Anda Līce: Daudzi tagad atskārst, ka ģimene ir kā maza valsts ar visām tās iekšējām un ārējām problēmām 1
Šī ir mūsdienu cilvēka garīgā brieduma pārbaude. Ne velti pēdējā laikā tik bieži skan atgādinājums izmantot šo laiku darbam ar sevi – izvērtēt līdz šim izvirzītos dzīves mērķus, to sasniegšanai lietotos līdzekļus un savas rosīšanās jēgu vispār.
Vieni notikušo tiešām saprot kā brīdinājuma signālu, tādu kā trešo zvanu, kamēr citi – tikai kā nezin no kurienes uzkritušu traucēkli, kas izjaucis tik labi izplānoto dzīvi.
Atbilstoši katra izpratnei notiks arī atgriešanās tā sauktajā normālajā dzīvē. Lielākā daļa ļausies inercei un rutīnai un, cik nu ļaus vispārējā situācija, turpinās dzīvot tāpat kā līdz šim.
Patērētājsabiedrība ir centrēta uz negausīgu sava ego apmierināšanu un visa iegūšanu šodien, nevis no kaut kā atteikšanos un savu iegribu ierobežošanu rītdienas vārdā.
Mēs šajā ziņā uzvedamies kā siseņi, aiz sevis atstājot kailu zemi. Cilvēka neveselīgo iekšējo un ārējo attiecību ar sevi un pasauli rezultāts citāds arī nemaz nevar būt.
Nelīdz ekologu, psihologu, teologu un sociologu izteiktie brīdinājumi par ierobežotiem visu veidu planētas resursiem un neatgriezenisko kaitējumu dzīvajai dabai, tātad arī sev.
Ne jau kādi citplanētieši, kā sludina daudzi sazvērestības teoriju izplatītāji, bet mēs paši radām apburto apli. Nav brīnums, ka krīzes kļūst par vienīgo glābiņu, par kuru ļoti augstu cenu nākas maksāt visiem.
Šodien no bērnu mutēm aizvien biežāk skan: “Es gribu, man vajag!” Kārotā nedabūšanas gadījumā iet vaļā skandāli.
Zīmīgus vārdus par šo situāciju saka garīgais skolotājs Ričards Rors: “Tagad savus bērnus audzinām sava veida brīvajā kritienā, cerot, ka ar kaut kādas laimes vai atklāsmes palīdzību viņi maģiskā veidā paši kļūs gudri. Ego nedrīkst pilnībā saimniekot visu bērna dzīvi, jo tas vienkārši nomāks visu pārējo.”
Ar cilvēkiem, kuriem nav iemācīta impulsu kontrole, notiek kā ar dārzu, kurā nezāles pārmāc kultūraugus.
Ir ļoti daudz ielaistu neirožu nomākto, kas, kļuvuši par vecākiem, skolotājiem, deputātiem un ministriem, gan sev, gan pārējiem problēmas spēj tikai radīt, nevis risināt.
Mums līdz šim nebija nācies diezgan ierobežotā telpā pavadīt ilgu laiku kopā. Daudzi tagad atskārst, ka ģimene ir kā maza valsts ar visām tās iekšējām un ārējām problēmām, savām robežām, politiku, svētkiem, valodu, prāta un sirds likumdošanu.
Šī likumdošana nozīmē nosacījuma un beznosacījuma mīlestības klātbūtni. Trūkstot vienai vai otrai, kā tas notiek tik daudzās ģimenēs, mūsu mazā valsts nonāk lielās grūtībās. Un tomēr – tām pateicoties, mēs mācāmies dzīvi.
