Anda Līce: Kāpēc latviešiem jāmācās no gliemežiem 8
Apgalvojums “velkas kā gliemezis” ir pareizs tikai daļēji. Ja tie kaut kur grib nokļūt, tad izdara to apbrīnojami ātri. Dzirdu, ka tagad topot valsts drošības koncepcija. Vai tad tai nebija jābūt vismaz lielās līnijās jau gatavai? Dzirdu arī, ka Krievija meklēšot vājākos punktus Latvijā. Kas šodien ir mūsu stiprie punkti? Es neko nesaprotu no militārajām lietām, tomēr to, vai ir man drošības sajūta, dzīvojot savā valstī, vai nav, gan varu pateikt. Tiem, kas tikai tagad taisās pētīt, kāpēc cilvēki brauc projām no Latvijas, valsts drošībai daudz vairāk nāktu par labu, ja viņi papētītu, kāpēc daudzi tomēr nav aizbraukuši un netaisās braukt projām.
Augstie ierēdņi smaidot teic, ka mums nekas nedraud. Diemžēl lielai sabiedrības daļai ir visai miglains priekšstats par to, kas ar ko un par ko kuru brīdi pasaulē karo. Piemēram, LTV1 24. februārī bez komentāriem rādīja dokumentālo filmu “Haleba: piezīmes no tumsas”. Filmā ir šausmīgi skati, cilvēku izmisums, pašaizliedzība, bet pirms filmas nav nekādu paskaidrojumu, kāpēc tas viss ir sācies un kas īsti notiek tagad. Visiem kariem ir sava priekšvēsture, politiķiem un dažādiem ekspertiem nevajadzētu augstprātīgi aprobežoties ar to, ka viņi kaut ko izprot. Šāda attieksme veido neuzticību un plaisu starp viņiem un sabiedrību.
Cilvēki grib saprast, kas notiek. Jā, mums trūkst naudas daudz kam, pētniecisko žurnālistiku ieskaitot, tomēr ir situācijas, kad ir izlēmīgi jāpārskata prioritātes. Un atkal (jau kuru reizi!) Igaunija un Lietuva rīkojas, kamēr mēs tikai grozām galvu te uz vienu, te otru pusi. Varbūt tāpēc Latvijai uzticēja prezidējošās valsts lomu, lai mūs kaut cik sapurinātu? Izskatās, mums tomēr vajadzīgas stiprākas dunkas. Nu, labi, mums nav tanku, bet kas traucē nodrošināt, lai visā Latgalē būtu pieejama valsts televīzija un radio?
Ir svarīgi, ko par Krievijas agresiju saka, piemēram, tādi Krievijas cilvēki kā režisors Andrejs Končalovskis, bijušais PSRS militārā izlūkdienesta darbinieks un rakstnieks Viktors Suvorovs, žurnālists Vladimirs Pozners un nu jau diemžēl nelaiķis Boriss Ņemcovs. Pārmaiņas Krievijā tāpat kā jebkurā valstī iespējamas tikai no iekšienes. Vai tā saucamās plašās masas apzinās, kādas pārmaiņas pēdējā laikā notiek mūsu valsts iekšienē?
Ir jāmācās no gliemežiem, kuri tādā ziemā kā šī neguļ. Mūsu nacionālajam raksturam piemīt dažas viņu iezīmes. Ja kaut ko labi apdomājam un sākam īstajā brīdī, tas izdodas. Mēs esam varējuši un varam daudz, ir tikai jātiek vaļā no mazvērtības kompleksa, uz ko, starp citu, 2008. gadā, viesojoties Latvijā, mūs visus aicināja Boriss Ņemcovs.
