Anda Līce: Jānoskaidro valsts amatu kandidātu psihiskās veselības stāvoklis, lai nevajadzētu sūdzēties, ka jādzīvo trako namā 26
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Daudzi cilvēki nodzīvo mūžu, tā arī neapzinājušies, ka ir šā vīrusa nēsātāji. Vēstures grāmatas ir pilnas ar liecībām par to, kā, mūsdienu vārdiem runājot, tas pārformatējis cilvēkus, veselas valstis un pasauli.
Tas nepārtraukti notiek jau tūkstošiem gadu, tomēr tikai mūslaikos, pateicoties visaptverošajam informatīvajam tīklam, to iespējams ieraudzīt visā pasaulē gandrīz vienlaikus. Vīrusa abreviatūra ir VV – varas vīruss.
Es ieslēdzu datoru un redzu, kā Vašingtonā, Kapitolijā, valsts apvērsumu mēģina veikt Trampa budēļi, Rīgā demisionē veselības aizsardzības ministre, internetā nikni gānās no varas atstumtie, savas attiecības apskatei izliek psihiski nelīdzsvarotas personas.
Kad runa ir par varu un amatiem, plānais kultūras slānītis izšķīst kā nebijis neatkarīgi no tā, cik kuras valsts demokrātijai ir gadu, un katrs tad rāda, uz kādu sakodienu ir spējīgs.
Jāteic, es (tāpat kā daudzi valsts pilsoņi) jau krietnu laiku vairs nespēju izsekot nedz deputātu, nedz ministru kaleidoskopiskajai maiņai, īstenībā – rotācijai. Viens no iemesliem ir neatbilstība ieņemamajam amatam. Otrs, reizēm pat vēl svarīgāks, ir maniakālā sevis apliecināšanas kāre, ko iespējams īstenot ar varas palīdzību.
Es pilnībā piekrītu neirobiologa un psihiatra Daniela G. Eimena viedoklim, ka, izvēloties kandidātus atbildīgiem valsts amatiem, būtu jānoskaidro pretendentu psihiskās veselības stāvoklis, lai vēlāk nevajadzētu sūdzēties, ka jādzīvo trako namā.
Pateicoties dažādiem komunikāciju ierobežojumiem, es tagad daudz vairāk skatos raidījumus par vēsturi un arī vēsturiskās filmas. Īpaši saistoši man šķiet dramaturga Eduarda Radzinska ceļojumi senās Grieķijas, Francijas un Krievijas vēsturē.
Parasti viņš par tagadni tieši nerunā, bet to skaidro caur pagātnes notikumiem. Zīmīgi, ka tad kļūst nolasāma arī ar neredzamo tinti rakstītā nākotne. Ar neskaitāmiem vēstures faktiem viņš mums atgādina – cilvēce no savām kļūdām diemžēl joprojām neko nemācās.
Tautas gudrība to sauc par kāpšanu uz viena un tā paša grābekļa. Un kā gan citādi, mēs taču sevī nesam un tālāk nododam vairāk vai mazāk aktīvo varas vīrusu.
Kad tam dod pilnu vaļu, Zeme noklājas ar drupām un miljoniem kritušo. Tāpēc mēs joprojām spītīgi atkārtojam – tā nedrīkst turpināties. Un tas ir atkal un atkal jāsaka, jo bez ticības un cerības dzīvot nav iespējams, bet dzīvībai bez mīlestības vispār nav nekādu izredžu.
Bez tās pasaule noveco un sairst. Eduards Radzinskis saka: “Tik ilgi, kamēr jūs mīlat, un tik ilgi, kamēr jūs mīl, jūs esat jauni.” Patiešām, ko gan vēl vairāk varētu vēlēties jaunajā gadā?
