Anda Līce: kad un vai modīsimies? 0
Neviens nedrīkst mētāties ar apgalvojumiem par tautas un valsts pastāvēšanas ilgumu
Iztēlosimies situāciju – ugunsgrēks ir izpostījis gan Saeimas, gan valdības namu, bet gruvešu novākšana sākas tikai pēc mēneša. Jūs varat kaut ko tādu iedomāties? Es ne. Prezidenta pils ar visām tās arhitektoniskajām, mākslas un simboliskajām vērtībām kā tāds lauku šķūnis vaļā pret debesīm nostāvēja veselu mēnesi.
Vai šāda valsts attieksme nemudina ņemt rokās mietu un zvetēt? Bet nav jau vairs kam to darīt – pārāk daudz stipro roku tagad ceļ citu valstu labklājību vai arī ļengani karājas gar sāniem tepat Latvijā, kamēr mūsu ierēdņu grūtgalvīšu armiju no sabiedrības sargā instrukcijas, likumi, nolikumi, līgumi un… miesassargi. Neatkarīgi no tā, cik Latvijas nākotnes jautājumā mēs katrs esam mazs vai liels optimists, neviens, valsts prezidentu ieskaitot, minot iespējamās briesmas nākotnē (Krievijas tīkojumus, demogrāfisko bedri, migrāciju), nedrīkst mētāties ar apgalvojumiem par tautas un valsts pastāvēšanas ilgumu. Tā ir domāšanas programmēšana iznīcības virzienā. Tā vietā, lai meklētu spēka avotus vēsturē, tautas garīgajā mantojumā un ticībā labajam, mēs smīdinām sevi un pasauli, prātuļojot, ka no cūku mēra mūs varētu pasargāt žogs gar valsts robežu.
Par cūku mēri daudz bīstamāka ir pērkamība visos līmeņos. Ne jau sasmērējušie politiķi, blēži un zagļi var izvest Latviju no purva, bet gan cilvēki ar gudrām galvām un skaidrām sirdīm, tie, kuriem ir apriebies tiesiskais nihilisms, pērkamība un demagoģija.
Ģimenē un skolā vai vismaz vienā no tām katra paaudze mācās taisnu valodu un taisnu muguru. Tā kā no daudzām ģimenēm ir palikušas tikai drupas, vienīgā cerība ir skola. Ja arī tagad pēc šā gada Dziesmu un deju svētkiem pār ierēdņiem nebūs nākusi apskaidrība, ka izglītības sistēma ir jāmaina pēc būtības, nevis pēc katra nākamā ministra iegribām, ka ir jābeidz ņirgāties par skolotāja profesiju, ka kultūra ir nevis kāds piedēklis, bet viens no vaļiem, uz kā valsts turas, tad tur nelīdzēs pat miets. Ar šo priekšmetu pārnestā nozīmē varas krēslos aizsēdējušos grūtgalvīšus varam iztrenkāt vienīgi mēs, balsstiesīgie. Bet tikai ar nosacījumu, ja beidzot modīsimies no apātijas un nūģisma. Cilvēks ne tikai spēj nospraust sev augstuma atzīmes, bet tās arī sasniegt. Atdarināšanas cienīgs paraugs – simtgadnieks diriģents Roberts Zuika – mūs ir uzrunājis īstajā brīdī. “Tas, ka Latvija nav jāaizsargā vai jāpalaiž, lai iet kā iedams, to es organiski nevarētu pieņemt,” viņš saka. Un kā ir ar mums, gados daudz jaunākiem, kā mēs lietojam mums atvēlēto apbrīnojami īso laika sprīdi – mūžu?
