Anda Līce: Būsim godīgi – bailes pilnīgi nav izgaisušas nevienā no padomju režīmu piedzīvojušām paaudzēm 107
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms diviem gadiem krievu blogeris Jurijs Dudjs uzņēma tagad “Youtube” skatāmo dokumentālo filmu “Kolima – mūsu baiļu dzimtene”, šodien tas diezin vai būtu iespējams, jo Krievijā atkal ir atgriezušās bailes.
Būsim godīgi – bailes pilnīgi nav izgaisušas nevienā no padomju režīmu piedzīvojušām paaudzēm arī citās tautās.
Jā, šādas filmas ir grūti skatīties, tomēr patiesība ir vienīgā iedarbīgā pote (vispirms jau pašiem krieviem) pret meliem, ko izplata totalitārā režīma propagandisti.
Represijas pārdzīvojušo dzīves stāsti un uz ekrāna redzamais neiedomājamais upuru skaits pamodina apziņu, kas jau pie daudz kā it kā ir pieradināta.
Gados, kas ir pagājuši kopš Padomju Savienības sabrukuma, Krievijā pie varas atgriezušies Valsts drošības komitejas darboņi mērķtiecīgi kopa impēriskās tradīcijas, drošības struktūras pārformatēja tikai pēc nosaukuma nevis pēc būtības un turpināja ražot jaunus informatīvos melus par sevi, vēsturi un pasauli.
Paātrinājumu tas viss ieguva pēc iebrukuma Ukrainā 1914. gadā. Zīmīgi, ka tieši pēc tam pastiprinājās arī Krievijas cietumos jau sen praktizētā vardarbība un spīdzināšana. To var skaidrot ar visatļautību, ko bija legalizējusi valsts agresija.
Neskatoties uz slepenību, pateicoties atsevišķu ieslodzīto drosmei un arī pašu spīdzinātāju vēlmei padižoties ar saviem “varoņdarbiem”, gaismā nāk aizvien jauni, savā nežēlībā satriecoši fakti.
Kaut arī no ieslodzījumu vietām izkļuvušie pēc šādu materiālu izplatīšanas ir spiesti emigrēt, viņi saka: “Tas nebeigsies, ja par to klusēs.” Par šiem divdesmit pirmā gadsimta noziegumiem, pakļaujot briesmām arī sevi, Jurijs Dudjs ir uzņēmis dokumentālo filmu “Kāpēc Krievijā spīdzina?”
Staļina laikus šodien visvairāk atgādina tieši pašreizējā Krievijas tiesu prakse un sodu sistēma, kas ļauj apsūdzēt jebkuru un par jebko. Un tautas gēnos ieprogrammētās bailes atdzīvojas. Oficiālā propaganda ir panākusi to, ka pat daudzi represēto pēcnācēji uzskata Staļinu par tautu tēvu, jo viņš esot uzvarējis karu.
Jā, viņš diemžēl uzvarēja karu pret milzīgu tautas daļu, to pārprogrammējot, tāpēc nav brīnums, ka tik daudzi līdz pat šai dienai nespēj atbrīvoties no maldiem par valsts vēsturi, iedomātas varenības apziņas un naida pret visu citādo. Bet tie, kas no tā ir brīvi, piedzīvo vajāšanas.
Taču daudzos tikpat spēcīga ir arī patiesības izjūta, tā neļauj klusēt tādiem cilvēkiem kā aktrise Lija Ahedžakova, Nobela prēmijas laureāts Dmitrijs Muratovs, kinorežisors Aleksandrs Sokurovs, rakstnieks Viktors Šenderovičs un Saharova prēmijas laureāta, nometnē ieslodzītā Alekseja Navaļnija meita Darja.
Viņi liek pašreizējai varai nervozēt un atbildēt ar aizvien jaunām represijām.
