Anda Līce: Pandēmijas sašķelti, tagad mīņājamies pie pirmās lielās šā gadsimta barjeras 0
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Daži cilvēki teic, ka, ieejot lielajos tirdzniecības centros, viņus pārņemot sirreāla sajūta, šķiet – viņi ne tikai neatradīs izeju, bet milzīgajā preču klāstā tā arī neieraudzīs tās nedaudzās, tiešām vajadzīgās lietas.
No nevajadzīgo preču pārprodukcijas veikali atbrīvojas ar cenu atlaidēm, un tad tas lietu lērums pārceļo uz mūsu mitekļiem, kuros mums pašiem paliek aizvien mazāk vietas. Tirgus izmanto kādu vienīgi cilvēkam raksturīgu tieksmi – kāri dabūt visu, kaut gan tas nav nedz iespējams, nedz arī vajadzīgs. Traģiski, ka mūža lielākā daļa paiet, cīnoties par mantu un ar mantu.
Mēs bieži padodamies kārdinājumam iegādāties to pašu, kas kādiem jau ir, līdz ar to sāta sajūta tā arī nekad neiestājas. Naudīgajiem ir cita liga – viņiem kārojas tā, kā nav nevienam, un arī šajā gadījumā viņi nepiedzīvo sātu.
Šo dabūšanas drudzi pagaidām apturēt nespēj tik lēni progresējošais veselais saprāts, vienīgi ekonomiskās krīzes, kas ir kā tādas pasaules ģenerāltīrīšanas. Sava veida melnbaltas barjeras ir dabas katastrofas, slimības un tuvu cilvēku nāve.
Tad esam spiesti pārlūkot ne tikai mantu skapjus un pārtikas krājumus, bet arī savu dzīvi kopumā – izvēlētos mērķus, to sasniegšanas līdzekļus un morāli, kura nosaka iepriekš minēto. Šodien cilvēce ir nonākusi pie globālas melnbaltas barjeras, kuras nosaukums ir Covid-19.
Prātā nāk sens tautas teiciens: “Dievs nemīl, ka nabagi trako.” Ko šajā kontekstā varētu nozīmēt jēdziens “nabagi”? Cilvēki, kuri neapjēdz, kas tieši viņiem ir vajadzīgs, bet dara pakaļ citiem. Tie, kas, nejūtot robežas, tās nemitīgi pārkāpj un rada daudz sāpju citiem. Tie, kas uzskata, ka Dievs ir miris, par dieviem iedomājas sevi un nemitīgi izraisa mazākas vai lielākas sadursmes, pasaules karus ieskaitot. Nabagi ir arī tie, kas pārtiek vienīgi no gataviem citu viedokļiem, kā tas ir koronavīrusa pandēmijas gadījumā.
Lai cik tas izklausās neticami, bet, kā liecina aptaujas, ļoti daudzi piekrīt uzskatam, ka tāda vīrusa vispār nav, saslimušo un mirušo statistika esot pilnībā safabricēta, un pandēmiju ir izdomājuši kādi ļaunprāši, lai iznīcinātu planētas iedzīvotājus un pasakaini nopelnītu.
Kad slimība pārstāj būt medicīnisks jautājums, bet kļūst par ticības jautājumu, tad jebkādi pretargumenti zaudē jēgu, cilvēkus pārņem baumu un baiļu pandēmija, viņi vairs nedomā ar savu galvu un līdz ar to atkratās no jebkādas atbildības arī par savu rīcību. Un tā nu, pandēmijas sašķelti, tagad mīņājamies pie pirmās lielās šā gadsimta barjeras.
