklēšanu siena kaudzē. Tagad projektē darbus, atpūtu, svinības un pat bērnus. Valdības un politiskās partijas bieži arī ir tikai kādu ieinteresēto ļaužu projekti. Politikā sasmērējušies un izsvilptie tūlīt pēc vēlēšanām projektē jaunas partijas. Projekti ir kā sava veida kāpnes. Bet vai tikai augšup?