Anda Līce: Kādā dienā arī tu vari kļūt bēglis 0
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir notikušas vēl pirms mēneša gluži neiedomājamas lietas. Redzot tikai daļiņu no tā, ko Ukrainai jau ir nodarījis Krievijas iebrukums, pārņem sašutums un dusmas par pasaules valdību gausumu darīt visu iespējamo, lai šo neprātu apturētu.
Ukraiņu bēgļi jau ir skaitāmi miljonos, bojā gājušie civiliedzīvotāji – tūkstošos, bet Kremļa dezinformācijas līdzekļi, maldinādami savas valsts pilsoņus, turpina izplatīt fantasmagoriskus melus par Ukrainu. Krievi, kuri ir jau sen sapratuši Putina politiku, par saviem nozombētajiem līdzpilsoņiem saka, ka viņi ir slimi ar galvas smadzeņu putinismu, ko nav iespējams izārstēt.
Daudzi, kas ir pret Putina politiku un nosoda iebrukumu Ukrainā, tiek vajāti un spiesti meklēt patvērumu citās valstīs, savā ziņā arī kļūstot par bēgļiem.
Diemžēl viņiem tagad būs jādzīvo ar Putina nozieguma uzspiesto zīmogu, un tā būs vēl viena viņu drāma. Maskavas aktrise, Putina vēl nesenā atbalstītāja Čulpana Hamatova ir ieguvusi uzturēšanās atļauju Latvijā un stāsta par savu izcīnīto iekšējo cīņu un to, cik mokoši ir atrasties sirdsapziņas šūpolēs. Patiesību novēloti sapratušo cilvēku ir daudz un būs vēl vairāk.
Kaut gan karš Latviju it kā tieši neskar, mēs visi tajā vairāk vai mazāk jau esam iesaistīti. Latvijas vēsturē un tautas atmiņā marts ir dramatisks mēnesis. Notiekošais Ukrainā sasaucas ar 1949. gada 25. marta latviešu izsūtīšanu un atgādina – staļinisms joprojām nav uzveikts. Totalitārismu nevar nedz pielabināt, nedz arī mainīt tā dabu.
Par savu nākotni tagad jāizšķiras ne tikai Eiropas tautām, bet visai pasaulei. Tas prasīs daudz lielāku atbildību ne tikai no valstu vadītājiem un valdībām, bet tieši no pilsoņiem. Atbildīgu rīcību panākt no politiķiem pagaidām iespējams, pielietojot sabiedrības spiedienu. Uz nenosakāmu laiku visiem nāksies pamatīgi savilkt jostas. Latvijā ne visi būs ar mieru to darīt, jo mēs esam lieli vaidētāji un kurnētāji, kaut gan, par laimi, vēl neesam tik izlutināti kā vecās Eiropas tautas.
Neviens nezina, kad beigsies šis karš un cik tas mums visiem un katram maksās, cik daudz bēgļu pie mums vēl ieradīsies, kā mēs ar viņiem sadzīvosim un kad viņi varēs atgriezties mājās. Nekad agrāk mēs visi neesam bijuši tik cieši saistīti kā tagad. Tu, kas saki, ka tevi neinteresē politika, ka tu šajās globālajās spēlēs nepiedalies un bēgļu jautājums uz tevi neattiecas, kādā dienā arī vari kļūt bēglis.
